Specoperācija: Liepājas pilsētas arhitekts

Liepāja ir viena no lielākajām un spilgtākajām Latvijas pilsētām, ar bagātu kultūras mantojumu, un reizē arī — ar pretrunām, ko līdzi nes mūsdienu attīstība. Indra Ķempe rakstot par savu Liepāju, pauž rūpes, sāpi un arī nepatiku par procesiem pilsētas pārvaldībā un pilsētvides attīstībā. Raksts tapis publikācijai Liepājas medijos, tāpēc ietver daudz specifisku detaļu un nianšu.

Šis raksts ir informācijas kara bēglis no pilsētas, kurā vairs nav brīvu mediju. Liepājas domes koalīcijai un būvvaldei oficiāli nosūtīju piecus jautājumus par pilsētvides politiku. Būt vai nebūt rītdienai Liepājas arhitektūrā? Pēc pērnās pilsētas attīstības programmas līdz 2020. gadam liepājnieku dzīves vidē jau būtu bijis jābūt sasniegtai situācijai, kad «mērķtiecīgi īstenotā, ilgtspējīgā pilsētsaimniecība ir radījusi priekšnosacījumus unikālas pilsētvides attīstībai.»

Kā Liepājā virzāt augsti kvalitatīvas apbūvētās vides veidošanos?

Pilsētas mēra biroja vadītājs Andrejs Rjabcevs 11 deputātu vārdā norāda, ka Liepājas teritorijas attīstībai izstrādāti nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī savstarpēji saskaņoti plānošanas dokumenti, uzskaitot tos. Tātad apbūves kvalitāti Liepājā virza dokumenti, nevis cilvēki, kuriem to būvē, kuri lemj būvēt, kuri projektē būves, kuri administrē būvēšanu un kuri to būvē.

Kvalitatīvas pilsētvides veidošana, kas pieejama visām sabiedrības grupām, ir Arvīda Vitāla vadītās iestādes darbību pamatmērķis katru darbadienu, kad speciālisti strādā ar būvniecības procesa pulku, nodrošinot tiesiskumu. Vitāls izceļ Liepājas pludmales tematisko plānojumu, kuru pēc būvvaldes ierosmes kā pirmo Latvijā pabeidza 2015. gadā, vienu izeju pie jūras jau ekspluatē, citas ⸺ ceļ.

Pēc 2018. gada Davosas deklarācijas būvkultūra Eiropā atzīta par sabiedrības kopējo labumu, uzsverot, ka būvniecība nav tikai ekonomisks fakts, bet ir arī kultūras notikums. Iekļaut tās principus jaunajā Liepājas attīstības programmā pašvaldībai ieteic Kultūras ministrija: «Augstas kvalitātes būvēto vidi būtu jācenšas nodrošināt ne tikai teritorijās ar īpašu vērtību, bet visās teritorijās.»

«Būvniecība ir vistiešāk saistīta ar sabiedrības interesēm un tiesībām uz labvēlīgu vidi,» teikts 2011. gada Kurzemes plānošanas reģiona metodiskajā materiālā par sabiedrisko apspriešanu kā instrumentu pašvaldības, iedzīvotāju un uzņēmēju interešu saskaņošanai. Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā par Jūrmalas saistošo noteikumu detālo plānojumu apstiprināšanai VARAM jau 2008. gadā paudusi, ka «sabiedrības iesaistīšana ir pašvaldības pienākums.» Liepājnieki skandalēja ap koncertestrādes Pūt, vējiņi! pārbūvi un Liepājas Mākslas, mūzikas un dizaina vidusskolas piebūvi būvprojekta vai pat būvlaukuma stadijās tāpēc, ka visām publiskajām būvēm normatīvi nenosaka sabiedrisko apspriešanu un visām nav obligāti jārīko arhitektūras metu konkursi, bet būvdarbu un projektēšanas iepirkumu kvalitātes vadlīnijām, ko izstrādājušas būvnieku un arhitektu profesionālās organizācijas, pagaidām ir ieteikuma raksturs, arhitekts ⸺ loterija.

Arhitektūra nerodas likumā paredzētajā kārtībā, to nevar nopirkt izpārdošanā par zemāko cenu. Arhitektūra dzimst neaprēķināma racionālo parametru radošā savienojumā, tāpat kā cilvēku attiecībās — mīlestība. Kā eksistē cilvēku attiecības bez mīlestības, tā eksistē apbūve bez arhitektūras. Arhitektūra ir tikai augsti kvalitatīvie apbūves piemēri. Arhitektūra jāgrib!

Kā apliecināt uz liepājnieku ilgām pēc augstvērtīgas apbūves vērstu publisko pārvaldi?

Gunārs Ansiņš, kurš kā Liepājas mēra vietnieks 2014. gadā portālā Liepajniekiem pilsētas attīstības dokumentu pielīdzināja kara mākslai, kurā «liepājnieki ir karapulks, kas atbalsta to, ko pilsētas dome realizē,» un vēl 2021. gadā portālam irLiepaja apgalvoja, ka «normatīvie akti neparedz iedzīvotājiem subjektīvas tiesības iebilst pašvaldības īstenoto projektu realizācijai,» mēra krēslā sēžot, jau novērtē sabiedrības iesaistes nepieciešamību, lai izsekotu iedzīvotāju interesēs pašvaldībā darītajam, kā arī «liktu ievēlētajām vai ieceltajām amatpersonām būt atbildīgām par to darbībām.» Tomēr aprobežojas ar sēžu protokolu un ierakstu pasīvo publiskumu. Skat, pašvaldība ļāvusi liepājniekiem apspriest bijušās rūpnīcas Liepājas metalurgs detālplānojumu, deputāti bijuši industriālā parka zaļināšanas konferencē un Klaipēdas ielas 138 debesu skrāpēšanas hakatonā. Perifērijas 120 hektārus Liepājas ziemeļaustrumos pārplāno UPB, kas 25 gadus ir vienīgais uzņēmums, ar kuru pilsētas vadība intervijās pierāda to, ka Liepāja aug, bet 24 hektārus dienvidrietumos plāno Ansiņa kursabiedrs Neils Balgalis. Abus specprojektus apkalpo to dēļ atgrieztais pilsētas arhitekts Uģis Kaugurs.

No diskusijas par apšaubāmo koncertdārza Pūt, vējiņi! rekonstrukciju Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un sadarbības jautājumos Ansiņš 2020. gadā izvairījās, lai arī iznākums ir viņa ilgtermiņa kļūda, bet rīcībpolitikai tobrīd bija jābūt mērķī: «Efektīva pilsētas pārvaldība, līdzdarbojoties pilsētniekiem, ir uz iedzīvotāju interesēm vērsta pārvalde.»

Vitāls vienmēr ievērojis, lai lēmumu pieņemšanā publiskā pārvalde iesaistītu sabiedrību. Līdz 2019. gadam, kad bija Liepājas galvenais teritorijas plānotājs, vadījis sabiedriskās apspriešanas un profesionālās diskusijas vairāku desmitu attīstības plānošanas dokumentu izstrādei. Visplašākā septiņos Liepājas mikrorajonos rīkota 2011. gadā, kad 318 runātāju un 505 rakstītāju priekšlikumi ietverti pilsētas teritorijas plānojumā.

Aktuālo Liepājas domes koalīciju veido tikai 10 338 liepājnieku pārstāvji (CVK dati). Rožu laukums un tā apkaime ir visu pilsētnieku kopīpašums, kur katrs kvadrātcentimetrs pieder 75 916 nodokļu maksātājiem (tādam skaitam ostas pilsētas budžeta izlīdzināšanu 2022. gadā rēķinājusi Finanšu ministrija), ar kuru domām jārēķinās, gatavojot viņu kopīgo sirdi maksas operācijai. Publiskā ārtelpa ir telpa starp ēkām, kuru veido un lieto, samērojot visu apbūvētās vides lietotāju vēlmes un vajadzības ar iespējām tā, lai tā ir pieejama ikvienam. Un, ja pilsētvide ir trīs dimensijās pārnests pilsētas iedzīvotāju savstarpējo attiecību modelis, tad, tās veidotājiem nerēķinoties ar tās lietotājiem, problēmas uzceļ visu pilsētnieku kopdzīves telpā.

Kāpēc nerīkoja liepājnieku aptauju par LiepU skvēru, tā pārbūvei ⸺ atklātu arhitektūras metu konkursu?

Rjabcevs skaidro, ka Lielās ielas Rožu laukuma posms ir pēdējais Liepājas tramvaja sliežu ceļa pārbūves projektā, kurā «pašvaldība ir plānojusi pārkārtot arī satiksmes organizāciju, piegulošo ielu telpas dizainu un labiekārtojumu,» ieskaitot apakšzemes komunikācijas. Vitāls atzīst, ka LiepU (Liepājas Universitātes) skvēra atjaunošana neattiecas uz tramvaja līnijas projekta apjomiem, «taču ir tieši saistīta, un to paredzēts risināt atsevišķā būvprojektā.»

Kad pilsētas arhitekta organizētā slēgtā metu konkursa slepenajai žūrijai izrādīti trīs pieteikumi, tā ar pieaicinātiem ekspertiem diskutējusi par skvēra labiekārtošanas problēmām, formulējot turpmākās prasības projektētājiem. Projektēšanas uzdevumu vīzijai salika pat bez skvēra pastāvīgā lietotāja LiepU ziņām, bet Kaugurs uzaicināja četrus tikai sev interesantus dalībniekus risināt fantazējamas funkcijas.

Uzvarējušā meta arhitekts Andris Kokins bijis ilggadējs Kaugura čoms un ir projektējis labiekārtojumu Rožu laukumam, Zivju ielai, Gulbju dīķītim un Čakstes laukumam, kurus liepājnieki ne īpaši mīl. Iepriekš neinformētie un neuzklausītie pilsētnieki, kuriem būtu jābūt galvenajiem noteicējiem tam, kam pilsētā jānotiek, daudzbalsīgi dusmojas pie LiepU skvēra skicēm Liepājas Feisbuka konta komentāros. Mēram viņu viedoklis ļoti svarīgs vien par viedo soliņu tajā.

Pārceļot tramvaja pieturas uz LiepU skvēru un apvienojot ar autobusu piestātni, Liepājas sabiedriskā transporta aģentūra cerēja izveidot progresīvu pārsēšanās punktu, kas ir pasažieriem ērtāks, bet transporta tīklam optimālāks un ekonomiskāks. «Tā vietā, lai renovāciju izmantotu kā iespēju kaut ko fundamentāli mainīt uz labāko, tiek atjaunots, kā bija, uzstādīts kaut kas nedaudz jauns — Liepājas klasika,» tvītojot secina bijušais aģentūras vadītājs, tagad LiepU attīstības direktors Uldis Zupa.

«Pašvaldībām daudzviet ir jāpārorientējas no attīstības plānošanas uz tukšošanās plānošanu. Ko tas nozīmē — dzīvot vietā, kas tukšojas, pārvaldīt to,» meklē antropoloģe Dace Dzenovska, uzsākot zinātnisko pētījumu četrās postpadomju kaimiņvalstīs, tostarp Latvijā.

Kāpēc atbalstāt jauna dzīvojamā rajona plānošanu Liepājas pierobežā?

Ansiņš atzīstas mājokļu politikas nesekmībā: «Kvalitatīvs dzīvojamais fonds jau ilgāku laiku ir Liepājas izaicinājums, jo piedāvājums nekustamo īpašumu tirgū atpaliek no pieprasījuma, īpaši pēc īres dzīvokļiem.» Liepāja esot mājokļu būvniecībai perspektīva vieta ārpus Rīgas un Pierīgas, bet dzīvesvietas neaug līdzi aklajai darbavietu audzēšanai, un uzņēmējiem trūkst darbinieku, bērniem ⸺ bērnudārzu, aukļu un ārstu. Pašvaldība iezīmējusi privātmāju apbūvei atsavināmus zemesgabalus Ezerkrastā, lai turīgāko nodokļus neuzdāvinātu novadam, tikmēr dzīvošanai ekskluzīvajā, bet noplicinātajā Karostā un kanālmalu labākajās daļās turpina celt prastas ražotnes ar strādniekiem nehumānu apkārtni: auto-angārs-auto.

Komentējot hakatonu Mājoklis un jūra, A4D redaktors Artis Zvirgzdiņš brīnās: «Liepājā, kura pēdējos 30 gados ir zaudējusi trešo daļu iedzīvotāju, tā vietā, — lai atbilstoši sarūkošas pilsētas attīstībai censtos pārskatīt esošās tukšās vietas un platības iekšpusē, lai optimizētu infrastruktūru, sakārtotu esošos īpašumus un varbūt arī uzbūvētu kaut ko jaunu, bet atbilstošu mērogam, — tiek kalti plāni par plešanos vēl vairāk plašumā.»

Arī Vitāls uzskata, ka mūsdienīgu mājokļu pieejamība ir viena no Liepājas prioritātēm. «Nepiedāvājot jaunas apbūves teritorijas pilsētā, iedzīvotāju skaits saruks vēl vairāk, jo tie būvēsies aglomerācijā.» Dienvidu pierobežas zemesgabalam Klaipēdas ielā 138, kam lokālplānojumu izstrādā Ansiņa kursabiedra kompānija Grupa 93, esot dzīvojamā rajona potenciāls, un tas pastiprinās neapdzīvotā vēsturiskā centra pamešanu.

Ja pilsētplānošanai kā pilsētnieku sadzīvošanas modelēšanai pieiet tāpat, kā divi nepieauguši cilvēki savām attiecībām, kurās trūkumus risina, tos nomainot ar jaunām attiecībām, tad arī pilsēta ir šķirtā ģimene. Tad Liepājas iedzīvotāji kā no šķirteņa pie šķirteņa no dzīvokļa vienā piepilsētā ceļo uz rūpnīcu otrā vai dzīvo tajā, kurā strādā, vai darbavieta ir mājvietā, tad centra bodītes un bāriņi izzūd, jo ir lielveikali ārpus tā, un tad īres nami starp administratīvajām ēkām, baznīcām un tirgu centrā stāv tukši, bet pildās automaģistrāles maršrutā: mājas-darbs-veikals-mājas.

Sirēnas par Liepājas varas stilu brīvdomīgam prātam raida Krievijas propagandas kriminalitāte Ukrainā, jo ceturtdaļgadsimtu centrālajā pīārā atprātoti arī liepājnieki. Blefojot par arhitektūru, pilsētvides dizainu un publiskās ārtelpas mākslu, uztiepjot fosforu par dzintaru.

Ko darījāt, lai brāķa arhitektūrā nebūtu tikusi īstenota arī otra koncertceltne Liepājā?

Sociālos tīklus aizber profesionāļu kritika, kuru komentāru atlasē Rjabcevs redz selektīvu negatīvo rāmējumu, nevis kompetentu redzējumu par koncertestrādes Pūt, vējiņi! repliku. Lēto fragmentu krāvums semantiski neturas tās apjomā, katrs elements ir citā konstrukcijā, katrs citā būvmateriālā, katrs citā izteiksmē. Arhitektam Guntim Ziņģim tā izskatās kā «astoņdesmito vasarnīca, deviņdesmito lidosta, sporta manēžas jumts un austrumu robeža,» transporta plānotājam Viesturam Krūmiņliepam «atgādina muitas kompleksa eiroremontu,» ainavu arhitektam Ģirtam Runim šķiet «baisa kakofonija visos iespējamos līmeņos,» reklāmistam Ansim Eglem ⸺ pašvaldisms jeb pašvaldības naivisms. Par to atbildīgajiem der tik iztapības rāmis, kurā priecāties par apdares dēļu krāsiņām vai 1441 apmeklētāju bez tualetēm.

Arhitektūra nav Vitāla kompetence, taču viņš saprot, ka ēka darbojas kā simbols ar vēstījumu. Jā, konkrētā vēsta un vairo traģikomisku provinciālismu, kam pieminekļa uzcelšanu paškritiski domājošie centās apturēt. Nē, monumentu iepazinusī producentu saime skatās vēl kritiskāk: «Simtprocentīga pasūtītāja vaina, ja kas tāds ir uztapis… Šī varētu būt koncertzāle Liepājas cietumā.»

Kopš koncertzāles Lielais dzintars brāķa uzcelšanas 2015. gadā pašvaldības pasūtītās arhitektūras kvalitāte kritusies līdz koncertestrādes Pūt, vējiņi! degradācijas līmenim. Un tai tieši blakus bojā iet Vannu māja jeb Peldu iestāde, kas privātīpašuma kārtā kļūst par nākamo upuri ar pilsētas arhitekta patvaļu. Kā Latvijas arhitektūras 2016. gada balvas tehniskās komisijas vadītājs Kaugurs aizlēja acis pat kvalificētiem kolēģiem, lai Lielais dzintars tiktu arī starptautiskās žūrijas vērtēts. Daudz kvalitatīvākā Ventspils koncertzāle 2020. gadā bez viņa finālā netika vis. Kaugura komunikācija ir katastrofa Liepājas apbūvei, būvvaldes komandai un katram kolēģim. Liepājas arhitektūras vakardienu reanimējušo darījumu par viņu parakstīja angažētā vietējā avīze un visurienes melnais padomnieks Jānis Dripe.

Berči vai Kaugurs?

Līdz 19. aprīlim Liepājas būvvalde pagarinājusi termiņu atklātajam, bet politizētajam ideju metu konkursam par Jūrmalas parka teritorijas labiekārtošanu SPA centra funkcijai Miķeļa Valtera ielā 13 un kultūrvēsturiski un arhitektoniski vērtīgās Peldu iestādes pārbūvi, ko sadarbībā ar ēkas un zemes īpašnieku Liepojos kopos izsludināja jau 25. janvārī ar Latvijas Arhitektu savienības prezidentu Juri Pogu žūrijā, kuru, pamatīgi precizētu, LAS publicēja tikai 3. martā. LAS konkursu labas prakses vadlīnijas noteic, ka profesionālā organizācija pilnvaro tās pārstāvja dalību cita organizatora žūrijā tikai pēc konkursa dokumentācijas akceptēšanas un līguma noslēgšanas. Tfu, Kauguram kāda reputācija.

«Tēma ir aktuāla un svarīga,» Poga piekritis būt žūrijas deviņu personu komisijā, starp kuriem privāta nekustamā īpašuma vērtēšanai ir divi vienas partijas Liepājas domes deputāti bez arhitekta izglītības, kam Kaugurs atstrādā iecelšanu atpakaļ amatā par divreiz lielāko algu nekā oficiāli sludināto un privilēģijām: plašākām pilnvarām, neatkarību no būvvaldes un dienesta dzīvokli. 2004. gadā atlaistais Liepājas galvenais arhitekts Kaugurs no 2020. gada ir pilsētas arhitekts ar pilsētplānotāja tiesībām. Pirms LAS pieprasītajiem labojumiem nolikums Peldu iestādes arhitektūras konkursā paredzēja pilsētas apbūves noteikumu pārkāpšanas shēmu, kad, konkursantu darbus it kā vērtējot profesionāliem kritērijiem, kuros nav kompetenti, abi politiķi veido pamatu pašu politiskajam lēmumam vēlāk akceptēt atkāpes no tiem.

Indulis Kalns, kas bija pilsētas galvenais arhitekts līdz 2019. gadam, akcentē, ka jaunais Paula Maksa Berči mantojuma saimnieks pirms tā iegādes zināja pilsētas vēsturiskā centra aizsargājamās apbūves noteikumus par tur atļauto stāvu skaitu ⸺ divi. «LAS atbalsta šo konkursu ar mērķi saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu un neļaut degradēt pilsētvidi,» pamato LAS konkursu darba grupas virsarhitekte Dace Kalvāne, nosūtot Liepājas būvvaldei koleģiāli veiktos precizējumus uz septiņām lapām pēc tam, kad, atsaukusies manai trauksmei, konsultējās ar 2014. gadā jau notikušā starptautiskā ideju konkursa Rebirth of the Bath House vērtētāju Kalnu.

Kāpēc politiķi nepaļaujas uz profesionāļu žūrijas darba rezultātu? Kā Ansiņš un Sesks, kuri ir tieši atbildīgi par Liepājas koncertceltņu pāra (jaunbūve un pārbūve) arhitektūras brāķiem, izraudzīs augstvērtīgo risinājumu Peldu iestādei? Šie jautājumi esot organizatoriski, tādēļ uzdodami pasūtītājam ⸺ lietuvietim. Nez, kā Virgīnijs Brundza gādā, ka visi dalībnieki strādā pēc viena ⸺ uzlabotā nolikuma? Tas bija tendēts uz konkrētiem projektētājiem, tas nenodrošina starptautisku konkurenci.

«Liepāja nav iedevusi nekādus materiālus… fufelis. Ne arhīvs, ne fasādes. Saprotu, ka pilsētai tā ēka pie pakaļas,» atraksta Rīgas kolēģis, griežoties pēc informācijas oficiālajam ārpusē. Cits izprašņā telefoniski. Talantīgie arhitekti ilgojas radīt un izdarīt Liepājai labu. Slava Berči!

P.S. Liepājas domes koalīcijā ir 12 deputāti. Bet. Ko vēl vaicāt tam vienam, kurš koncertzāles arhitektūras brāķi nosaucis par augstāko sasniegumu savā karjerā?