Miķeļa Putrāma projekts Mākslas māja, kas paredz pārveidot esošo Mākslinieku namu par kultūras un inovāciju centru.
PUBLISKĀ TELPA IR MAINĪGA. PRIVĀTĀ TELPA IR STATISKA.
PUBLISKĀ TELPA IR IZKLIEDĒTA. PRIVĀTĀ TELPA IR KONCENTRĒTA.
PUBLISKĀ TELPA IR TUKŠA; TĀ IR IZTĒLE. PRIVĀTĀ TELPA IR AIZPILDĪTA; TĀ SATUR LIETAS UN ATMIŅAS.
PUBLISKĀ TELPA IR ATVĒRTA. PRIVĀTĀ TELPA IR FUNKCIONĀLA.
PUBLISKĀ TELPA IR INFORMĀCIJA. PRIVĀTĀ TELPA IR VIEDOKLIS.
PUBLISKĀ TELPA IR ATBALSTS. PRIVĀTĀ TELPA IR ZIŅOJUMS.
PUBLISKĀ TELPA ATRODAS NESTABILĀ LĪDZSVARĀ. PRIVĀTĀ TELPA PĒC BŪTĪBAS IR STABILA.
Mākslas Māja (MM) ir projekts, kas paredz transformēt esošo mākslinieku namu par aktīvu kultūras un inovācijas centru.
Telpas, kas tika veidotas atbilstoši padomju laika ?Mākslas fabrikas? modelim, šodien ir zaudējušas savu nozīmi. Mākslinieku nams vairs nefunkcionē kā mūsdienu mākslas māja.
Ir nobriedusi nepieciešamība pēc mūsdienīgas telpas, kas atbalsta un veicina laikmetīgas kultūras(mākslas) aktivitātes.
Projekta jautājumus risināju kontekstā ar mākslinieka lomu mūsdienu patērētāju sabiedrībā, attiecībām starp mākslas radītāju un tās lietotāju. Svarīgs man bija jautājums par privātās un publiskās telpas attiecībām laikā, kad dominē kapitālisma radītā kolektīvā patērētāju telpa.
Jaunā publiskā telpa, kas tiek radīta ēkā, ir atvērta komunikācijai, atklātībai un līdzdarbībai gan māksliniekiem, gan mākslas patērētājiem.
Tā ir telpa, kuras programma mainās atkarībā no lietotāju izvēlētās aktivitātes. Daudzveidība un transformācijas iespējas padara mākslas mājas jaunās telpas elastīgas un spējīgas pielāgoties mūsdienu dzīves dinamikai.
Mākslas Mājas arhitektūra ir paredzēta kā līdzeklis, ar kuru ir iespējams atjaunot kultūras(mākslas) sociāli nozīmīgo ietekmi uz pilsētas telpu un reanimēt šobrīd nolaisto pilsētas daļu.
ARHITEKTŪRA
Esošā telpiskā struktūra
Mākslas fabrika — tas nozīmē ne tikai telpu sadalījumu darba telpās un gaiteņos, zem šī modeļa slēpjas mākslinieku eksistences būtība noteiktā laikā, mākslinieku darba stils un mākslas darba statuss sabiedrības acīs. Tā ir noteikta laika sociālā struktūra, kas izpaužas ēkas pašreizējā arhitektūrā.
Telpiskās struktūras potenciāls
Ēkas nesošajai karkasa konstrukcijai piemīt stabilitāte un iekšēja loģika. Konstrukcijas vienkāršība un robustums ļauj to lietot arī turpmāk kā stabilu pamatu no agrākiem laikiem. Šeit varam runāt par vēsturisko vērtību likumsakarīgu saglabāšanu un piesaisti vietai. Ēkas konstrukcija ir vēsturiska vērtība tieši tādēļ, ka tā ir efektīgi lietojama arī šobrīd.
Struktūras transformācijas starpposms
MM dzīvi nevar apturēt uz rekonstrukcijas laiku. Rekonstrukcija pati par sevi ir nozīmīgs sociāls process. Struktūras transformācija nenozīmē tikai iekšējo sienu nojaukšanu vai telpu pārplānošanu. Ir svarīgi, kas slēpjas zem šī virsējā telpu transformācijas procesa. Tā ir savstarpēja vides un cilvēku(iedzīvotāju, telpu lietotāju) mainīšanās, pielāgošanās mūsdienu dzīves ritmam, specifikai, kas norit pakāpeniski.
pastāvēs kas pārvērtīsies — teicis Rainis.
MM rekonstrukcijas projektu iespējams realizēt pakāpeniski. Atsevišķu iniciatīvas grupu aktivitātes, kas iegūst atbilstošu mūsdienīgu fizisko telpu, lai ir kā piemērs, kādā veidā esošajā ēkā ir iespējams aktīvi līdzdarboties mūsdienu kultūras(mākslas) dzīvē.
Telpiskā struktūra ar centriskiem blokiem
Jaunā telpiskā struktūra ēkā veido CENTRUS. Tas nozīmē pulcēšanos, satikšanos, dialogu, vienošanos, pretēji esošajai gaiteņa struktūrai, kas pieļauj noslēgšanos, distancēšanos, virspusēju kontaktēšanos. CENTRI ir paredzēti daudzveidīgām sabiedriskām aktivitātēm dažādām interesentu grupām. Savienojumā ar iemītnieku radošajām aktivitātēm tie veido ēkas ikdienas emocionālo kodolu.
Publiskā telpa
Galvenais telpiskais elements, kas padara MM par atvērtu sabiedrisku ēku, ir jaunā publiskā telpa(publiskais koridors, publiskā taka, publiskais ceļš), kas izvijas cauri ēkas visiem stāviem. Pašreiz pilnīgi noslēgtā ēkas puse tiek pārveidota par atraktīvu ieejas mezglu ar RIXC mediju telpu, mediatēku, kafejnīcu un galerijas telpām. Pārvietojoties pa publiskās takas jauno kāpņu sistēmu, kas izveidota ēkas vidū, iespējams iepazīties ar visām MM notiekošajām mākslas un izglītības aktivitātēm. Publiskajai takai pieslēdzas
Universālās telpas, kurās nemitīgi mainās ekspozīcijas un radošie projekti.
MM jaunā telpiskā uzbūve(diagramma)
=
Mākslinieka darbnīcu vai biroju centriskie bloki, kuros tiek radīts kultūras(mākslas) produkts
+
publiskā telpa, kas ļauj mākslinieku aktivitātēm satikties ar sabiedrību
Apvienojot divējādās programmas veidojas MM jaunā telpiskā uzbūve(diagramma) .
Domājot par mākslinieka(radītāja) un mākslas lietotāja(patērētāja) attiecībām, svarīgas mākslas mājā kļūst interjera virsmas(interface), kas organizē savstarpējo saskarsmi. Jaunās telpas savā starpā saistoties, regulē publiskās/privātās telpas attiecības, atkarībā no nepieciešamības noteiktajā vietā un laikā.
Telpas var iedalīt piecās daļās:
1) Publiskā telpa(publiskais koridors, publiskā taka): sabiedriski aktīva izstāžu un notikumu telpa, kas izvijas cauri visai ēkai. (izstāžu zāle, galerija, kafejnīca, virtuālais muzejs, individuālas galerijas, restorāns, foajē pie skatītāju zāles).
2) Publiskā terase: pilnīgi jauna ārtelpa uz ēkas jumta ar skatu uz pilsētu.
3) Universālās telpas: Tiek izmantotas dažādām aktivitātēm gan publiskām(lekcijas, performances, konferences, kino, teātris, mēģinājumi, atsevišķas izstādes), gan privātām(studija uz noteiktu laiku, rezidenču darbnīca, mākslas projekts)
4) Privāto bloku centri: koplietošanas telpa biroja, vai mākslinieku darbnīcu blokam, kas kalpo gan par vienojošo elementu, gan par buferzonu starp publisko telpu un privāto studiju.
5) Privātā telpa: (biroju kabineti, individuālās mākslinieku studijas, viesnīcas istabas, rezidenču istabas).
Esošā un jaunā telpu programma
Salīdzinot esošo telpu programmu ar projektā paredzēto atklājas, ka esošie garie gaiteņi ne tikai neveicina sadarbības un komunikācijas atmosfēru, bet pie tam ir neekonomiski, aizņem daudz ēkas platības. Paredzot projektā kompaktākus pieslēgumus kāpņu telpām tiek iegūta telpu platība radošām aktivitātēm. Papildus platība tiek iegūta izbūvējot arī jumta stāvu un izveidojot terasi un jumta. Ēkas kores augstums tiek saglabāts.
Ārējais veidols
Ēkas esošā fasāde, kā sava laika ļoti kvalitatīva arhitektūras liecība(arh. Plūksne 1959.g.) tiek saglabāta neskarta. Tā ir ļoti raksturīga sava laika estētikai: ar harmonisku dalījuma ritmu un sabalansētu sienas/logu laukumu attiecību (logi veidoti zelta griezuma proporcijā). Pie tam ēkas ārējais tēls tās iemītniekiem ir kļuvis pazīstams un mīļš.
Ēku paredzēts siltināt, krāsot tumši sarkanu, izbūvēt jumta stāvu un jumta terasi. Paredzēts izveidot jaunu ieeju ēkas otrā galā simetriski esošajai un veidot jaunu ieeju ielas līmenī Medenes darbnīcā (RIXC mediju telpā).
Projekts tapa, kā turpinājums MM rekonstrukcijas attīstības gaitā, par pamatu ņemot konceptuālo vīziju kas tika radīta arhitektu plenērā, 2002.gadā (organizēja RIXC).
Projekts tapa pateicoties RIXC, KKF, LMS atbalstam
