Rīga ir par lielu

Pagājušajā nedēļā
medijos parādījās vairāki fragmenti no kādas garākas intervijas, kurā Visvaldis
Sarma klāstīja savus ieskatus par Rīgas attīstību. Atsevišķie citāti un tendenciozie
virsraksti raisīja dažādus minējumus. Ņemot vērā, ka sarunā paustas dažādās
domas, par kurām vērts diskutēt, publicējam pilnu intervijas tekstu.

Kā vērtējat Rīgā uzbūvēto pēdējo 20 gadu laikā?

Ir jāsaprot, ka Rīga kā organisms ir radies pavisam citās ekonomiskās formācijās un lielākā daļa Rīgas ir veidojusies, esot cariskās Krievijas sastāvā, kad Rīga izveidojās par lielu reģionālo un industriālo centru ar ļoti lielu iedzīvotāju skaitu.

Pēdējo 25 gadu laikā Rīga ir kļuvusi tikai mazāka, tā ir tipiska shrinking city jeb sarūkošā pilsēta. Mums arī būtu jādomā šādā kategorijā.

Pateicoties, vai drīzāk diemžēl, līdz šim bijušās plānošanas rezultātā mēs esam izspieduši Rīgas attīstību no centra uz ārpusi, uz nomalēm, krūmiem, pļavām. Jēdzīgā ilgtspējīgas plānošanas kontekstā tas ir absolūti nepareizi, jo mums gluži pretēji būtu pilsētas telpa jāintensificē.

Tas nozīmē apbūvi vairāk tuvināt centram?

Jā, pilsēta ir jāveido mazāka. Eiropas pilsētās ir izplatīts tā saucamais 1:2 koncepts — atbrīvojot pilsētā vienu izmantojamu kvadrātmetru, kādā citā vietā saņemam iespēju izmantot divus kvadrātmetrus, kas nozīmē intensīvāku apbūvi. No biznesa viedokļa tas ir ārkārtīgi izdevīgi un tas ir princips, ar kura ieviešanu nodarbojas Eiropas pilsētas un ar ko būtu jānodarbojas arī Rīgai.

Patlaban Rīga ir ieguvusi donuta formu — caurs vidus un gar malām tāda mīkliņa ar glazūru. Tā ir plānošanas kļūda.

Kādas ir galvenās kļūdas?

Mēs pārāk ilgi esam sargājuši savas Daugavas salas, vismaz sešas no tām aizņem lielas platības — Zaķusala, Lucavsala, Klīversala, Ķīpsala, Andrejsala, Vējzaķsala, kuras varētu apbūvēt. Būtu mazāk jādomā par to, kā neļaut apbūvi uz šīm salām, vairāk jādomā par pilsētas centra apbūves intensifikāciju. Tā ir problēma, kas no Rīgas ir aizbiedējusi pietiekoši lielu skaitu investīciju. Līdz šim Rīgā ir bijis grūti attīstīt tās teritorijas, kas augstāka līmeņa biznesam liekas svarīgas un interesantas.

Domājot par to, kāds būs nākamais solis, ir jāsaprot, ka droši vien neizdosies un, iespējams, arī nevajag aizsargāt visu to, kas mums liekas tik vērtīgs. Ir jāpārskata attieksme pret tā saucamajām aizsardzības teritorijām jeb buferzonām.

Jāpārskata attieksme pret buferzonām

Vai tas nozīmē, ka jāizvērš apbūve tieši centrā?

Tikko sākam runāt par aizsardzības teritorijām, tā šis jautājums tiek vulgarizēts līdz līmenim «Kā, vai tad tagad sāksim apbūvēt Vecrīgu vai bulvāru loku?». Tāpēc jau es saku skaidri un precīzi — ir jāpārskata attieksme pret buferzonām, kas ir noteiktas ap aizsargājamām teritorijām.

Nav runa par to, ka varētu mainīties attieksme pret Vecrīgu, gluži pretēji — būtu daudz ciešāk jāskatās uz to, kas notiek Vecrīgā, jo, manuprāt, te jau tāpat ir pārāk daudz sabūvēts. Tāpat arī bulvāru loks — tas nav aizskarams, bet ir jāsaglabā kā relikts.

Toties man ir ārkārtīgi grūti saprast, kā mēs grasāmies, vai kā jebkad varēsim aizsargāt tās teritorijas, kas ir otrpus Tallinas ielai, otrpus Čaka ielai, milzīgās Maskavas forštates teritorijas.

Nesen bija diskusija — būvēt vai nebūvēt torņus pie Salu tilta. Diskutēts tika par paredzamo stāvu skaitu, vai nevajadzētu to samazināt. Tādējādi rodas novirze no lietas būtības — ir jāsaprot, ka Maskavas forštate tādā formā, kādā tā patlaban eksistē, nav saglabājama. Tas ir bezcerīgs pasākums. Ir jāsaprot, ka ir teritorijas, kuras nespēsim attīstīt, jo pilnīgi droši ir skaidrs tas, ka vēl pēc 20 gadiem Maskavas forštatē būs tikai koka drupu kaudzes.

Kuras teritorijas būtu jāaizsargā un kuras varētu attīstīt?

Tas jau ir skaidri noteikts — ir Rīgas vēsturiskais centrs, kura teritorijā nevar būt diskusijas par kaut kādiem atvieglojumiem vai atlaidēm būvniecībai. Iespējams, ka šī aizsargājamā teritorija ir par lielu, bet kāda nu viņa ir, tāda ir.

Ir jārunā par tām zonām, kuras ir apkārt aizsargājamajai teritorijai, kurām arī ir noteikts kaut kāds aizsardzības statuss. Droši vien, ka kaut kādā laika posmā atsevišķām teritorijām šis aizsardzības statuss būtu jāmaina, bet citām savukārt jāpastiprina.

Ja skatāmies uz to pašu Maskavas forštati — ir Siena tirgus jeb tā saucamais Krasnaja Gorka rajons, kurš arhitektoniski un pilsētbūvnieciski ir ārkārtīgi vērtīgs un tur būtu jānosaka pastiprināti aizsardzības pasākumi. Savukārt pārējā Maskavas forštatē pilnīgi noteikti ir teritorijas, kuras neizdosies saglabāt.

Vai tur būtu esošā apbūve jānojauc un jābūvē kaut kas jauns?

Nē, skaidrs, ka pilsēta nav jānojauc un nav jābūvē no jauna. Es runāju tikai un vienīgi par to, ka nepieciešams pārskatīt apbūves nosacījumu striktumu. Jāsaprot, ka ne visās teritorijās ir obligāti jāseko līdzi tiem nosacījumiem, kas bijuši tad, kad pilsēta tika būvēta. Ja patlaban sekosim tādām prasībām, piemēram, ka kādā no teritorijām apdarē jādominē kokam, manuprāt, tas ir visai absurdi.

Protams, mums nevajag diskutēt par to, kas notiks ar Kalnciema ielu — ir skaidrs, ka tā ir relikts, tāpat nevajag diskutēt par vēl dažām Pārdaugavas teritorijām, bet visā visumā nevajag iedomāties, ka lielās teritorijās izdosies noteikt un saglabāt tādas prioritātes, kas mūsdienās ir absurdas.

Būtībā tas ir jautājums arī par Arhitektūras likumu jeb arhitektūras kvalitātes likumu — ja domājam par arhitektūras kvalitāti, tad ir jāsaprot, ka nevaram noteikt kvalitatīvu arhitektūru vispār. Ir jāapzinās, ka atsevišķas lietas spēsim nodrošināt kvalitatīvas un atsevišķas lietas nespēsim nodrošināt tik kvalitatīvas ierobežoto ekonomisko resursu dēļ. Tāpēc ir svarīgi skaidri un gaiši saprast, kuras ir mūsu prioritātes un attīstīt šīs prioritātes un nerunāt par tik absurdām lietām, ka arhitektūrai ir jābūt kvalitatīvai vispār, jo tas ir jēdziens, kas nenozīmē neko. Beidzot ir jāapzinās, ka mums savā attīstībā ir lietas, no kurām ir jāatsakās.

Pēc demogrāfu prognozēm 2050. gadā Latvijā būs 1,5 miljoni iedzīvotāju. Mums ir divas iespējas. Viena iespēja ir pieņemt, ka mūsu būs 1,5 miljoni, un dzīvot, rēķinoties ar šo skaitli — tas nozīmē, ka mums Rīgu nemaz tā īsti nevajag attīstīt, jo patlaban Rīgas aglomerācijā jau mitinās aptuveni šāds skaits iedzīvotāju, bet nākotnē tas dzīvos visā Latvijā, līdz ar to Rīga kļūs daudz mazāka.

Otra iespēja — varam iedomāties, ka Latvijas iedzīvotāju skaitu spēsim palielināt uz migrācijas rēķina. Ja patlaban nesaprotam, kā Rīgu attīstīt, vai nav tā, ka mēģinām Rīgu saglabāt tiem migrantiem, kas šeit ieradīsies pēc 20 vai 30 gadiem? Tas ir būtisks un valstisks jautājums un no tā jābūt atkarīgai pilsētas plānošanai nākotnē. Pilsēta jau patlaban ir daudz par lielu un ja tagad Rīgā dzīvo 600 līdz 700 tūkstoši iedzīvotāju, tad nākotnē tas būs vēl mazāks. Tas nozīmē, ka mums nevajag muļķīgi attīstīt dažādas Kleistu pļavas un turklāt tās vēl prezentēt starptautiskās nekustamo īpašumu izstādēs.

Tātad būtu vienkārši jāaizmirst par visiem tiem savulaik izstrādātajiem dzīvojamās apbūves projektiem Rīgas nomalēs?

Neapšaubāmi. Tas ir nejēdzīgi, bet šis ceļš tika iets, jo tas ir viegls un vienkāršs ceļš. Ir nomale, ir brīva vieta, nav nekādu apbūves ierobežojumu — var ātri nolīdzināt zemi, aizdzīt kaijas un iestādīt tur kādas 16 mājas.

Tas ko mēs nevaram tik vienkārši izdarīt — nevaram attīstīt jau esošu pilsētas struktūru, pilsētas audumu. Tas mums ir jādara, lai gan no tā esam vairījušies nu jau 30 gadus. Beidzot esam nonākuši šo problēmu priekšā un dzīve piespiedīs nodarboties ar šo problēmu risināšanu, jo pretējā gadījumā pēc 20 vai 30 gadiem dzīvosim tādā īpatnā veidojumā, kur nomales krūmos būs sabūvēts pietiekami daudz, bet visa pārējā pilsētas daļa būs pamirusi.

Vairāk būtu jāattīsta brīvās vietas centra apkārtnē, vai arī jājauc nost vecās ēkas bez arhitektūras vērtības?

Esošās pilsētas telpas intensifikācija, manuprāt, ir šodienas un nākotnes pamatuzdevums. 

Pārdaugava jāsāk attīstīt

Kā šajā kontekstā iederas Daugavas kreisā krasta vīzija, kas tapusi pēdējo gadu laikā?

Tā, manuprāt, ietilpst centra intensifikācijas koncepcijā un tas ir tas, kam jau sen bija jābūt. Tas noteikti ir milzīgs potenciāls Rīgai, kurai gan nekad nav bijusi vērojama tendence attīstīties Pārdaugavas virzienā. Jau vēsturiski Pārdaugava nekad nav īsti uzskatīta par pilsētu, jo vienmēr pietiekami liels attīstības potenciāls ir bijis Daugavas labajā krastā.

Droši vien, ka šis ir tas brīdis, kad Pārdaugava ir jāsāk attīstīt. Viens no iemesliem ir tas, ka infrastruktūras un transporta attīstības kontekstā patlaban daudz vienkāršāk ir strādāt ar Pārdaugavu nevis ar centra teritorijām. Ārkārtīgi liels Rīgā strādājošu cilvēku dzīvo Daugavas kreisajā krastā — Jūrmala, Mārupe, Ķekava, Iecava, Jelgavas virziens, visi apkārt esošie ciemi. Līdz ar to pieprasījums pēc šīs teritorijas ir loģisks arī no transporta komunikāciju viedokļa.

Pārdaugavā ir ārkārtīgi daudz brīvas teritorijas, kas ir ļoti pietuvinātas centram un kuras iespējams attīstīt daudz vienkāršāk nekā centra teritorijas, jo paies vēl vismaz pieci līdz septiņi gadi, kamēr mēs centra teritorijas tikai plānosim un sapratīsim, ko ar tām var iesākt. Pārdaugavā kaut ko iesākt ir iespējams jau tuvākajos divos—trīs gados.

Jau patlaban ir izdevies attīstīt Torņakalna administratīvā centra koncepciju, ceru, ka tikpat veiksmīgi izdosies vienoties arī par Klīversalas detālplānu, kas patlaban tiek izstrādāts, kā arī par Ķīpsalas turpmāko attīstību.

Atliek vērtēt, ko darīt ar Zaķusalu un Lucavsalu, kurām, manuprāt, ir milzīgs potenciāls — te es negribu runāt par konkrētiem projektiem, kas savulaik tika izstrādāti, es tikai nodalu pilsētas attīstībai prioritāras un sekundāras teritorijas.

Rīgas salas tātad ir attīstībai prioritāras teritorijas?

Šīs teritorijas ir jāattīsta un par to ir jādomā. Ja izdosies šīs teritorijas attīstīt, tad pieļauju, ka ar to mums pietiks tuvākajiem 30 gadiem. Patlaban nav jādomā ne par kādām citām teritorijām. Tas ir lētāk, vienkāršāk un saprotamāk — attīstīt centram tuvās teritorijas.

Kurus būtu attīstībai perspektīvākās teritorijas centra tuvumā Daugavas labajā krastā?

Ir Skanstes ielas rajons, kas ir pietiekami ilgi muļļāts un nav attīstīts. Pieņemu, ka tam par iemeslu nav bijuši tik daudz ierobežojumi kā salīdzinoši mazais ekonomiskais potenciāls. Savulaik iedomājamies, ka, uzbūvējot ledus halli, apkārt radīsies pavisam jauna pilsētas daļa, bet tas tā nav noticis. Galvenokārt tas nav noticis tāpēc, ka nav bijis pieprasījums un arī tas ir indikators tam, cik Rīgas attīstības potenciāls ir liels vai mazs.

Šim rajonam ir veidotas dažādas attīstības koncepcijas, bet, manuprāt, pirmais, ko vajadzētu izdarīt — saprast, kuras teritorijas kādam investoram ir pietiekami interesantas un vērtīgas, lai tās varētu iekļaut centra intensifikācijas programmā. Par to vajadzētu domāt un runāt, abstrahējoties no kaut kādiem jau izstrādātiem plāniem vai koncepcijām. Jāsaprot, ka tiek plānots Ziemeļu šķērsojums un šī šķērsojuma centram tuvākajā pusē pilsēta spēs attīstīties mūsu mūža laikā. Tāpat jāsaprot, ka Ziemeļu šķērsojuma otrā pusē mūsu mūža laikā pilsēta neattīstīsies, jo mums nebūs šāda ekonomiskā potenciāla. Arhitekti bieži vien ar šo ekonomisko realitāti nevēlas samierināties — mums gribas projektēt un gribās iedomāties skaistus lielumus, bet beidzot jāsaprot, ka šie lielumi Rīgā nerealizēsies. Jāatgriežas atpakaļ centrā un tajās teritorijās, kas jārevidē un jāintensificē.

Vai šādiem mērķiem ir jāveic izmaiņas pilsētas teritoriālajā plānojumā?

Pieņemu, ka ir pietiekami daudz teritoriju, uz kurām jāraugās ar savādāki skatījumu. Jāskatās, ko būtu iespējams darīt daudzu aizsargājamo teritoriju aizsardzības zonās.

Centram tuvākās rūpnieciskās teritorijas spēs attīstīties

Kas būtu jādara ar vecajām rūpnieciskajām teritorijām, no kurām daļa tiek izmantota, bet daļa netiek?

Tās rūpnieciskās teritorijas, kuras ir tuvāk centram, iespējams, spēs attīstīties. Tās teritorijas, kas ir ārpus centra un tālu no tā, nespēs attīstīties un to potenciāls ir nulle. Esmu skeptisks, skatoties uz bijušās Popova radiotehnikas rūpnīcas teritoriju Imantā, tikpat skeptisks esmu par tām rūpnieciskajām teritorijām, kas atrodas Daugavgrīvas ielas rajonā, teritorijām, kas atrodas Dreiliņos un tamlīdzīgām vietām. Tas ir tikai un vienīgi tāpēc, ka šīs teritorijas ir pārāk tālu no centra un mums pēc tām nav nepieciešamības. Ir pietiekami daudz veco rūpniecisko teritoriju, kuras nespējam attīstīt, sākot jau ar Spīķeriem, kuri nav attīstīti 20 gadu laikā.

Kaut kas jau Spīķeros tomēr notiek.

Ļoti precīzs un klīniski skaidrs formulējums — kaut kas jau tur notiek. Es tam pilnīgi piekrītu — ir pagājuši 20 gadi un tiešā Rīgas centra teritorijā, fantastiskā zonā, kas atrodas gandrīz Vecrīgā, mēs varam secināt, ka «kaut kas jau tur notiek». Šajā «kaut kas jau tur notiek» kontekstā kāds pamats ir domāt, ka vispār jebkad kaut kas notiks Radiotehnikas teritorijā? Jā, tur ir uztaisīts kaut kāds veikals, droši vien, ka kaut kad uztaisīs vēl kādu noliktavu, bet pilsētas attīstības kontekstā tur nekad nekas nenotiks. Šai problēmai mēs tādā bērnišķīgā Vinnija Pūka sajūtā netiekam pāri — mums gribās iet arvien tālāk un laisties gaisa balonā pie bitēm pēc medus, bet tas ir pavisam nejēdzīgi. Jāatrisina problēmas uz zemes un tad varēs domāt par gaisa balonu.

Kāda attīstības perspektīva ir rūpnieciskajām teritorijām gar Ganību dambi? Dažās joprojām notiek ražošana, bet citās?

Domāju, ka, ja izdotos vienoties un saprast, cik liela daļa no šīs teritorijas ir pieskaitāma Skanstes ielas rajonam, tad varētu domāt par to attīstību. Tās teritorijas, kas ir ostas pusē, tuvāko desmitgažu laikā neattīstīsies un Rīgai pēc tām arī nav nepieciešamības.

Ja runājam par ostu kopumā, tad Rīgas Brīvostas teritorija ilgstoši kaut kam ir glabāta, šī teritorija ir mainīta, palielināta, bet Brīvostas attīstība ir nulle. Brīvosta neattīstās nekādā formā, jo pēc tā nav pieprasījuma. Ostā nav radušies milzīgi jauni termināļi.

Tomēr nepārtraukti tiek publiskoti dažādi jaunu termināļu plāni.

Jā, protams, runāts tiek bezgalīgi ilgu laiku un tomēr osta tādā formā neattīstās. Ir jādiskutē, vai ostas teritorijas ir jāattīsta tik tuvu pilsētai — te es domāju Ganību dambim piegulošās teritorijas. Ir tikai loģiski, ka ostas teritorijas tiek iznestas no pilsētas tuvāk jūrai ārpus tā saucamajiem upju katliem. Arī Rīgā būtu jāizskata šāda iespēja un Ganību dambim piegulošās teritorijas būtu jāizslēdz no Brīvostas teritorijas. Tiesa, šai ārā ņemšanai būtu jābūt kādai jēgai, bet šīs jēgas nav, jo šīs zemes nav nevienam nepieciešamas. Es nedomāju, ka Ganību dambis nākotnē attīstīsies, jo tur nav nekāda potenciāla — tas ir tālu un tas ir slikti.

Braucot pa Ganību dambi Sarkandaugavas virzienā labajā pusē redzamas bijušās piedzelzceļa teritorijas, kur varētu izvērst rindu māju vai mazstāvu apbūvi, kurās varētu izveidot sakoptu vidi un tur nekas daudz nav jādara. Ja mums to izdotos paveikt, tad tas būtu milzīgs panākums tuvākajai piecpadsmitgadei. Runāt par kāda cita veida attīstību ir pilnīgi nejēdzīgi.

Nomalēm jādod patstāvība

Ņemot vērā domu, ka jāattīsta centrs un nevajag izplesties nomalēs, kāda nākotne paredzama tiem Rīgas rajoniem, kuri jau vēsturiski izvietojušies tālu prom no centra — Bolderāja, Daugavgrīva, Vecmīlgrāvis, Sarkandaugava un citi?

Man liekas, ka šāds vēsturiskais izvietojums ir bijis pareizs. Nepareizi bija tas, ka ļaujam pilsētām jeb ģeogrāfiskiem lielumiem saplūst. Šī saplūšana ir pilnīgi nepamatota. Ja runājam par jēdzīgu jeb ilgtspējīgu attīstību, tad pilnīgi skaidrs, ka Vecmīlgrāvim, Bolderājai un citiem līdzīgiem rajoniem būtu jāpiešķir pašnoteikšanās tiesības, kādas ir atsevišķām pašvaldībām. Būtu jāizvairās no vienmērīgas pārplūšanas no vienas pilsētas otrā. Manuprāt, ļoti slikti, ka šī pārplūšana jeb saplūšana jau ir notikusi ar Mārupi, slikti, ka patlaban tas notiek Berģu, Langstiņu, Zaķumuižas un Upesciema virzienā, slikti, ka tikpat nejēdzīgā veidā tas patlaban notiek Ogres virzienā caur Ulbroku un Dreiliņiem. Tādējādi tiek degradētas gan tās teritorijas, kas pieder pie Rīgas, gan arī teritorijas, kuras iepriekš bija neatkarīgas un kurām piemita katrai sava īpatnība. Vēl 60. un 70.gados katrai no šīm vietām piemita sava identitāte, bet tagad šī identitāte jau ir vai arī tiek sagrauta.

Pavisam slikti ir tas, ka mūsdienās ir mēģinājumi sapludināt arī Rīgu ar Jūrmalu. Es kā arhitekts vēl saprastu, ka šo divu pilsētu administratīvās pārvaldības problēmu varētu uzskatīt par vienā vai otrā veidā kopīgi risināmu jautājumu, bet no telpiskā viedokļa būtu pavisam nejēdzīgi un nevajadzīgi, ja mēģinātu sapludināt šīs pilsētas un aizbūvētu starp tām esošās pļavas.

Nākotnes apbūvē jādomā par augstceltnēm

Kādai būtu jābūt Rīgas nākotnes apbūvei? Bija laiks, kad dominēja augstceltnes, vienalga, vai tā bija dzīvojamā vai komercapbūve. Vai nākotne ir augstceltnēs jeb Rīga kļūs zemāka?

Katrā reģionā ar vārdu augstceltne mēs saprotam kaut ko citu. Rīgā par augstceltni tiek uzskatīta ēka, kas ir augstāka par desmit vai 15 stāviem. Pēc pilsētu tipoloģijas, augstceltne ir lielums, kas ir raksturīgs pilsētai.

Es pieņemu, ka augstceltnei psiholoģiski un mentāli piemīt īpatnības, kas mums ne vienmēr patīk, tomēr tās ir pareizais veids, kā attīstīt pilsētu centrus un kā attīstīt valsti vispār. Labāk uzbūvējam vienu augstceltni kaut kur centram tuvā teritorijā nekā atvēlam kādu rajonu mežā. Salīdzinājumam iedomāsimies autostāvvietu pie lielveikala, kurā redzam 100 automašīnas — tā ir milzīga teritorija, kura ir aizņemta ar neko. Un tad iedomāsimies, ka visi šie 100 autobraucēji ir iesēdināti vienā lielā autobusā, kas atrodas šajā stāvvietā. Arī augstceltnes ir jāuztver kā šie lielie autobusi. Augstceltne ir tāds tipisks pilsētas «autobuss» un mums šis «autobuss» ir jāizmanto. Nebūtu prātīgi no tā atteikties.

Jautājums ir par augstumu. Skaidrs, ka Rīgā visticamāk nekad neparādīsies ēkas ar 100 vai 150 stāviem, tikpat grūti ir iedomāties, ka tuvākā nākotnē varētu sagaidīt 40 stāvu ēku. Iespējams, ka kādreiz Rīgā uzbūvēs 40 stāvu ēku, taču domāju, ka tā arī būs maksimālā augstuma robeža. 20 vai 25 stāvi ir tas augstums, kas Rīgas mērogam ir adekvāts, nedomāju, ka to vajadzētu pārsniegt. Rīgā noteiktais augstuma ierobežojums — 120 metri, kas nozīmē aptuveni 35 stāvus, ir adekvāts un optimāls Rīgai. Nedomāju, ka arī kāds attīstītājs jebkad vēlēsies būvēt kaut ko augstāku.

Arī Daugavas kreisā krasta vīzija paredz augstceltnes, tai pat laikā — kad uzbūvēja Saules akmeni, tika runāts, ka šīs celtnes dēļ Rīgas centru varētu pat izslēgt no UNESCO kultūras mantojuma saraksta. Vai tas mums nākotnē nedraud?

Nevaru tā īsti komentēt Saules akmens lielumu un atrašanās vietas pareizību, jo ir noticis tas, kas ir noticis un būtu nepareizi atgriezties pagātnē.

Ja runājam par augstbūvju koncepciju kā tādu, tad skaidrs, ka Daugavas labajā krastā centra tuvumā tām nevajadzētu būt un par to nav jēgas diskutēt. Tāpat ir skaidrs, ka augstceltnes neizdosies attīstīt kādos attālinātos rajonos un ir tikai loģiski, ka tām jābūt centrā. Šajā kontekstā Ķīpsala ir tieši tā vieta, kur patlaban augstceltņu attīstība ir vispamatotākā. Droši vien, ka tur ir milzums problēmu, tai skaitā infrastruktūras, transporta un autostāvvietu problēmas, iespējams, ka racionālāk būtu bijis izvēlēties kādu citu vietu, taču tagad ir skaidrs, ka augstceltnes būs Ķīpsalā.

Runājot par augstceltņu ietekmi uz Rīgas siluetu, tad skaidrs, ka ietekme būs. Jautājums ir par to, vai šī ietekme būs laba, vai slikta.

Manuprāt, tas, ka mēs redzam pilsētas attīstību, redzam pilsētu, kas ir attīstījusies 1200. gadā, 1400. gadā, 1800. gadā un 21. gadsimtā, ir labi — mums ir jāredz pilsētas attīstība, ko mēs patlaban diemžēl neredzam. Braucot iekšā Rīgā no lidostas puses, var secināt, ka pilsēta 20 gadu laikā ir attīstījusies tikai ar vienu ēku, kurai blakus ir vēl viena padomju laikā būvēta ēka, uz kuras patlaban ir «varoņa» fotoattēls. Tas ir «fantastisks» pilsētas tēls, «fantastiska» vizītkarte. Tāpēc diskutēt par to, vai Ķīpsalā ir vai nav vajadzīgas augstceltnes, vispār nav lietderīgi. Tā ir vieta, kur kaut kam ir jāatrodas. Mēs būtu daudz tālāk tikuši, ja šis jautājums būtu izdiskutēts jau pirms desmit gadiem, jo tad Rīga būtu attīstījusies daudz savādāk un mēs būtu izvairījušies no daudz vairāk kļūdām un nejēdzīgām apbūvēm krūmājos, bet būtu kvalitatīvi attīstīts viens centram tuvs pilsētas rajons. 

To ļoti labi ir izdevies izdarīt Viļņai, kur pretī Vecpilsētai Neres krastā ir izveidots jauns administratīvais centrs, ārkārtīgi skaidri nosakot apbūves noteikumus, nosakot zaļo zonu, augstuma siluetus, ļoti skaidri pasakot, ka tā ir jauna arhitektūra, ka tā ir asa un agresīva arhitektūra. Uz šo piemēru varam raudzīties tikai ar labu skaudību. Tas ir tas, ko Rīga diemžēl ir palaidusi garām, bet Viļņā tas ir paveikts.

Un kāda ir Rīga salīdzinājumā ar Tallinu?

Manuprāt, Tallina ir pieļāvusi lielākas kļūdas nekā Rīga. Ir lietas, kas Tallinu ir mainījušas neatgriezeniski un diemžēl uz slikto pusi. Jaunie SEB, Radisson un vēl pāris citi torņi, kas uzbūvēti Tallinas centrā, pilsētas siluetu nav uzlabojuši. Tiesa, šo virzienu noteica Viru un Olimpijas viesnīcas, kas centrā tika uzbūvētas jau padomju laikā.

Tallinā pozitīvs ir tas, ka pilsēta pietiekami ilgi strādājusi pie attīstības plāna un pietiekoši skaidri definējusi savus nosacījumus. Tallina veiksmīgi ir izvairījusies no pilsētas izplešanās, kā arī pietiekami veiksmīgi spējusi attīstīt rūpnieciskās teritorijas pilsētas centrā, piemēram, Rotermana kvartāls un vēl pāris rajoni ap ostu un virzienā uz Piritu.

Savukārt vecpilsēta un Tompea ir ar ārkārtīgi striktiem apbūves noteikumiem, un, izejot cauri šiem rajoniem, neatradīsim nevienu objektu, kas varētu likties diskutabls, vai neiederīgs. Šajā ziņā mums no Tallinas vajadzētu mācīties.

Birojs pievēršas dizainam un dekoratīvajai arhitektūrai

Pie kādiem projektiem patlaban strādā birojs Sarma & Norde?

Paši sevi saucam par «dinozauru medniekiem» — noķeram kādu dinozauru un tad ilgi un rūpīgi to sālām, tāpēc šajos gados mums ir izdevies izdzīvot bez īpašām kustībām. Tas ir pateicoties lielajiem objektiem, kas mums ir bijuši — Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas komplekss, jaunais Valsts ieņēmumu dienesta komplekss, biroju un banku ēkas, pie kurām strādājam jau kopš biroja dibināšanas un esam ieguvuši lielus korporatīvos klientus, kuriem nepieciešama sadarbība ilgtermiņā un kuri nedomā divu vai trīs gadu kontekstā, bet kuri zina, ka viņiem 2017. gadā vai 2018. gadā vajadzēs kādu ēku. Tās ir koncepcijas un projekti, pie kuriem strādājam un kuri nodrošina biroja izdzīvošanu. Kā labākie korporatīvie klienti būtu jāmin Latvijas Krājbanka, LNK Group, Nordea banka, vēl virkne citu. 

Pēdējā laikā vairāk interesējamies un mēģinām pievērsties dizaina un dekoratīvās vai pielietojamās arhitektūras jomai. Cenšamies piedalīties dažādu šādu, mūsu kontekstā maziņu, darbu izstrādē. Darbojamies arī sīkas arhitektūras jomā, šie projekti gan vairāk ir saistīti ar ārzemēm, par nelieliem paviljoniem, mazu viesnīcu ēkām vai simbolu izstrādēm. Tas ir virziens, kuru eksperimentālā kārtā mēģinām birojā attīstīt. Cerams, ka nākamo gadu laikā kaut kas šajā virzienā varētu izveidoties.

Kāpēc ārzemēs?

Latvijā ir pārāk maz šādu sīka mēroga objektu un nav pieprasījuma. Lai gan dažas lietas mēģinājām darīt arī Latvijā, piemēram, piedalījāmies konkursā par Dundagas estrādi. Arī Nordea banka ir viens no tiem Latvijas klientiem, ar kuru izdodas sadarboties produktu dizaina un korporatīvā stila izstrādes jomā. Tās ir tādas mazbudžeta lietas, kur vairāk ir runa par estētiskajām, nevis materiālām vērtībām.

Pilsētas arhitekta birojam jāizstrādā ilgtermiņa vīzijas

Kā vērtējat patlaban notiekošo ap Rīgas pilsētas arhitekta biroju — plānus izvērtēt tā nepieciešamību un iespēju, ka biroja funkcijas tiek nodotas Pilsētas attīstības departamentam?

Pirms vairākiem gadiem pilsētas galvenā arhitekta amata Rīgā nebija un tad tas tika ieviests. Pirms tam bijām iedomājušies, ka mums ir būvvaldes un citas iestādes, bet tās veica tikai administrējošu struktūru funkcijas. Pirms pilsētas galvenā arhitekta amata izveides bija diezgan garas debates par to, kas galvenajam arhitektam būtu jādara.

Manuprāt, šis jautājums līdz galam netika atrisināts, bija tikai uzstādījums, ka šo posteni vajag un tas tika ātri izveidots. Līdz ar to šim amatam bija galvenokārt reprezentatīva funkcija un tikai no pilsētas galvenā arhitekta personības bija atkarīgs tas, cik daudz viņš darīs vai nedarīs.

Pilsētas arhitekta prioritārais uzdevums ir domāt par to, kā pilsēta attīstīsies, un šajā jautājumā jābūt arī kādai atbildības sadaļai. Domāju, ka pilsētas arhitekta birojs varētu izstrādāt ilgtermiņa attīstības konceptuālas vīzijas, pamatnostādnes. Skaidrs, ka pilsētas attīstības plānu izstrādā Pilsētas attīstības departaments, bet pilsētas galvenā arhitekta atbildība būtu šī plāna saskaņošana. Tas nozīmē, ka tiktu iegūta atgriezeniskā saite starp uzdevumu, ko devis pilsētas arhitekta birojs un to rezultātu, ko rada Pilsētas attīstības departaments.

Tas savulaik netika izdarīts un tā bija sava veida problēma, kas vājināja pilsētas galvenā arhitekta posteni. Manuprāt, šī saskaņošanas funkcija ir jānodefinē, domājot par Rīgas pilsētas arhitekta biroja nākotni.

Pilsētas arhitektam nebūtu jāveic atsevišķu projektu saskaņošana, jo ikdienas rutīna neiet kopā ar ilgtermiņa attīstības plānošanu.

Bet pilsētas arhitekta kolēģija vērtēja tieši konkrētus projektus?

Kolēģija bija konsultatīvs orgāns un tā darbība vērtējama pozitīvi. Šādai kolēģijai būtu jāsanāk arī turpmāk. Tā ir viena no struktūrām, kurā noteikti jāpiedalās pilsētas galvenajam arhitektam, vēl viņam jāstrādā arī būvvaldes padomē un Rīgas Vēsturiskā centra aizsardzības padomē. Tās būtu pamatfunkcijas. Un būtiskākais ir ieviest atgriezenisko saiti starp tām koncepcijām, kas tiek izstrādātas pilsētas arhitekta birojā un to realizāciju pilsētas attīstības plānā.

Pēdējos pāris gados redzētas dažas absurdas situācijas, tai skaitā jaunā administratīvā centra Torņakalnā, kad ir rīkots starptautisks konkurss, noskaidrots uzvarētājs, balstoties uz šo uzvarētāju piedāvājumu izstrādātas attīstības koncepcijas, bet, ieraugot Pilsētas attīstības departamenta izstrādātās detaļplānojuma izmaiņas, nākas saprast, ka viss līdz šim darītais ir ignorēts un visas iestrādne ir pa tukšo. Ja būtu nodrošināta šī atgriezeniskā saite, tad attieksme būtu pavisam cita.

Atgriezeniskā saite ir jānodrošina arī transporta kontekstā, jo patlaban nav ciešas sadarbības starp pilsētas arhitekta biroju, Pilsētas attīstības departamentu un Satiksmes departamentu. Šo nesaskaņotību var redzēt patlaban veidojamajos apvedceļos, piemēram, Ziemeļu šķērsojumā. Prasība, lai šādi plāni tiktu saskaņoti Rīgas pilsētas arhitekta birojā, būtu viens no tiem instrumentiem, kas ļautu uzlabot sadarbību starp šīm iestādēm.

Tātad pilsētas arhitekta birojam būtu jābūt galvenās saskaņošanas un koordinēšanas funkcijai?

Attīstības plāna līmenī — neapšaubāmi, tas pilsētas galvenā arhitekta galvenais uzdevums. Līdz šim šāda funkcija Rīgā vispār nav bijusi. Formāli varētu iedomāties, ka ar to nodarbojas Pilsētas attīstības departaments, taču būtībā tā ir administratīva, neelastīga organizācija, kas nevar izveidot ilgtermiņa radošas koncepcijas. Šādu koncepciju var izstrādāt desmitiem vai pat simtiem arhitektu, kuru idejas un darbu konsolidē kāda struktūra un tieši pilsētas arhitekta birojs to varētu veikts.

Un šāda struktūra Rīgai ir nepieciešama, definējot tās atbildības jomu?

Jā un tās atbildība būtu augstākā līmeņa procesu saskaņošana un konsolidācija. Atsevišķu konkrētu projektu izvērtēšana nav pilsētas galvenā arhitekta atbildības līmenis. Rīgas attīstība pēdējo 20 gadu laikā būtu bijusi savādāka, ja mums būtu bijušas savādākas plānošanas nostādnes.

Kā vērtējat pilsētas galvenā arhitekta Jāņa Dripes līdzšinējo darbību?

Dripe šo pilsētas arhitekta biroju izveidoja. Pirms vairākiem gadiem es par šo struktūru biju visai skeptisks, jo gan tolaik, gan arī patlaban man liekas, ka biroja funkcijas nav līdz galam pārdomātas.

Dripem šīs funkcijas tomēr izdevās realizēt, kaut kādā veidā veidot pilsētas attīstību arī tad, kad šī funkcija nebija tieši un perfekti definēta biroja nolikumā. Labi, ka pilsētas arhitekta birojs tieši pēdējos gados ir sācis strādāt pie tādām augstāka līmeņa konceptuālām vīzijām — Daugavas kreisais krasts, Daugavas labais krasts, Torņakalna administratīvais centrs. Tas ir tas mērogs, kurā pilsētas arhitektam ir jāstrādā. Diemžēl Pilsētas attīstības departamentam un Satiksmes departamentam nav atbildības pilsētas arhitekta priekšā, lai šīs koncepcijas un vīzijas tiktu ievērotas.

Tāpat kā Dripes nopelns jāpiemin Rīgas arhitektūras prestiža paaugstināšana, jo pilsētas tēla veidošana un prezentēšana arī ir viens no pilsētas galvenā arhitekta uzdevumiem. Te milzīga nozīme ir personībai, kāds ir Dripe.

Diskutējot par to, kam jābūt nākamajam pilsētas galvenajam arhitektam, svarīgi saprast, ka ir profesionāļi, kas labi spēj veikt savu profesionālo darbību, un nevajag viņus jaukt ar cilvēkiem, kuriem ir pavisam citi uzdevumi. Būtu jāizvairās no profesionālo «zvaigžņu» aicināšanas ieņemt pilsētas galvenā arhitekta amatu.