Likumu boksterēšana nesenajā LV praksē

Iepriekšējo nedēļu laikā ir izskanējuši atšķirīgi viedokļi par arhitekta pienākumiem attiecībā pret pastāvošajiem būvniecību regulējošiem noteikumiem. Šķiet, ka tikai mazākā daļa kolēģu ir gatavi domāt patstāvīgi, savukārt vairākums komentāros atbalsta nekritisku nemitīgi mainīgo un bieži absurdo prasību izpildīšanu.

Ja paskatāmies uz būvnormatīvu tradīciju vēsturē, tad varam konstatēt, ka 95% no laika, kopš mūsu sugas pārstāvji ir pievērsušies intensīvai būvniecībai, tās praktiski nav bijis. Amatnieki paši zināja kas darāms un ievēroja tādas kā nerakstītas vadlīnijas. Protams, pastāvēja būvnieka civiltiesiskā atbildība – ja, piemēram, mājai sabrūkot iet bojā pasūtītāja dēls, tad arī būvnieka dēlam jāmirst utml.

Visaptveroši skrupulozi normatīvi parādījās vien līdz ar industrializācijas laikmeta sākumu un šķiet, ka savu apogeju jau ir sasnieguši – vairākas valstis, piem. Austrālija, ir konstatējušas, ka centieni visu maksimāli smalki aprakstīt un saciparot, noved pie inovatīvu risinājumu izzušanas. Tāpēc normatīvi tiek saīsināti, atstājot vien vēlamā mērķa formulējumu. Kā, ar kādiem paņēmieniem, risinājumiem, parametriem un leņķiem to sasniegt, paliek projekta radītāju kompetencē, kuriem, protams, ka jāievēro arī n-tie standarti.

Nav noslēpums mūsu kontrolējošo institūciju panākumi likumu ievērošanas sacensībā, tur esam EU pirmrindnieki. Perversā centība maksimāli izpildīt visas iespējamās prasības, lai cik kādā konkrētā gadījumā absurdas tās arī būtu, raksturo arī lielāko daļu ar būvniecības nozari saistīto. Polemikā LMA sakarā Miks K. dalījās pārdomās par to, ka Bostonā šo prasību ievērošana ir kļuvusi pašsaprotama. Diemžēl praktizējot šeit esmu nonācis pie pilnīgi pretējiem secinājumiem.

Par absurda piemēriem pēcpadomju Sanepidstacijas un Pažarnieku prasībās varētu sarakstīt grāmatu. Arī par metodēm kā „problēmiņa” parasti tika atrisināta. Arī šodien varētu sagraut krietnu daļu Londonas vai Parīzes ēdināšanas biznesa uzlaižot tiem kaklā mūsu Veselības inspekciju. Tā vēl joprojām sniedz pakalpojumu „higēnas prasību ievērošanas novērtēšana (saskaņojot atkāpes no būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu tehniskajām prasībām)” [sic!]

LV situāciju vislabāk raksturo viens piemērs iz dzīves ap 2005 gadu. Tika uzprojektēta publiskas funkcijas ēka RVC, no normatīvu prasītajām obligātajām stāvvietām zemes gabalā varēja nodrošināt tikai 50%. Divus līmeņus rakties pazemē nebija racionāli – projekts kļūtu finansiāli bezjēdzīgs. Argumenti, ka šeit taču centrs un visi ar mašīnām nebraukā, ka citur pasaulē stāvvietu centrā nav vispār utml, skaņojošo ierēdni nepārliecināja – likums esot jāievēro visiem. Pagāja gads vai divi, tika pieņemti jaunie Saistošie noteikumi, tur jauna prasība – RVC nolūkā ierobežot auto klātbūtni, aizliegts izbūvēt vairāk kā 30% no funkcijai normatīvo autostāvvietu. Tas pats ierēdnis, to pašu projektu neskaņo, jo tie paši 50% tagad jau ir par daudz. Nekādi argumenti, ka no arhitektūras un biznesa viedokļi tieši 50% ir labākie, nedarbojas, likums esot jāievēro visiem.

Tikpat jautri tūlīt ies ar Miera 2. – šeit pat a4d tika lamāta atļaušanās pārkāpt max m2 stūra arhitektoniskā akcenta 5% noteikumos. Neatceros vai teicu, ka 5% bez īpašas izpētes „uz aci” piesvieduši pāris pēdējās redakcijas autori. Uz jautājumu kāpēc ne 5.5 vien paraustīja plecus – tā esot licies. Visos stūros 5% neatkarīgi no mēroga, skata punktiem utml man likās absurds un arhitektoniskā loģika daudz svarīgāks arguments, rezultātā ņemšanās bija gada garumā. Tagad aktuālajos grozījumos procenti šķiet, ka izmesti laukā vispār, toties parādījies vēl lielāks sviests – laikmetā, kad tiek piepūstiem vaigiem bubināts par resursu ekonomisku izlietojumu, mūsējie ir atkal paspīdējuši – iestrādāta prasība, ka arhitektoniskajam akcentam nedrīkst būt nekāda funkcija. Un tas viss stāsies spēkā 2014 gadā.

Tāpēc ceru, ka saprotiet manu skepsi par normatīviem, noteikumiem, likumiem un visu pārējo. Manuprāt, arhitekta pienākums ir tieši apšaubīt uz īsu mirkli spēkā esošos likumus un meklēt to optimālāku versiju, jo skaidrs ir tikai viens – tā būda vēl stāvēs, bet likumi sen jau būs n reiz nomainīti.

Reizēm sabiedrības mēdz maldīties kolektīvi un izdot arī likumus par raganu dedzināšanu. Vai karot ar citādi ticīgajiem uzspiežot tiem, piem., jeņķu primitīvo patērētājfilozofiju. Iemesls tam ir zināšanu trūkums un maldīgs priekšstats par mirkļa taisnības svētumu.

Pēdējā laikā izmaiņas notiek arvien straujāk. Eksekūcijas vietā pūlis tirgus laukumā priekšroku dod līdzcietībai. Neviens droši vien neapšauba „horizontālās politikas” labos mērķus, tomēr tajā lietotais jēdziens „vienlīdzīgas iespējas” ir diezgan absurds, vismaz šajā realitātē tas nevar loģiski materializēties pat teorētiski – vienlīdzīgas iespējas nepastāv ne starp diviem supeveseliem atlētiem, ne starp diviem ratiņkrēslu lietotājiem. Bet par to varētu parunāt nākošajā tekstā.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx