Vietējais

«Jo vairāk būs iespēju, kur nākt kopā visām paaudzēm un mijiedarboties citam ar citu, jo vairāk Mārupe būs tā vieta, kur jutīsimies kā vietējie, nevis pārnakšņotāji,”— raksta antropoloģijas studente Ilze Žukova, reflektējot par piederības sajūtu vietai un kopienai, kā piemēru izvēloties Mārupi, uz kuru pēdējā desmitgadē ir pārcēlušies ļoti daudz cilvēku, vairums tieši no Rīgas. Eseja ir tapusi Urbānās antropoloģijas kursā kā nobeiguma darbs par pilsetvidei aktuālām tēmām, skarot personiski un kopienai svarīgus tematus. Kursa vadītājs arhitekts-antropologs Matīss Šteinerts uzskata, ka prasme kritiski un konstruktīvi runāt par pilsētvides un sabiedrības attīstības aktualitātēm ir otrs galvenais antropologu un arhitektu uzdevums, jo pats svarīgākais ir saprast vienam otru, lai radītu labākus mūsu urbānās kopdzīves modeļus.

Jau atkal sapnī biju aizceļojusi uz bērnības māju Limbažos, nez kāpēc, sapņojot par mājām, vienmēr redzu Limbažus, kaut gan pati tur vairs nedzīvoju jau 30 gadu? Skola, diskotēka, ābeļdārzs, kur gājām zagt ābolus, tā adrenalīna sajūta bija piezagusies pat sapnī. Limbaži ir mana dzimtā vieta, un tur, kur tu piedzimsti, tu esi vietējais, piederīgs vietai. Nekad sapņos darbība nenotiek Mārupē, kaut gan dzīvoju šeit jau 15 gadu. Atmuku no trokšņainā un putekļainā Rīgas centra, un Mārupe bija ideāla vieta, kur relaksēties mauriņā pēc darbadienas, miers un klusums, idille, mans “amerikāņu sapnis”. Bet vai es Mārupē jūtos kā vietējā, vai mārupieši, kuri ir atnākuši uz šejieni dzīvot, bēgot no lielpilsētas kņadas, jūtas kā vietējie? Kā rodas vietējā sajūta vietās uz kuru pārceļas dzīvot pārsvarā gados jauni, vēl dzīves nesalauzti entuziasti?

Mārupe

Ejot pa Lilijas ielu, iezogas doma, ka pirms 30 gadiem šeit pletās kolhoza “Mārupe” lauki, droši vien garajās biešu vagās tveicīgās vasaras dienās svīda skolēni un, līdzīgi kā es Limbažos, gāja zagt ābolus kolhoza dārzā… Mārupes pašvaldības vietnē atrodu, ka 2000. gadā Mārupē dzīvoja aptuveni 9,5 tūkstoši iedzīvotāju, bet līdz 2020. gadam iedzīvotāju skaits ir “uzsprādzis” par vairāk nekā 143%, un 2020. gadā Mārupē dzīvoja jau aptuveni 23 tūkstoši. Pilsētas vienmēr ir pievilinājušas cilvēkus, un šo vilkmi izsenis ir veicinājusi gan drošība, gan labklājība jeb peļņa. Deivids Hārvejs (David Harvey) apgalvo, ka peļņa, jeb ražošanas pārpalikums ir kapitālisma dzinējspēks; savukārt, lai radītu vēl lielāku peļņu, tas ir jāinvestē atkārtoti (Harvey, 2008). Tādā veidā komerciālās attiecības veicināja kaapitāla uzkrāšanos pilsētās, un tās sāka strauji uzplaukt, aicinot un vilinot iedzīvotājus. Tātad, kur koncentrējas nauda, tur ir cilvēki. Rīgā un Rīgas reģionā pašlaik dzīvo puse no Latvijas iedzīvotāju skaita, un šis iedzīvotāju īpatsvars turpinās augt arī nākamajos gados iekšzemes migrācijas dēļ, kas katru gadu ir aptuveni 2 % apmērā (Certus, 2017), atstājot Latvijas laukus aizvien tukšākus. Savukārt, padzīvojuši un uzkrājuši labklājību pilsētā, ekonomiski aktīvie entuziasti dodas prom no pilsētas centra uz priekšpilsētām. Mārupē 44 % iedzīvotāju ir ekonomiski aktīvi 25 līdz 49 gadus veci, ģimenes ar bērniem, kas ir pārnākušas uz Mārupi galvenokārt no Rīgas. Bieži, no rītiem skrienot, pie sevis nosmeju, ka jūtos kā personāžs no 1976. gada amerikāņu zinātniskās fantastikas filmas “Logana skrējiens” (Logan’s run), ko režisējis Maikls Andersons (Michael Anderson). Filma ir par tālo nākotni, kurā dzīvo tikai jauni cilvēki, gandrīz kā Mārupē.

Amerikāņu sapnis

Priekšpilsētu attīstība jeb suburbanizācija nav nekas jauns, un daudzas valstis ir pieredzējušas strauju izaugsmi ārpus pilsētas robežām. Uz šī fona izceļas ASV, kur tā ir piedzīvojusi strauju privātmāju celtniecību pēc Otrā pasaules kara. Plašajās savrupmājās bija daudz vairāk istabu, kur varēja izmitināt viesus, katram piešķirot individuālu guļamistabu, pagalmi tika veltīti atpūtai – spēlēm, laiskai atpūtai terases krēslos. Uzkrītošais patēriņš, pastorālie prieki un liela māja ar plašu dzīves telpu daudziem amerikāņiem kļuva par ideālu jeb tā dēvēto amerikāņu sapni. Kopš 1970. gada Amerikā iedzīvotāju skaita pieaugums ir lielāks ārpus pilsētu centriem, nevis pilsētu teritorijās, tas apvērš urbanizācijas procesu, kas ildzis gadu tūkstošiem. Līdzīgus novērojumus varam veikt arī Mārupē un Pierīgā, kad uz to pārceļas iedzīvotāji, galvenokārt no Rīgas, lai iegūtu kvalitatīvākus dzīves apstākļus un zaļāku apkārtni, tādējādi padarot Pierīgu par vienīgo reģionu Latvijā, kur cilvēku skaits pieaug. Šo procesu Gotdīners un Hačinsons dēvē par populācijas dekoncentrāciju. Dekoncentrācija virza mazumtirdzniecību un biznesa centru attīstību no centra uz pilsētas nomalēm – izņēmums nav arī Pierīga, pēdējo gadu laikā parādoties tādiem megatirdzniecības centriem kā “Via Jurmala” un “Sāga”. Uz priekšpilsētām pārceļas arī ražošanas attīstība, un tādējādi aktuāls kļūst jautājums, vai suburbanizācija nemaina principu, ka cilvēks seko naudai, jo pirmoreiz, iespējams, nauda seko cilvēkam. Tādējādi jaunie urbanizācijas modeļi izaicina cilvēka domāšanas veidu par ekonomisko attīstību, jo, koncentrējot nākotnē ekonomiku perifērijā, pilsētas centrs var zaudēt ekonomiskā centra lomu. Hm… vai tas nozīmē, ka varbūt šādi gar Mārupīti vairs nemaz tik ilgi nestaigāsim un par neasfaltētu veloceliņu nākotnē liecinās tikai retro stila pastkartes?

Trešā vieta, jeb neformalitāte

Mārupe

Mārupīte aizved mani līdz Zeltiņu ielai un nevaru īsti saprast, kurp tālāk — uz vienu vai otru pusi? Iešu pa vējam, ļaušu, lai tas pūš no muguras. Suburbanizācijai ir arī otra seja —vienveidīgā režģa arhitektūra, publisko vietu trūkums, kas neveicina cilvēku kontaktus jeb neformalitāti. Vienmuļais priekšpilsētu attīstības veids nav draudzīgs ne staigāšanai, ne sarunām, bet, tieši ejot, cilvēki kļūst par daļu no pilsētas, satiekoties viņi kļūst par apkaimes notikumu glabātājiem. Runājoties cilvēki iepazīst cits citu un rada kopīgas intereses, un realizē kolektīvās spējas, kas ir būtiskas kopienai un demokrātijai. Rejs Oldenburgs (Ray Oldenburg) norāda, ja, turpinoties pilsētu izaugsmei, netiek domāts par pulcēšanās vietām, tad netiek realizēts pilsētas solījums – veidot kontaktu daudzveidību, kas ir pilsētas būtība. Bez tās cilvēki pūlī paliek vientuļi, katrs paslēpies savā “amerikāņu sapnī”, vēl vairāk atsvešinoties citam no cita. R. Oldenburgs norāda, ka neformālās dzīves neesamība Amerikas priekšpilsētās tiek kompensēta ar pārmērīgu privātmāju labiekārtošanu un patēriņu, mājas dekorēšana kļūst par nebeidzamu procesu, jo cilvēki ir atkarīgi no jaunām lietām interjerā, kas vairo dzīvesprieku. Viņi neesošo sabiedrisko dzīvi ārpus mājas cenšas kompensēt savā privātīpašumā, relaksējoties, izklaidējoties un biedrojoties, tādējādi distancējoties no sabiedrības, nevis veidojot saikni ar to. Neformalitātes trūkums tiek kompensēts arī darbavietā – kafijas pārtraukums kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai atpūtas periodu; “taimauti” tiek pagarināti, lai kompensētu neesošo socializēšanos idilliskajā priekšpilsētā. Katrā ziņā uz ģimenes un darba pleciem tiek uzlikta visa sabiedriskās dzīves neesamības nasta, kas rada stresu. R. Oldenburgs cilvēku neformālas pulcēšanās vietas sauc par “trešajām vietām” līdzās ģimenei un darbam. Interesanti, ka tās vēsturiski ir pastāvējušas pat pirms darba vieta tika nošķirta no dzīves telpas, jo pirms industriālas revolūcijas, darbs un ģimenes dzīve noritēja vienā vietā. “Trešās vietas” jeb neformalitāte rada vienlīdzību, biznesmenis un traktorists, ienākot pa lokāla (ievērojiet, pat angļu pabu sauc par local) durvīm, kļūst vienlīdzīgi, cilvēki var izvēlēties sev domubiedrus, un noteicošais ir šarms un oratora prasmes, jo sarunas ir galvenā aktivitāte, lai  noķertu to sajūtu, ko sauc par vietējo.

Almeres stāsts

“Galvenais priekšnoteikums, lai cilvēki justos šeit kā mājās, bija rūpēties, lai viņiem būtu iespēja savstarpēji mijiedarboties,” uzsvēra Branss Stasens (Brans Stassen), Almeres arhitekts un pilsētplānotājs, kurš pirms 50 gadiem izveidoja pilsētu Nīderlandē uz… smiltīm, kas bija atkarotas jūrai. Paskatīties uz pilsētu attīstību Nīderlandes virzienā man ienāca prātā, jo pati pāris gadus tur dzīvoju. Almerē patlaban dzīvo aptuveni 200 tūkstoši cilvēku, kas pārcēlušies uz turieni galvenokārt no Amsterdamas – pilsētas ar izteiktu vēsturisko centru un identitāti. “Pirms cilvēku ierašanās mums jau bija sagatavotas skolas, veselības centri, veikali un aptiekas – viss nepieciešamais, lai varētu apmierināt pamatvajadzības.” Pēc Bransa teiktā, uz Almeri pārsvarā pārcēlās ekonomiski aktīvi jauni cilvēki, kam ar veikalu un skolu vien nepietiek, tāpēc viņi pilsētvidē izveidoja vietas, lai veicinātu cilvēku pulcēšanos, – veidoja lielus iekšpagalmus ar spēļu laukumiem un piknika vietām, kas veicinātu kaimiņu kontaktus, jo, kur ir bērni, tur māmiņas, sarunas, un tālāk kontakts jau notiek pats no sevis.” Iedzīvotāji pārsvarā nāca no Amsterdamas, kur bija liela šaurība, un novērtēja Almerē radītos komfortablos apstākļus. Tika uzbūvēta ekumeniskā baznīca, kultūras centri, vietas, kur iedzīvotājiem pulcēties, spēlēt biljardu un organizēt kultūras vakarus. Tas viss tika radīts, lai cilvēki iedzīvotos, lai būtu kopā.

Vai vietējais?

Sajūta, ka tu piederi vietai un sauc to par savu, man piezagās tikai pirms pāris gadiem, kad atsāku dziedāt Mārupes korī. Visu jaunību biju dziedājusi dažādos koros, bet, iestājoties tā sauktajai lielajai dzīvei, biju šo hobiju nolikusi nedaudz maliņā. Tagad saprotu, ka vēlme dziedāt tieši Mārupes korī bija saistīta arī ar vēlēšanos emocionāli iesakņoties, kā Oldenburgs saka, biju “trešās vietas” meklējumos un to atradu korī. Bet vai citi mārupieši arī jūtas kā vietējie, vai viņiem vispār  šī sajūta ir svarīga?

Lai to noskaidrotu, nolēmu izmest līkumu un aprunāties ar dažiem kora biedriem, kuri piedalās Mārupes kultūras dzīvē, un tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, kuri nav aktīvi iesaistījušies Mārupes sabiedriskajās aktivitātēs. Visi mani sarunu biedri atzina, ka uz Mārupi ir atnākuši no Rīgas miera un komforta meklējumos. Daļa uzrunāto Mārupē nejūtas kā vietējie, jo uzskata, ka vietējā sajūtai ir nepieciešams vietas kodols un tradīcijas, un Mārupei kā guļamrajonam tādu nav. Interesanti, ka dažiem šī vietējā sajūta ir izpletusies kā amēba un ir kaut kur virzienā uz Rīgu – Pārdaugavā, Torņkalnā, kur ir darbs, draugi, tikšanās. “Mārupē nav kur pulcēties un satikties, tāpēc to vietējā sajūtu nevar noķert.” Nav jau tā, ka nevēlētos iesaistīties, bet kultūras nama organizētie pasākumi esot domāti vecāka gadagājuma cilvēkiem, ne viņu vecumam. Otra grupa ir tie, kas jūtas kā vietējie, un tie ir bērni, jaunieši, kuri šeit ir uzauguši, kā arī cilvēki, kuri ir iesaistījušies dažādos Mārupes piedāvātajos pasākumos. Jauniešiem, izrādās, ir vietas, kur nolīst un pazust no vecāku acīm, un viņiem nemaz tādu centru nevajag, lai justos kā vietējie. Tieši otrādi, Rīgā ar visu vēsturisko centru viņi jūtas kā tūristi un svešie. Tas nozīmē, ka nemaz tik slikti nav, ka ir vietas, laukumi, kur ir iespējama kopā nākšana, un jaunieši paši šīs vietas atrod un apgūst.

Aprunājoties arī ar kora biedriem, saņēmu atbildi, ka viņi jūtas vairāk vai mazāk kā vietējie, turklāt tieši pateicoties korim, jo tās ir tradīcijas, un ne jau tikai dziedāšana notiek mēģinājumā, ir kopīgas laivošanas, pasākumi, tuvi, tāli braucieni, viss, lai cits citu iepazītu un komunicētu. Vietējā sajūtu veicina arī pasākumi, kas notiek kultūras nama pagalmā, koncerti Mārupē pie dīķa un bērnu vadāšana uz treniņiem vai pulciņiem, kur satiec citus vecākus. Sastapu arī viedokli, ka šī vietējā sajūta tiek mērķtiecīgi meklēta, iesaistoties Mārupes kultūras dzīvē, kā arī bija cilvēki, kas teica, ka šī sajūta nemaz nav svarīga.

Dažs atrod neapzināti, cits meklē apzināti, bet viens ir skaidrs, ka šo vietējā sajūtu rada mijiedarbošanās ar citiem mārupiešiem vai nu kultūras pasākumos, koros, vai koncertos. Pat ja nepiedzimsti kā vietējais, šo vietējā sajūtu vari sevī izaudzēt, un tieši citu mārupiešu satikšana tiek minēta kā vissvarīgākais faktors. Katram jāatrod pašam sava “trešā vieta”, vai nu piedaloties dažādos pasākumos, vai vedot bērnus uz pulciņiem un runājot ar bērnu mammām spēļu laukumos. Jo tieši iedzīvotāju mijiedarbība veicina šo vietējā sajūtu, kā to min Oldenburgs. Bērniem vietējā sajūta jau ir kabatā kopš bērnības, bet iebraukušajiem pieaugušajiem ir nedaudz jāpiestrādā, jāiziet no sava sapņa Mārupes virzienā. Arī pašvaldībai ir mērķtiecīgi jāplāno iedzīvotāju iesaiste, paplašinot piedāvājumu, cenšoties izvilināt no saviem sapņiem tos, kuri vēl spītīgi turas pretī. Nāk prātā Almere, tur arī nebija ne vēstures, ne vārda, vien no jūras atkarotas smiltis, bet cilvēku mijiedarbošanās tika apzinīgi plānota jau pirms cilvēku ierašanās pilsētā. Tāpēc, jo vairāk būs iespēju, kur nākt kopā visām paaudzēm un  mijiedarboties citai ar citu, jo vairāk Mārupe būs tā vieta, kur jutīsimies kā vietējie, nevis pārnakšņotāji. Un varbūt arī es kādu rītu pamodīšos no sapņa, kurš būs norisinājies Mārupē, nevis Limbažos, un tad būšu līdz sirds dziļumiem vietējā.

Izmantotā literatūra

Dalīties ar ierakstu:

5 2 votes
Article Rating
guest
2 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
Miks Kārkliņš

Paldies par interesanto rakstu! Amizanti, ka vienlaicīgi Rīgas apkaimēm un priekšpilsētām plešoties un Rīgas centram iztukšojoties, rakstā uzsvars nebūt nav likts uz Rīgas centru. Man, personigu, centrs šķiet perspektīvāks kā Mārupe. Tāpat, man šķiet, ka abās vidēs, daudzas iespējas ir tikušas palaistas garām, uzskatot ka aktīva sabiedriskā sektora pilsētplānošana un pilsētvides dizains ir kaut kāds pagātnes rēgs. Šeit nu mēs redzam (Mārupē) kas notiek, ja “pisētas šķiedra” tiek veidota haotiski un tikai konkrēto attīstītāju/būvētājies gribētāju vīziju ietvaros. Domāju, ka glābt gan centru, gan arī tādas vides kā Mārupe varētu tikai un vienīgi spēcīgs un aktīvs plānošanas un pilsētvides dizaina departaments. Bet nu…laikam jau šo domu esmu… Lasīt vairāk »

Gatis_Didrihsons

Paldies par rakstu! Aktuāla tematika un svarīgi ka šo izlasītu plašāks cilvēku loks. Līdzīgi Mikam, arī es vairāk ticu Rīgas atdzimšanai (gan centram, gan pievilcīgajām apkaimēm), bet iezīmētās lietas un uzstādījums – lai justos kā vietējais (piederīgs), ir ļoti būtiski. Šo var tik pat labi attiecināt uz jebkuru apkaimi, lai kur cilvēki arī izvēlētos dzīvot. Svarīgi lai šeit Latvijā mēs justos kā savās mājās, kā vietējie. Arī sapņos 🙂

2
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x