Viens no rokgrupas vārdā BIG

Aprakstot vienu no Dānijas
veiksmīgākajiem uzņēmumiem — jaunās paaudzes nozīmīgāko arhitektu biroju BIG, izdevums Architectural Record saka, ka tā vadība vairāk līdzinās
rokgrupai, nevis partneriem birojam ar teju 100 darbiniekiem. Augustā Rīgā
viesojās viens no BIG vadītājiem Kai-Uwe Bergmann.

Fakti

BIG Bjarke Ingels Group
ir dāņu nozīmīgākais jaunās paaudzes arhitektu birojs un viens no daudzsološākajiem visā pasaulē. Biroja līderis Bjarke Ingelss ir veiksmīgākais
jaunais arhitekts ar straujiem panākumiem un izdevušos publisko tēlu, kas jauno
dāni ne vien nostāda līdzās pasaules varenajiem stārhitektiem, bet pat aizēno
vidējās un vecākās paaudzes zvaigznes. Lai gan skeptiskāk noskaņotie pārmet
dāņiem pārlieko iztapību pasūtītājiem un cinisku attieksmi pret sabiedrību, kā
arī arhitektūras uzdevumu un tapšanas procesa vienkāršošanu, biroja panākumus
un arvien vērienīgāku pasūtījumu saņemšanu dažādās pasaules malās gan neviens
apstrīdēt nevar.

Kaijs Ūve Bergmans (Kai-Uwe Bergmann)

  • Mācījies Orrefors stikla dizaina skolā
    Zviedrijā un Pilčuka  stikla dizaina
    skolā ASV.
  • Ieguvis bakalaura grādu arhitektūrā
    Virdžīnijas Universitātē un ar izcilību beidzis arhitektūras maģistrantūru
    Kalifornijas Universitātē Losandželosā.
  • Ir Britu Arhitektu Karaliskā insitūta,
    Amerikāņu Arhitektu institūta un Dānijas Arhitektu savienības biedrs.
  • Strādājis par projektu vadošo arhitektu
    austriešu birojā Baumschlager &
    Eberele
    un dāņu C.F. Møller
    Architects
    .
  • Kopš 2006. gada strādā BIG, ir viens no BIG astoņiem
    partneriem un atbild par uzņēmuma attīstību Centrālāzijā, Ķīnā, Baltijā un
    Skandināvijā.
  • Strādājis par pasniedzēju un rakstījis par
    arhitektūru izdevumam Arcade.
  • Piedalījies vairāku arhitektūras izstāžu
    veidošanā.

 

Viens no BIG aktuālajiem projektiem ir pilsētas rātsnams
Tallinā. Esat izstrādājuši divus vērienīgus projektus Pasaules Tirdzniecības
centram Viļņā, kas gan nav realizēti. Bet Rīga?

Pirms laba laika pilsētas
pašvaldība uzaicināja arhitektu grupu pavadīt garo nedēļas nogali Rīgā. Tā bija
darbnīca, kuras laikā nedrīkstējām atstāt viesnīcu. Strādājām 20 stundas
diennaktī un noslēgumā prezentējām savas idejas, kuras pašvaldība apkopoja un
izdeva grāmatā. Mums bija ideja, kā Daugavas krastmalu atbrīvot no transporta
un padarīt to pieejamu pilsētniekiem. Ieteicām visu satiksmi novirzīt pa
tuneli, turklāt to rakt nevis zem ielas, jo tad darbu laikā pilsētniekiem būtu
ilgas un lielas neērtības, bet zem Daugavas. Saprotot, ka būvniecības darbi zem
ūdens ir dārgs prieks, ieteicām izmantot jau gatavus tuneļu moduļus, kurus
izgatavo uz sauszemes un tad iegremdē ūdenī. Man tiešām žēl, ka Daugavas
krastmala ir pilsētnieku neapdzīvota. Šovasar laiks tik karsts un publiski
baseini un peldvietas jums pilsētas centrā ļoti noderētu. Mums Kopenhāgenā
tādas ir. (Publiskais āra baseins Dānijas galvaspilsētā ir viens no pirmajiem
Bjarkes Ingelsa realizētajiem darbiem. — Red.)

Mums, latviešiem, ļoti patīk BIG. Tik ļoti, ka labprāt
aizņemamies idejas no jums. Pirms kāda laika konkursā par Liepājas Jūrniecības
muzeju uzvarējušais jauno latviešu arhitektu Mark projekts izraisīja skaļu
skandālu Latvijas arhitektu aprindās un puiši tika apvainoti plaģiātismā —
viena BIG projekta tiešā kopēšanā. Viņi esot savu projektu sūtījuši arī jums,
lai Bjarke izvērtē latviešu ideju līdzību ar BIG radīto projektu.

Atceros šo gadījumu.
Puiši mums patiešām atsūtīja savu priekšlikumu Liepājas Jūrniecības muzejam, un
mēs atzinām, ka tas nav BIG projekta kopija. Te rodas jautājums, kas ir
kopēšana un kas ir iedvesmas smelšanās. Mēs ar Bjarki domājam, ka būtiskākais,
kas šīs divas lietas atšķir, ir jaunrades klātbūtnes esamība vai neesamība,
t.i., vai arhitekti spēj domāt patstāvīgi un radoši vai nē. Latviešu puiši to
spēj. Viņu projekta gadījumā var runāt tikai par iedvesmas smelšanos. Mark
projektā bija manāmas dažādas ietekmes, tajā skaitā arī no BIG. Mēs puišus
atbalstām un novēlam veiksmīgu projekta realizāciju.

Cik būtiska ir oriģinalitāte arhitektūrā?

Kad mācījos, mans
profesors teica, ka žurnālos neko oriģinālu nevar atrast. Speciāli meklējot
nebijušo, to neizdosies sastapt. Mums ir tūkstošiem gadu ilga kultūras
pieredze. Katrai paaudzei, izprotot vēsturi, ir jāatrod sava balss — veids un
forma, kā pateikt sev būtisko. Taču censties būt oriģinālam pašmērķīgi tikai
oriģinalitātes dēļ, tā nu gan nav nekāda liela vērtība. Tu vari domāt, cik
gribi, ka esi baigi unikālais, bet vienmēr pastāv iespēja, ka kādam citam arī
galvā ienāks tā pati ideja, kas tev.

Vai ticat, ka mūsdienās vēl iespējams arhitektūrā radīt
kaut ko pilnīgi jaunu?

Jā, tas ir iespējams.
Cilvēka pamatvajadzības gan ir saglabājušās tās pašas — ēst, gulēt, atpūsties
un strādāt. Bet jauni materiāli un tehnoloģijas dod vēl nebijušas iespējas un
raisa jaunas idejas, kas agrāk nebūtu realizējamas. Piemēram, debesskrāpji
varēja rasties tikai tāpēc, ka bija izgudroti lifti. Vispirms ir jaunas
tehnoloģijas, tad rodas idejas, kā tās var izmantot. Kad tika izgudroti
vilcieni, radās nepieciešamība pēc dzelzceļa stacijām, kad lidmašīnas,
vajadzēja lidostas. Arhitektiem visu laiku ir jāpiemērojas arvien jaunām un
jaunām situācijām un vajadzībām.

Kas ir šīs jaunās lietas mūsdienās?

Šī laika arhitektūru
arvien vairāk iespaido pavisam cita veida komunikāciju iespējas nekā agrāk.
Mums ir telefoni, datori un internets. Vairs nav nepieciešams strādāt vienā
telpā, atpūsties doties kaut kur citur un būt mājās vēl kādā citā vietā. Tagad
to visu var darīt vienuviet. Fiziskās atrašanās vietas nozīme ir strauji
mazinājusies. Tagad viss notiek telefonā. Lai sekotu līdzi šīm sabiedrības
izmaiņām, arhitektiem vēl ir daudz ko darīt.

Arhitekti gan arvien vairāk dodas austrumu virzienā. Arī
BIG projektu sarakstā ir daudz darbu Centrālajā Āzijā.

Sākumā strādājām tikai
Kopenhāgenā un pārējā Dānijā. Bijām laimīgi. Projekti ārpus Dānijas robežām un
arvien tālāk uz austrumiem mūsu darba plānos parādījās tikai pirms diviem trim
gadiem. Šādas izmaiņas ieviesa globālā finanšu krīze. Daudzi mūsu projekti
Dānijā un pārējā Skandināvijā tika apstādināti. Mēs uzvarējām konkursā par
Īslandes Nacionālās bankas projektu. Tā ir pati drošākā un pastāvīgākā
institūcija katrā valstī. Šķita, nekas nevarēja apdraudēt mūsu projekta
realizāciju. Taču divus mēnešus pēc konkursa uzvarētāju paziņošanas, Īslandes
Nacionālā banka bankrotēja. Tas bija mājiens ar mietu, ka mums jāmeklē jauni
tirgi, kas atrodas ārpus Skandināvijas, un jāatrod darbs tur. Jā, Ķīna un
Centrālāzija dod mums iespēju strādāt. Pavisam jauna pieredze bija projektēt
Dānijas Nacionālo paviljonu šāgada Expo izstādē Šanhajā. Parasti taču dāņi
nedodas strādāt uz Ķīnu. Mēs uz Expo aizvedām Mazās Nāriņas skulptūru. 1,3
biljoni ķīniešu noteikti joprojām nezina, kas ir BIG, bet viņi pazīst Mazo
Nāriņu. Starp citu, Andersena pasakas tiek mācītas ķīniešu bērniem obligātajā
skolas programmā. Tagad strādājam pie viena debesskrāpja projekta Šenženā. Tas
ir pavisam citādi. Ja Dānijas paviljons Expo bija Dānijas kultūras esence svešā
vidē, tad šis debesskrāpis mums jāuztaisa patiesi ķīnisks, lai vietējiem tas
būtu pieņemams. Kultūras atšķirības starp mums un ķīniešiem ir neiedomājami
lielas. Viņi arhitektūru un pilsētvidi uztver pavisam citādāk.

Laikā, kad Apvienotie Ārābu Emirāti ir pilni ar rietumu
skaļāko biroju projektiem, par BIG Dubaijā vai Abu Dabi gandrīz nekas nav
dzirdēts. Šobrīd gan laikam jāsaka, par laimi jums.

Tiešam
par laimi mums. Taču mēs tur neesam ne jau tāpēc, ka nemēģinājām ielēkt šajā
vilcienā. Mēģinājām, bet par vēlu sākām. Mums ir divi projekti Apvienotajos
Arābu Emirātos, taču finanšu krīze tos ir apstādinājusi.

Lasot par jūsu Zira Zero salas
projektu Baku Azerbaidžānā, šķiet, ka mūsdienās viss ir iespējams. Arī
tuksnešainu salu pārvērst par ziedošu un turklāt enerģiju taupošu oāzi.
Patiešam tā tas ir? (Zira ir sala Kaspijas
jūrā Baku tuvumā, kas pašlaik ir neapdzīvots tuksneis. BIG projekts paredz šeit
radīt izklaides un atpūtas pilsētu, kuras centrālo būvju silueti līdzinās
septiņām Azerbaidžānas kalnu virsotnēm. Turklāt no saules un vēja iegūtā
enerģija pilnībā pašpietiekami nodrošinātu visu nepieciešamo komfortablai
dzīvei uz salas. — Red.)

Katram laikam ir tāda pilsēta, kuru projektējot, ir šķitis, ka var dabūt gatavu
neiespējamo. Piemēram, Sanktpēterburga ir sava laika labāko Eiropas arhitektu
paveiktā esence. Viens arhitekts tur ir radījis nevis tikai kādu atsevišķu ēku,
bet gan veselu kvartālu, dažkārt pat ielu. Viena Sanktpēterburgas daļa ir tikai
vācu arhitektu radīta, blakus ir rajons, ko cēluši tikai itāļi. Izskatās, ka
Pēteris Pirmais vienkārši ir angažējis darbam, viņaprāt, labākos Eiropas
arhitektus un radījis šķietami neiespējamu pilsētu purvā. Mūsdienu
Sanktpēterburga ir Dubaija. 20. gadsimta 30. gados šāda pilsēta bija Ņujorka,
bet 90. gados Lasvegasa. Pašlaik šķiet, ka nākotnes pilsētas būs Azerbaidžānā.
Viņi ļoti vēlas mainīt pasaules viedokli par sevi. Azerbaidžāņiem ir nafta,
tātad nauda, lai šādas izmaiņas veiktu. Tādās valstīs kā Latvija, arī Dānijā
mēs par sevi domājam kā par zaļām zemēm, taču nevēlamies ne pat mazliet
samazināt savu patēriņu, ietaupot dabas resursus. Savukārt Azerbaidžānai
līdzīgās valstīs ir nafta, un viņi to vēlas mums pārdot pēc iespējas dārgāk.
Pašlaik Azerbaidžānā sadzīvē izmantotie naftas produkti tiek subsidēti.
Vietējiem iedzīvotājiem par tiem nav jāmaksā pilna cena. Azerbaidžāņi grib
realizēt šo Zira Zero salas projektu, kur visu nepieciešamo enerģiju iegūs no
saules un vēja, lai samazinātu savā zemē vērtīgās naftas patēriņu un to pēc
iespējas vairāk un dārgāk pārdotu mums, eiropiešiem.

Jūs ticat, ka Zira Zero salas
projekts tiešām tiks realizēts?

Projekts, protams, vairāk
ir vīzija par jaunām zaļas pilsētas iespējām. Azerbaidžānas valsts pašlaik
meklē investorus šī projekta realizācijai. Tie vēl nav atrasti. Azerbaidžāņi
paši nevēlas ieguldīt naudu. Viņi gaida, ka pasaule nāks uz Azerbaidžānu.

Mūsdienās vieni un tie paši arhitekti strādā teju visur
pasaulē. Vai vispār ir iespējams vēl runāt par kādas valsts nacionālo
arhitektūru?

Ir gan. Varētu šķist, ka
zaudējam savu nacionālo identitāti. Taču tā nav nekur izgaisusi, vienkārši
vairāk izpaužas nemateriālās lietās, piemēram, likumos, paradumos, domāšanas
veidā. Tiesa, nacionālās identitātes robežas izplūst. Arvien vairāk var runāt
nevis par dāņu, bet gan par skandināvu arhitektūras kopīgajām iezīmēm. Taču,
neraugoties ne uz ko, joprojām būs spēcīgi arhitekti, vēsturnieki un kritiķi,
kas sašūpos un mainīs cilvēku domas.

Vai lielo zvaigžņu, stārhitektu, laiks ir pagājis?

Nedomāju. Ir nepieciešami
šādi sabiedrības izaicinātāji. Stārhitektu laiks dzima līdz ar Frenka Gerija
Bilbao Gugenheima muzeja projektu. Gerijam izdevās pilnībā mainīt cilvēku
arhitektūras uztveri, līdz tam 20. gadsimtam pierasto modernismu. Pēc Bilbao
arhitekts ir kļuvis par atraktīvu ideju ģeneratoru.

Vai arhitekti var mainīt pasauli?

Nu, tas būtu par daudz no
mums prasīts. Arhitektiem pamatā ir jārisina tās pašas problēmas – dzīvošana,
izglītošanās iespējas, atpūta, kas pastāvējušas visos laikos. Taču arī jāsper
kāds solis uz priekšu, jāparedz nākotne, jātaupa izmantotie resursi un jābūt
atbildīgiem par savu paveikto.

Ilgtspējīgs, enerģiju taupošs — tie ir skaļi vārdi, kas
pārvērtušies vien par projektu mārketinga saukļiem. Vai tie vispār arhitektūrā
vēl ir aktuāli?

Mēs, BIG, stāstot par
saviem projektiem, apzināti izvairāmies lietot šos skaļos vārdus, lai gan tajos
ietvertā jēga attiecas arī uz mūsu darbiem. Mūsdienās ir pieejamas visdažādākās
tehnoloģijas un tehnikas, lai panāktu efektīvu enerģijas un resursu
izmantošanu. Taču to var izdarīt arī ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem.
Piemēram, neizmantot ēkā sarežģītu gaisa kondicionēšanas iekārtu, bet gan
vienkārši logus izvietot tā, lai šādas iekārtas nav nepieciešamas. Arī
inženieriem šādi strādāt ir lielāks izaicinājums. Viņiem skolās ir iemācīts, kā
izmantot dažādas iekārtas, bet mēs prasām inženieriem radīt pašu ēku kā
efektīvu mašīnu, kurā gatavas iekārtas vairs nav jāliek iekšā.

Vai ilgtspējīga arhitektūra ir mūžīga?

Ilgtspējīgs ir tāda
savstarpēji savītu cilpu virkne, kas var būt arī bezgalīgi gara. Piemēram,
saldēti cāļi. Patiesībā saldēti cāļi rada siltumu. Ledusskapji, saldējot
gaļu,vienlaikus rada arī siltumu, ko varētu izmantot citām vajadzībām. Mēs to
nelietojam, bet tērējam jaunus resursus, lai iegūtu siltumu. Ja katra
lielveikala aizmugurē uzbūvētu peldbaseinu, tad pat visdziļākajā ziemā varētu
peldēties siltā ūdenī, ko uzkarsējuši saldēti cāļi. Tas ir ilgtspējīgums.

Kas jums pašam šķiet visinteresantākais, strādājot BIG?

Tā ir iespēja strādāt
kopā ar teju 100 neiedomājami radošiem cilvēkiem. BIG ir darbinieki no 20
valstīm, un mēs birojā runājam 15 dažādās valodās. Tā ir iespēja nemitīgi
ceļot, saglabājot vietu, kur atgriezties.

Esat strādājis vairākos respektablos arhitektu birojos.
Vai nekad neesat vēlējies dibināt savu?

Man patīk ceļot. Izveidot
savu biroju, tas tomēr nozīmē sevi piesaistīt vienai konkrētai vietai. Man
pieņemamākais dzīves stils ir nemitīgas pārmaiņas. Šķiet, ka BIG esmu atradis
īsto vietu, kas to man nodrošina. Mēs esam astoņi biroja partneri ar gana
lielām pašrealizācijas iespējām.

Bet stikla dizains? Kādreiz to mācījāties. Vai atrodat tam
vēl laiku?

Tas man tagad ir privāts
hobijs. Esmu strādājis ne tikai ar stiklu, bet arī ar koku un aizrāvies ar
akmens kalšanu. Mani stiklā kā materiālā piesaista viens aspekts — tas kādu
laiku ir elastīgs un vijīgs, bet tad kļūst ciets un sastindzis. Māksla ir tas,
ko tu paspēj ar stiklu izdarīt tajā īsajā brīdī, kamēr materiāls ir pakļāvīgs.
Arhitektūrā stiklam līdzīgs materiāls ir betons, ko sev pakļaut var īsu brīdi,
un tad jāsamierinās ar rezultātu.

Cik svarīga ir mākslas klātbūtne ēkā, īpaši publiski
pieejamā?

Ēkai ir jākomunicē ar
cilvēkiem. Māksla šādu saskarsmi veicina. Teju visos BIG projektos māksla ir
klātesoša. Strādājot pie tiem, parasti man ir visvieglāk sarunāties ar
māksliniekiem, jo viņus labāk saprotu. Starp citu, ceļojot pa Baltijas valstīm,
šeit 20. gadsimta otrajā pusē celtajās ēkās esmu redzējis daudz veiksmīgi
integrētu mākslas darbu.

Kādi ir jūsu iespaidi par Latvijas arhitektūru?

Pie mums BIG kādu laiku
strādāju latviešu arhitekts Miķelis Putrāms, kurš atgriezās Latvijā un
nodibināja savu biroju Made. Ceru, ka viņam un citiem Latvijas jaunajiem
arhitektiem tiks dota iespēja parādīt labāko, ko viņi spēj, izmantot savu
talantu pilnībā. Iepriekšējo reizi Rīgā biju pirms 16 gadiem, un šajā laikā
pilsēta ir ļoti mainījusies. Vecrīgā ir daudz vairāk viesnīcu un citu tūristiem
domātu vietu. Pilsēta ir kļuvusi mazāk latviska, ir samazinājusies piesaiste
vietējām iezīmēm. Ir jūtama cenšanās, lai Rīga kļūtu par pilsētu, kas
pievilcīgi izskatītos uz tūristiem domātām pastkartēm. Tas notiek arī ar
Kopenhāgenu, kad tā jūlijā un augustā pārvēršas par itāļu un spāņu tūristu
pilsētu.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000