Vērā ņemami viedokļi Okupācijas muzeja aizstāvībai

Pilsētas arhitekta kolēģijas sēde 14. jūnijā, kurā tika izskatīts Okupācijas muzeja projekts, bija formāla. Muzeja paplašināšana atbilstoši Gunāra Birkerta projektam jau noteikta institucionāli ar Kultūras Ministrijas lēmumu. Kolēģijas vairākums piekrita šim risinājumam. Būtiskus iebildumus izteica tikai Andis Sīlis un Jānis Krastiņš, kuru viedokļus publicējam.

A4D jau iepriekš pievērsis uzmanību Okupācijas muzeja un Strēlnieku laukuma gaidāmajam liktenim. Skati diskusiju pie raksta Kas paliks no Strēlnieku muzeja?

Kādreizējā Strēlnieku muzeja, vienas no ievērojamākajām un savdabīgākajām pēckara modernisma ēkām Latvijā, pastāvēšana jau vairākkārt ir tikusi apdraudēta. Tomēr līdz šim dažādu apstākļu sagadīšanās pēc, pietāte pret nesenās vēstures mantojumu un veselais saprāts ir uzvarējis.

Taču šoreiz, liekas, ka muzeja, kā brīvstāvošas un pašvērtīgas ēkas liktenis ir izšķirts. Jau pieņemtais likums, kā arī topošais Strēlnieku laukuma detaļplānojums paredz, ka no kādreizējās ēkas saglabāsies vien fasāžu fragmenti. Saskaņā ar Gunara Birkerta projektu, muzeja ēka tiks «mehāniski» pagarināta, veidojot 19 metrus garu piebūvi uz Grēcinieku ielas pusi. Projektu skati rakstā Rīgas pilsētas Arhitekta kolēģijas 19. un 20.sēdē. Šādu variantu nevar uzskatīt par veiksmīgu kompromisu, jo degradējot muzeja ēku, vienu no senākajām būvēm šajā vietā, diemžēl laukums telpiski sakārtots netiek.

Pilsētas arhitekta kolēģijas 20.sēdē, kas notika vērā ņemamus iebildumus šim risinājumam izteica tikai Andis Sīlis un Jānis Krastiņš.

Andis Sīlis

Pilsētas arhitekta kolēģijas loceklis

1. Ir priekšlaicīgi izvērtēt Okupācijas muzeja paplašināšanas priekšlikumu pirms Latviešu strēlnieku laukuma plānojuma un telpiskās struktūras attīstības definēšanas, jo laukuma telpu varētu iezīmēt, piemēram, daļēji gar Grēcinieku ielu izvietots apjoms.

2. Arhitektu Dz. Dribas un G. Lūša-Grīnberga projektētajam muzejam piemīt pašvērtība, kā proporcijās izsvērtam brīvstāvošam apjomam, kas līdzās arhitektes M. Staņas projektētajam Dailes teātrim ir viens no nedaudziem modernisma laika latviešu arhitektu sasniegumiem. Aiz pietātes pret autoriem un viņu veikumu būtu nepieņemami muzeja apjomam piebloķēt citu apjomu, radikāli mainot arhitektonisko kompozīciju, lai gan konceptuālā ideja «tumšais—gaišais» pati par sevi ir atbalstāma. Ieteicamāka būtu strikta jaunā/vecā būvapjoma nodalīšana, atstājot iespēju nākotnē novērtēt katra laikmeta pienesumu laukuma transformācijas vēsturē.

Jānis Krastiņš

Pilsētas arhitekta kolēģijas padomnieks, Dr. habil. arch., RTU profesors

2007. gada 14. jūnijā Rīgas pilsētas arhitekta Jāņa Dripes kolēģijas sēdē izskatīja arhitekta G. Birkerta priekšlikumu Okupācijas muzeja ēkas paplašinājumam, kas tehniskā projekta līmenī tiek detalizēti izstrādāts arhitektūras projektēšanas birojā RDS Arhitekti. Priekšlikums parādījās atklātībā jau pirms sešiem gadiem un nav principiāli mainījies. Diezgan savdabīgi, ka pašreizējos varas ešelonos G. Birkerta priekšlikums jau akceptēts kā negrozāms fakts: pirms kolēģijas sēdes Kultūras ministre H. Demakova un Rīgas mērs J. Birks parakstīja nodomprotokolu par represēto piemiņas vietas izveidi muzeja priekšā, un šīs vietas projektu konkursa nolikumā ierakstīts, ka projektos jāņem vērā G. Birkerta iecere.

Kolēģijas sēdē atsevišķi tās locekļi G. Birkerta iecerei izteica nedalītu atzinību, taču izskanēja arī nopietnas iebildes. Veicot dziļāku izskatāmā priekšlikuma analīzi, tādas izteica arī šo rindu autors:

1. Nav pamatoti analizēt Okupācijas muzeja paplašinājuma priekšlikumu, iekams nav skaidrs visas apkārtējās teritorijas attīstības detālplānojums.

2. Par Strēlnieku laukumu dēvētajai vietai patlaban nav pilsētbūvnieciski un telpiski definējama laukuma pazīmju; tai nepieciešams radīt Vecrīgas mērogam un viduslaiku pilsētvides raksturam atbilstoša laukuma telpisko ietvaru. Tas panākams, izveidojot jaunu apbūvi gar 11. novembra krastmalu, Grēcinieku ielu un Kaļķu ielu. Īpaši aktuāls ir Rātslaukuma telpiskais noslēgums pie Kaļķu ielas. Piedāvātais Okupācijas muzeja paplašinājums šī jautājuma atrisināšanu var atvirzīt tālākā nākotnē.

3. Piedāvātais Okupācijas muzeja paplašinājums risināts kā izteikti brīvstāvošs, frontāli uztverams apjoms bez saistības ar vides kontekstu, neintegrē esošo ēku no jauna izveidojamā apbūvē un izslēdz apbūves eventuālas attīstības iespēju.

4. Okupācijas muzeja paplašinājuma priekšlikumā arhitekta deklarētie izteiksmes paņēmieni — metafora un simbols (gaismas uzvara pār tumsu) — nav uztverami bez verbāliem paskaidrojumiem, turklāt nojauc muzeja esošās ēkas jau nostabilizējušos semantisko kvalitāti.

5. Virkne okupācijas muzeja paplašinājuma priekšlikuma arhitektoniskā un pilsētbūvnieciskā risinājuma mezglu degradē esošo autentisko ēku un neatbilst vispārpieņemtiem un zināmiem mākslinieciskās kompozīcijas pamatprincipiem:

5.1. Paplašinājums iznīcina esošās ēkas ieejas daļas spārna eleganto atvirzījumu un līdz ar to tās māksliniecisko kvalitāti.

5.2. Paplašinātās celtnes kopējā fasāde sadalīta divās vizuālajā uztverē vienāda garuma daļās. No visām iespējamajām tā ir visneizteiksmīgākā proporcija, ko arhitektūrā pēdējos 3400 gadus vairs nelieto.

5.3. Paplašinātās celtnes abas atšķirīgā arhitektoniskā apdarē veidotās, bet vienādā augstuma fasādes daļas savietotas gandrīz vienā un tajā pašā plaknē, kas ir visneizteiksmīgākais arhitektoniski telpiskās kompozīcijas paņēmiens.

5.4. Paplašinājuma daļas fasādes apdarē paredzēto akmens plātņu dalījumā atkārtoti esošās ēkas fasādes apdarē izmantoto kapara elementu izmēri. Vienā materiālā veidotas virsmas rakstura imitēšana tajā pašā plaknē ar citu materiālu rada nevis arhitekta deklarēto harmoniju, bet savstarpēju nesaderību un vājina iecerēto kontrasta principu.

5.5. Ēkas paplašinājuma mehāniskais taisnleņķa noslēgums pret Grēcinieku ielu ar fasādes atkāpi no tās, ignorējot šīs ielas apbūves līniju, neatbilst nekādiem apbūves nosacījumiem, izkropļo reģenerējamo ielas telpu un izceļ celtnes nesaderību ar apkārtējo vidi.

5.6. Ar paredzēto paplašinājumu zemes stāva līmenī daļēji aizbūvējot brīvo telpu zem esošās ēkas, tiek iznīcināta šīs vietas pašreizējā izcilā emocionālā izteiksmība gan skatā uz Rātslaukumu, gan skatā no Rātslaukuma Daugavas virzienā.

5.7. Zem esošās ēkas paredzētās paplašinājuma daļas šaurleņķa stūrī paredzētā ieeja, kas turklāt asēta uz Melngalvju nama apjoma stūri, ir vizuāli noslēpta no publiskās ārtelpas un neatbilst šādas nozīmes celtnes ieejai nepieciešamajam raksturam.

6. Paplašinājuma daļas priekšā paredzētā bērzu birzs ir absolūti sveša Vecrīgas vides raksturam, bet kā iecerētais «latviskuma» simbols ir vismaz naivs mākslinieciskās izteiksmes paņēmiens (latviešu folklorā daudz lielāka nozīme ir vērtīgākām koku šķirnēm, turklāt citiem bērzs šķiet tipiski krievisks koks).

Kontekstā ar G. Birkerta jaunāko ieceri acīmredzot nav lieki vēlreiz pievērst uzmanību citam Birkerta projektam, saskaņā ar kuru jāiznīcina izcils kultūras mantojums — ēka Uzvaras bulvārī 2. Nekad nav par vēlu saglābt kaut ko no Rīgas un cieņas pret Rīgu. Pat tad, kad līdzās iznīcināt paredzētajām vērtībām sāks rakt Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvbedri. It īpaši tāpēc, ka daudzinātā gaismas pils jeb stikla kalns, kas būtu organiski ieaudzis šajā nozīmīgajā vietā, ir stipri sarucis, un palikusi vien Rīgai svešā klajumā «peldoša» kaudzīte. Tās fasāde tagad veidota kā kvadrātisku rūtiņu krāvums, kas mehāniski apvilkts ar piramidāla silueta kontūru. Neizbēgami nāk atmiņā vērtējums, ko pats Birkerts publiski veltīja ēkai Uzvaras bulvārī 2 — «ēka, kas tapusi ne īstā laikā un ne īstā vietā».