Valsts attīstības stratēģija — bez arhitektūras

Pagājušajā piektdienā Ķīpsalā notika grandiozais forums Atspēriens. Latvija 2030, kas bija veltīts Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas (LIAS) pirmās redakcijas publiskai apspriešanai. Diemžēl stratēģijas sadaļā, kas veltīta valsts telpiskajai attīstībai, visai nepietiekami runāts par pilsētām, arhitektūru neminot vispār.

Piecas tematiskās darbnīcas tika sauktas par pasākuma kodolu. Divu stunda laikā eksperti, politiķi, uzņēmēji un citi sabiedrības pārstāvji pulcējušies ap apaļo galdu, diskutēja par projektā iezīmētajiem izaicinājumiem, iespējām un risinājumiem.

Viens, ko vēlreiz apstiprināja šis pasākums — savā ziņā arī arhitektūras problēmu — Latvijā trūkst atbilstošas vietas un telpu šāda mēroga pasākumiem. Ķīpsalas halle šim pasākuma bija piemērota tikai lieluma ziņā, citādi tā bija ne visai derīga vide. Piecas darbnīcas, kas katra pucēja daudzus desmitus, iespējams pat pāris simtus cilvēku, bija veidotās kā tādas atsevišķas konferenču zāles — saliņas, ko no pārējās halles telpas atdalīja divus metrus augstās saliekamās izstāžu sienas. Tā kā sarunas notika vienlaikus visās piecās, tad trokšņa līmenis hallē brīžiem neļāva saklausīt runātājus.

Pilsētām un arhitektūrai nosacīti veltīta bija darbnīca Telpiskā attīstība un apkārtējā vide. No sarakstā minētajiem gan nebija ieradies ne Arhitektu savienības priekšsēdis Sergejs Ņikiforovs, ne Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe, ne arī Uģis Kaugurs. Savukārt no tiem trim četriem arhitektiem, kas bija klāt, neviens tā arī lāga nerunāja par pilsētām un arhitektūras vārdu nepieminēja vispār. Līdz ar to šai foruma diskusiju sadaļā dominēja uzskati, kas par vidi uzskata tikai dabas radīto, pilsētām un cilvēka veidotajam atvēlot visai maz uzmanības.

Pilsētu tēmai gan pieskārās Sandras Ežmales prezentācija par Latvijas telpiskās attīstības perspektīvu, savukārt LIAS pirmās redakcijas kopsavilkumā pilsētām veltīta atsevišķa nodaļa: Pilsētu sadarbība un pievilcīga dzīves telpa. Tomēr tajā nav tikpat kā nekā par pilsētu plānošanu, uzbūvi vai arhitektūru. Šajā nodaļā runāts par pilsētu savstarpējām attiecībām, sadarbību, hierarhiju un tīkliem — kā Latvijas mērogā, tā arī Baltijas jūras reģiona un Eiropas kontekstā.

Ir apsveicami, ka atmesta muļķīgā retorika par Rīgu kā ūdensgalvu. Un kaut arī stratēģija paredz līdzsvarotu policentrisku attīstību, tā fokusējas uz pilsētām, prognozējot, ka Rīgas īpatsvars ekonomikā un apdzīvotībā pieaugs vēl vairāk. Uz jautājumu, kādiem līdzekļiem paredzēts nodrošināt vienmērīgu valsts apdzīvotību, viens no ekspertiem, Pasaules dabas fonda biroja vadītājs Uģis Rotbergs, papildinot dokumentā pausto atzina, ka stratēģija nemaz nesaka, ka cilvēkiem jādzīvo laukos. Tā drīzāk liecina, ka stipri lielākā daļa dzīvos pilsētās, lielākās vai mazākās, kur pakalpojumi būs pieejamāki un lētāki. Laukos dzīvos tikai turīgākie, kas to varēs atļauties.

Šai darbnīcā starp ekspertiem bija arī viens no pasākuma organizatoriem — Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Viņš savu sakāmo divas reizes — gan ievadot debates šai foruma sadaļā, gan paužot darbnīcas kopsavilkumu visai auditorijai sāka ar vienu un to pašu tēmu, apmēram vieniem un tiem pašiem vārdiem. Par to, ka attiecībā uz dažādām aizsargājamām teritorijām «aizliegums» nebūtu tas pareizais vārds, un ka jāmeklē, kā šo «vārdu transformēt citā, sadarbību veicinošā ceļā, tā lai apmierinātas būtu abas puses.»

Tas, protams, atbilst ministra iepriekš paustajam (skat.: Kādas piekrastes vēlamies?), tomēr šādi, tik ļoti uzsverot savas partijas un tās saimnieku intereses, Zalāns zināmā mērā diskreditēja visa pasākuma valstisko nozīmi. To vēl vairāk pastiprināja ministra frivolā un visai prastā runas maniere, kas nešķiet lāga atbilstoša ne amatam, ne arī šim pasākumam, ievērojami kontrastējot ar daudzu citu runātāju intelektuālo kapacitāti.

Bez arhitektūras

Dokumentā — stratēģijas 1.redakcijas kopsavilkumā vārds «arhitektūra» nav minēts ne reizi. To diskusijā nepieminēja arī neviens no klātesošajiem ekspertiem — arhitektiem. Lai arī stratēģija nav gluži nozaru plānojuma dokuments, vietā ir jautājums: Vai valsts telpiskajā attīstībā arhitektūrai nav iecerēta nekāda loma?

Oskars Redbergs, arhitekts, mT15:

«Uzskatu ka nevar runāt par jebkādu Latvijas nākotnes attīstību, ja nerunājam par kultūru un arhitektūru tai skaitā. Kā jau minēju savā jautājumā diskusijas dalībniekiem, Brandenburgas universitātes pētījumā būvniecības nozare ir pirmajā vietā starp tām, kas rada visvairāk CO2 izmešu un ir uzskatāma par to, kas nodara visvairāk ļaunuma videi. Sākot ar plānošanu, būvniecības procesu, loģistiku, materiālu izmantošanu, ēku ekspluatāciju un pārstrādi pēc to nokalpošanas etc.

Arī Venēcijas biennāle ir veltīta tieši šiem tematiem un ievērojamais ekonomists Džeremijs Rifkins atzina, ka arhitektiem šai jautājumā nākotnē varētu būt izšķiroša loma. Tādēļ uzskatu, ka ja vēlamies saglabāt savu dabu, tad mums jārunā galvenokārt par pilsētām un to attīstību. Tas — par tehnoloģiju un vidi.

Taču vēl ir arhitektūras kulturālais aspekts. Arhitektūra ir vienīgā joma sabiedrībā, kas materializē dzīvi un kultūru, veidojot fizisko dzīves telpu. Tādēļ arhitektūrai kā vispārinātajai ir izšķiroša loma. Skatoties Latvijas cilvēka acīm tas liekas nenopietni, jo arhitekts Latvijā patiesi ir vāja figūra, taču tam ir jāmainās. Un to ir jāmaina pašiem arhitektiem. Pašu arhitektu interesēs ir, lai arhitektūras nozare šajā dokumentā būtu pārstāvēta.»