Vai iespējams saskaitīt arhitektūru?

Arhitektu savienība sadarbībā ar dzīvojamā
nama Futuris attīstītājiem ir
uzsākusi diskusiju ciklu Nākotnes Rīga
jau top! Diskusiju mērķi ir veicināt sarunas par arhitektūras nozīmi un
lomu pilsētu attīstībā, un sekmēt saskanīgas pilsētvides veidošanos. Pirmā
diskusija, kas  bija veltīta arhitektūras
Gada skatei, notika 25. aprīlī.

Latvijā pastāv tradīcija arhitektūru skaitīt
un skatīt, provocējot plašāku skanējumu mākslas veidam ar vislielāko auditoriju
pasaulē, divas reizes gadā — pavasaros Latvijas Arhitektu savienības (LAS)
rīkotajā Gada skatē un rudenī, oktobrī Pasaules arhitektūras dienā, kuras
iedibinātāji ir Starptautiskā Arhitektu savienība (L’
Union Internationale des Architectes; UIA). Pasaules arhitektūras dienā daudzi arhitektu biroji
ver savas durvis publikai un ir gatavi runāt, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem
visiem apmeklētājiem. Gada skate, savukārt, ietver uzdevumu izvētīt konkursam
iesniegtos arhitektūras darbus un nākotnes projektu ieceres, otrajai kārtai
virzot 25 pieteikumus, finālam — 10, no kuriem tiek noteikts Lielās balvas
ieguvējs un trīs labākie, vērtēšanai pieaicinot starptautisku žūriju. Jāatzīmē,
ka Gada skatei pieteikumus iesniedz paši arhitekti un salīdzinoši augsts ir
subjektīvisma faktors, jo ne visi autori ir gatavi nodot vērtēšanai projektus. Līdz
ar to aizkulisēs paliek daudzi nozīmīgi darbi, taču labā ziņa — tāpēc jau
nemazinās projekta vērtība kā tāda, ēka, interjers vai pilsētvides risinājums
vienīgi nekļūst plašāk publiski zināms un turpina bez liekas popularitātes
komunicēt ar savu lietotāju. Aktīvākas pieteikumu iesniegšanā varētu būt
pašvaldības, konkursa nolikums neparedz nekādus ierobežojumus attiecībā uz
iesniedzējiem. Tas būtu labs veids, kā radīt iespēju objektīvāk pārskatīt
notiekošo arhitektūrā visā Latvijā, salīdzināt un secināt.

Šogad Gada skate 2011 aprīļa beigās bija 17.
pietura, kā arhitektu sacensībai veltītajā katalogā atzīmējis arhitekts Andris
Kronbergs. Un pietura bija nedaudz citāda, pirms skates rezultātu paziņošanas iegūstot
paplašinājumu profesionāļu diskusijā un viedokļu apmaiņā ar tematisko uzstādījumu
Arhitektūras kvalitātes Gada skates
kontekstā. Kā arhitektūrai un arhitektam komunicēt ar sabiedrību, kā
arhitektūrā nolasāms sabiedrības un laikmeta pasūtījums, vai tas ir pietiekami
kvalitatīvs … Jautājumu bija vairāk kā atbilžu un diskusijā izskanējusī viedokļu
daudzveidība, A.Kronberga formulējumā, «ir neizbēgamība, realitāte un labākais,
kas mums pieder». Par arhitektūru jārunā
ne tikai profesionāļu lokā, bet arī ar sabiedrību — bija viedoklis, par
kuru diskusijas dalībnieki bija vienisprātis.

Diskusiju vadīja RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas
fakultātes prakt.doc. Egons Bērziņš, savukārt ar pieredzi un viedokļiem dalījās birojs NRJA arhitekts un vadītājs Uldis Lukševics, Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētājs Andrejs Broks, biroja Arhiidea
arhitekts Toms Kokins, biroja
ARHIS arhitekts Andris Kronbergs, Latvijas Mākslas
akadēmijas docente Sandra Levāne, RTU
Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes lektore Anita Antenišķe, arhitektūras
platformas A4D redaktors Artis
Zvirgzdiņš un Gada skates starptautiskās žūrijas pārstāvis Oke Viklunds
(Åke
Wiklund).

Arhitekts un
arhitektūra iziet sabiedrībā

Arhitektūra, tās loma, devums un kvalitāte ir lietas, kurām jau
sākotnēji ieprogrammēta viedokļu apmaiņas nepieciešamība, identificējot
šodienas un nākotnes vīziju meklējumus arhitektu vidē. Nākot kopā un runājot
par idejām, tās arī arhitektūras lietotājam saprotamākas, uzskata A.Antenišķe,
pieskaroties arī identitātes faktoram kā vienam no kvalitatīvas ēkas vai vides pamatnosacījumiem:
«Veiksmīgākie objekti pasaulē ir tie, kur arhitekts nācis no tās vietas, kur
objekts veidots. Iepazinis un domājis par cilvēkiem, kas to vidi lietos. Cik
daudz mums ir laiks un iespējas to darīt?»

Gada skati pavadošas diskusijas un citi pasākumi būtu nozīmīgi arhitektu
kopīgas uzskatu platformas, vērtību un kritēriju formācijas procesā, lai tālāk saturu
komunicētu ar sabiedrību, turklāt būtiska ir arhitektūras spēja atbilst
laikmeta pārmaiņām un izaicinājumam, viedokli izteica A.Zvirgzdiņš. Uz
arhitektūras kā sabiedrības veidošanas instrumentu un pasūtītāju jeb
arhitektūras pircēju līdzatbildību vides kvalitātes radīšanā, norādīja
T.Kokins.

Arhitektūra ir mākslas veids ar vislielāko
auditoriju pasaulē. Skatītāji mērāmi miljardos, bet sapratēji — cik ir to? Vai
mēs, sabiedrība, esam gatavi atzīt, ka arhitekts un kvalitatīva arhitektūra
mums palīdz dzīvi darīt labāku un drošāku?

Kā izmērīt
arhitektūru?

Kritēriji? Vai tie pastāv un vai ir nepieciešami, vērtējot
konkursam Gada skate iesniegtos darbus? Un ne tikai tos. Vai kritēriju
piemērošana iespaidotu arhitektūras «saprašanu»? Profesionāļu vidū vienprātība
nepastāv.

Pirmo kursu arhitektūras studentu atbildes, S.Levānei uzdodot
jautājumu par arhitektūrā svarīgām kvalitātēm, esot daudzveidīgas, bet divi
uzstādījumi būtu izdalāmi. Viens — gribu
arhitektūrā justies brīvi un atraisīti, otrs — pasaules resursi ir jātaupa. Pēc S.Levānes domām, būtu lietderīgi
izstrādāt un piemērot kritērijus arhitektūras vērtēšanai Gada skates konkursu
objektiem, līdzīgu uzskatu pauda arī U.Lukševics, šā gada nacionālās žūrijas
dalībnieks, jo bez kritērijiem dominējot subjektīva attieksme: «Tā ir problēma,
ka nav vērtēšanas kritēriju, pēc kuriem vadīties. Vērtējums atkarīgs tikai no
katra indivīda sapratnes par profesijas sūtību un konkrētā brīža aktualitāti. Tad
arī veidojas situācijas, kurā kādas konkrētas pilsētas arhitekti pēkšņi atļaujas
rakstīt pretenziju, jo konkrētas pilsētas objekti nav iekļuvuši tālākā kārtā.
No demokrātijas puses it kā viss ir kārtībā, visi drīkst rakstīt un izteikt
viedokli, bet tas liecina par neuzticēšanos žūrijas lēmumam.»

Pēc A.Kronberga domām, žūrijas viedoklis nebūtu jāapstrīd, tomēr interesanti
un nepieciešami būtu diskusijā pēc rezultātu paziņošanas kopīgi ar žūrijas
dalībniekiem un sabiedrību analizēt, kāpēc vērtējums ir tieši tāds; kādas
iezīmes ļāvušas izvēlēties vienu vai otru objektu izvirzīšanai labāko
kategorijā. Runājot par kritēriju piemērošanu, ēku vērtība būtu meklējama
estētiskajos, sociālajos, formālajos, praktiskajos, ekonomiskajos, vides
pieejamības un vēl citos aspektos.

A.Broka ieteikums: «Konkursa darbu aprakstos neparādās pasūtītāja
vēlmju saraksts vai tā dēvētā programma un tās izpildes atspoguļojums gatavajā
projektā. Arhitekta piedāvāto ideju vērtēšana varētu būt viens no kritērijiem.»

A.Antenišķe atzīmēja, ka kritēriju sistēmas trūkums pieļaujot Gada
skatei iesniegt projektus, kuri vairāk uzskatāmi par kvalitatīviem remontiem,
nevis vērtējami kā pienesums arhitektūras jomā. Uz jautājumu, kāpēc rodas
remonti un nerodas arhitektūra, būtu jāatbild pašiem profesionāļiem.

Starptautiskās žūrijas pārstāvis O.Viklunds kā vērtību uzsvēra Gada
skates norises kārtību — atklāts konkurss ar zināmiem darbu autoriem, labākie
projekti ar sabiedrību komunicē gada garumā ceļojošas izstādes formā Latvijā un
ārpus tās. Pēc profesora domām būtiskas kvalitatīvas arhitektūras galvenās
vērtības ir trīs — estētika, funkcionalitāte un ilgtspējība būvnieciskajā
risinājumā un spējā elastīgi piemēroties laikmeta izmaiņām. Vienlaicīgi tie ir
cilvēka dzīves telpas un vides kvalitātes standarti.

Jautājums, vai nepieciešams visus pieteikumus Gada skatei likt
vienā katlā vai tomēr atgriezties pie nominācijām, kas tika likvidētas pirms
pāris gadiem un nodalīja, piemēram, jaunbūves, renovācijas, sabiedriskas ēkas,
privātmājas, palicis atklāts. Izskanēja viedoklis par dalījumu vismaz divās
lielās grupās — piemēram, sabiedriska ēkas un privātmājas, vai pašvaldību vai
valsts pasūtījums un komercpasūtījums.

Arhitektūras Gada
skate 2011. Tendences

Šogad labāko darbu pieteikumos aptverta ne tikai ekonomiski,
būvnieciski un arhitektoniski aktīvākā Rīga un Jūrmala, bet arī Latvijas reģionu
centri, pārstāvot Daugavpili, Kuldīgu, Dobeli ar nozīmīgiem objektiem,
diskusijā uzsvēra A.Kronbergs. Arhitektūrai piemītot tendence izplatīties, no
skatuves pazūdot elitārisms un pārbagātība, vietu dodot minimālistiskām un
praktiskām formām ar ietvertu sabalansētas elegances izjūtu, šā gada labākās
arhitektūras kopējās pazīmes uzskaita A.Kronebrgs un A.Antenišķe. Savukārt,
E.Bērziņš un A.Zvirgzdiņš pieminēja sabiedrībā atzinību guvušus un intensīvi izmantotus
pilsētvides objektus — Ķengaraga promenādi, Kuldīgas tirgus, Ventspils
mazbānītis, kuri būtu pelnījuši lielāku vērību no profesionāļu puses. Jo savu
lietojamību un lietderību sabiedrībai jau pierādījuši. Vienīgais trūkums
daudziem sabiedriskajiem pasūtījumiem ir salīdzinoši nelielie budžeti, norādīja
S.Levāne, tāpēc varbūt tie nedaudz zaudē kontekstā ar privāto investoru
realizētajiem projektiem. Tātad būtu nepieciešams vismaz kāds dalījums, lai šos
objektus vērtētu atsevišķās nominācijās.

Atbildot uz jautājumu, ko sabiedrība iegūst no Gada skates
apkopotā arhitektūras pārskata un žūrijas vērtējuma, A.Kronbergs ieteica
žūrijas vērtējumu uztvert kā atbildīgu profesionāļu spriedumu un vēstījumu
sabiedrībai. Balstoties uz žūrijas vērtējumu, sabiedrībai ir iespēja izkopt
sapratni par arhitektūru, apzinoties, ka drīkst un pat ir nepieciešams
iesaistīties dialogā par arhitektūras nozīmi un kvalitātēm.

Nav jau svarīgi, liels vai mazs objekts, bet lai tas būtu ziņnesis
sabiedrībai par noteiktām tendencēm. Kā tas notika šogad. Lielo arhitektūras
balvu un bronzas ananāsu konkursā Gada skate 2011 ieguva Arhitektes Lienes Griezītes
studija un Sudraba arhitektūra par nelielas un
kompaktas noliktavas ēkas iejūtīgu rekonstrukciju Vecrīgā, Aldaru ielā. Savukārt,
bronzas ananāsu šķēles ieguva trīs labākie arhitektūras projekti: tirdzniecības
centrs Maxima Zolitūdē (autori arhitektu
firma KUBS), brīvdienu māja Lapiņas Kaltenē (arhitekte Brigita Bula)
un dzīvojamā māja Jūrmalā (arhitektu birojs SINTIJA
VAIVADE ARHITEKTE).