«Sabiedriskā panika izrādījās par patiku sēdēt logā,» Agris Padēlis—Līnis stāsta par reklāmistiem, kas blefo, un atjauno sociālisma laika veikalu Kurzeme Liepājā. Finālā viss izvērties par briesmām.
Lai arī dzīvesprieka arhitekts Agris Padēlis—Līns jūt sātu no modernā rokoko, Mēs—Liepājai uzņēmēji allaž izvēlas viņa prasmi savīt senas un svaigas stīgas: «Tā jau ir kļuvusi par izklaidi, nevis dzīves vadlīniju, kurā ierauga nākošos apvāršņus. Jūtos kā klauns.» Tirdzniecības nama Kurzeme atdzimšana ir stāsts par atmiņu arhitektūru, ar kādu jārēķinās, apņemoties būvēt teju Rožu laukuma tuvumā.
Karā zudušā Armijas ekonomiskā veikala vietā 1961.gadā uzbūvēto universālveikalu pat prātoja nograut (Pilsētplānošanas plenērs par teritoriju ap Rožu laukumu, 2003.gada marts), jo desmit dīkstāves gados izdevīgais īpašums saļima ūtrupes upurī. Tomēr laikā vinnēja vieta — šāgada aprīlī atvēra atjaunotu veco veikalu. Sociālistu tirdzniecības minimālisma piemēram par tirgošanās tradīciju paraugu vēl jāaug, taču tajā pieaug sajūta, ka Liepājā arī iepirkšanās ir stilīga. Atmiņu čaumalā iešķīlies karuselis žongliera Kolhāsa domāšanai draudzīgi cilvēka vājību vērš dekoratīvu emociju mutulī. Vai aksesuārā atmosfēra ir funkcijai efektīva?
Liepājnieki skeptiski salīdzina orientēšanos jaunajā ar labo laiku labumiem, tomēr Agris atzīst, ka pārbūves nodoms bijis tik skaidrs, cik realitāte to padarījusi pretrunīgu: «Ēka bija ietilpīga ļoti konkrētai koncepcijai, taču negatava tai. Cilvēku nepieredze lietot lietu rada tik daudz nezināmā — krāmu kaudzi. Pārbūve pašlaik izdzīvo bērnības brīdi.»
Kas ir nezināmais?
Atmiņa ir nenogatavojusies. Vēlme ēkā atklāt jaunumus ir pilna ar drazu. Patērētāji ir aizmirsuši šī objekta lietošanas vajadzību — iemācījušies dzīvot bez tā. Tas ir liels balons, ko nevar piepūst ar gaisu. Iekšā nav dzīvesprieka. Tāpēc tusiņš ir inscenēts.
Tu projektēji tusiņu?
Nevar. Liela ir iekāre piesavināties ēku. Katrs ieņem savu šķūnīti un peras ap neticību. Ne veikaliņi ir līmenī, ne pakalpojums. Man tai vietā ir skumji, ka es nevaru ietekmēt. Stāsts ir par iztapšanu racionālajai dzīvei. Ar arhitekta daļu publiku vairs nevar savaldzināt. Jo nav vairāk valdzinājuma kritēriju, kas iedvesmotu cilvēkus dzīvot priecīgi. Nevar piepalīdzēt padarīt lietas vēl demokrātiskākas. Skaļai nabadzības un sarežģītības paušanai pretī nav argumentu, kāpēc lai es vispār nošķirtu lietas. Ka nepelēkas ir nenormālāk. Viss visās izpausmēs paliek vienādi normāls. Absolūts. Centieni izpušķot namiņus kļūst etaloni.
Kurzemi izpušķoji no iekšpuses.
Jā — loģiski. Bet biklums traucē dauzīties. Visi pēkšņi kļūst pieticīgi.
Vietām sagriežas sienas ar griestiem, apdares detaļas ar mantiņām plauktos. Viss ir vienmērīgi raibs. Citi lielveikali ir pelēki gaņģi ar krāsaino preci kā galveno.
Centra veikals bija iecerēts kā konfekšu kārba, kurā ir viena atbildība par lietu pasauli. Ka preču pārticība būs skaistule. Tā kā aprites režīms ir nostabilizējies viduvēji, palika tikai karkass. Tagad ejam otrās elpas apli. Būs dizaina koncepcija interjeram. Stiklotajā trepju telpā būs milzu — svētku lustra. Terasēs (kāpņu laukumiņos — I.Ķ.) būs buduāri ar naktslampām un dīvāniem — skatam uz Rožu laukumu. Stikla būrim ir patstāvīga vērtība kā nošķirtam raksturam.
Kāpēc vitrīnā ir kafejnīca?
Pamatdoma bija atgriezt fīlingu kā 60.gadu Kurzemei. Pēc atmiņu šablona. Tās ir saldas. Ielikām pietiekami daudz klišeju (piemēram, telefona būdu, limonādes automātu — IĶ). Būvi rekonstruējām, neaizklājot sākotnējo. Lai vitrīnas ir vitrīnas! Saprotot, ka tās ir īpašas, bet mūslaikos nebūs pilnas ar reklāmu, radās versija, ka tajās paši var stāvēt. Spoguļošanās skatlogos ir tradicionāla, ejot to garo gabalu. Iebūvējot kafejnīcu viesnīcas Līva stikla fasādē, sabiedriskā panika izrādījās par patiku sēdēt logā. Etaps ir noticis.
Galvenās ieejas saikne ar Rožu laukumu paliks attālināta?
Priekšlaukums pieder pašvaldībai. Būves lieta tur nevar iestāties. Bija vesela la—la—lā programma — dzīvā daļa. Aprīkojums ir kafejnīcas terases.
Aizmugures piebūve.
Brūno ķieģeļu fasāde ar stikla verandu ir masīvais plus trauslais. Ierakstīšanās kontekstā bija liela procedūra. Pretī ir Zivju ielas namiņi ar kārniņu jumtiņiem. Kurzemes ēka ir milzīga kaste — līdzsvaroti divi apjomi. Vecais apmetums un jaunais apmūrējums (vienā tonī — IĶ).
Vēsturisko veikalu arhitektūru ierasti iekļauj mānīgajā mūsdienu iepirkšanās tehnoloģijā — augšup ar tukšām rokām eskalatorā, lejā ar maisiņiem jākāpj.
Lifts arī ir. Rekonstrukcijas iespējas bija ierobežotas. Pie pārbūves programmas veco kolonādi nevarēja kustināt. Piejūgtā jaunā daļa ar visu mehāniku ir iekšējais kompromiss (eskalators ir izbūvēts akā starp veco un jauno būvi, tas slīd gar iekonservēto fasādi kā triku – IĶ). Ar diviem eskalatoriem zaudētu rekonstruēšanas jēgu.
Kur būs autostāvvietas? Pagaidu risinājums — netālā novietne bijušā ļeņinekļa laukumā tomēr reiz tiks aizbūvēta.
Aizbūvējot būs arī pazemes stāvvietas. 20 auto nolikšana Kurzemē neatmaksājās. Klienti savu īpašumu kontekstā atrisināja problēmu, savietojot iespējas apkalpot mezglu — kinoteātri, viesnīcu un veikalu.
Mulsina arī izkārtņu izkārtojums — gaismas kastes aizmūrētajās ailās.
Finālā tas izvērtās par briesmām. Klients ir gatavs vienalga ko noklāt ar reklāmu, lai sasauktu publiku. Reklāmisti dažreiz blefo. Mums nesaskanēja — nestrādājām pārī. Fasādes plānoju bez reklāmām — tikai mazā strīpiņā virs parapeta. Galvenajai reklāmnesējai bija jābūt lustrai — telpiskam objektam, kas izspīd cauri stiklam un kam cilvēki apstaigā riņķī. Reklāmas kastes pēc līguma termiņa noņems. Izgaismos fasādi. Beigsies bažas par īri. Tad parādīsies attiecību šarms, kuru es saucu par elpu. Ēka ir stiprāka par notikumiem, kas tajā ir iekšā.
