Tiecoties notvert identitāti

Trešdienas vakarā
Arhitektu namā pulcējās patiešām daudzi, — tie, ko bija
uzrunājis Ausmas Skujiņas aicinājums diskutēt par identitāti.
Kas būtu jādara, lai turpmāk šāds pasākums izdotos?

Ausma Skujiņa, izsūtot
savu ievadrakstu, bija paudusi, ka jautājumu par identitāti (un
piedevām — par pretošanos globalizācijai) viņa iecerējusi
aplūkot kritiskā reģionālisma gaismā. Tomēr pati diskusija likās
pašķidra un stipri nenoteikta. Pietrūka skaidra uzstādījuma un
diskusijas vadīšanas.

Problēma bija arī tā,
ka sanākušajiem trūka nevien priekšstata par kritisko
reģionālismu, bet arī skaidrības par to, ko nozīmē identitāte.
No runātājiem vairāki to iztēlojās kā atšķirību, taču
sociālā jeb grupu identitāte (etniskā, nacionālā, profesionālā
utt.) pirmkārt ir kādai grupai kopīgais, nevis atšķirīgais.
Savukārt vietas identitāte — tas ir koncepts, kas nāk
ģeogrāfijas, lielāku nozīmi iegūstot pēdējās trīs četrās
desmitgadēs, īpaši saistībā ar mantojuma aizsardzības
centieniem, ar individualitātes un atškirību zudumu, ko nes
kultūras globalizācija. Identitāti var definēt kā nozīmi, ko
cilvēki veido par sevi savās subjektīvajās izjūtās,
pamatojoties uz ikdienas pieredzi un plašākām sociālajām
attiecībām. Arī ar vietas identitāti tiek saprasti nevis kādi
fiziskie parametri, bet nozīmes, ko tai piešķiram. Likumsakarīgi,
ka šodien šo jēdzienu pamanāmāk lieto tūrisma un mārketinga
jomā, zīmolojot vietu līdzīgi kā produktu.

Trešdienas pasākums
rādija arī, ka diskutētāji neaptver, kas ir domāts ar kritiskā reģionālisma jēdzienu, jaucot to ar vernakulārismu vai
reģionālismu tādā vispārīgākā nozīmē. Kritiskais
reģionālisms tomēr nav vienkārši slīpie jumti vai vietējie amatnieki,
pat ne primitīvas atsauces uz fizisko kontekstu, cenšoties to
reducēt uz kaut kādām noteiktām formām.

Līdz ar to iecerētajai
diskusijai pietrūka skaidra fokusa. Bija saprotama to ļaužu
reakcija, kas nespēdami izturēt šādu pļāpāšanu un laika
tērēšanu, aizgāja prom. Lai uzturētu tēmu, pasākumu kuplināja
vairākas īsas prezentācijas, paužot to autoru attieksmi un domas
par vienu vai otru jautājumu. PečaKuča ir ļoti labs formāts
atraktīvai, izklaidējošai, ātrai, daudzveidīgai, bet, var teikt,
— arī virspusīgas informācijas sniegšanai. No diskusijas
pieteikuma varēja likties, ka tā pretendē uz dziļāku skatījumu.
Taču saprotams, tas ir atkarīgs no iesaistītajiem cilvēkiem,
tāpēc, iespējams, lietderīgāk ir rīkot šaurākas tikšanās,
par precīzāk definētām tēmām, bet aicinot tos, kam ir ko teikt.

Taču neskatoties uz
visu iepriekš sacīto, vēlreiz var teikt paldies Ausmai par
ieguldīto darbu un enerģiju, tiecoties rosināt nozīmīgu
diskusiju. Un ir jauki, ka viņa negrasās padoties ar šo ne tik
veiksmīgo mēģinājumu.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
12 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
V.S.

Ausmas Skujiņas aicinājums diskutēt par identitāti ir piemērs jaunajiem, kā nestāvēt malā no sabiedrības procesiem un virzīt uz priekšu labu ideju. Cerams, ejot līdzi laikam, pašreizējie arh-korifeji sāks vairāk cienīt viens otru un paši sevi.

Kārlis

Sekmīgu diskusijas iznākumu noteikti ietekmē sēdvietu izkārtojums, kas šoreiz nelāgi orientēts tika uz Windows screen saver.

ausma s.

Es domāju, ka pēc šīs diezgan haotiskās diskusijas viens otrs no mums jutīs nepieciešamību pārdomāt – par ko tad īsti vajadzēja runāt un kas ir tas, kas tā arī netika pateikts un noformulēts. Arī tam ir jēga. Nu lūdzu palasieties to literatūru, ko norādiju diskusijas pieteikumā un ja atrodiet vēl kautko interesantu – pastāstiet. PečaKuča ir tāda gatavu tablešu rīšana. Man tuvākas ir sarunas, kuru laikā parādās jauni horizonti. Bija interesanti dzirdēt Uldi Lukševicu. Pārliecināja Austris Mailītis. Nenoticēju Pēterim Bajāram, kad viņš apgalvoja, ka Ventspils bibliotekas balstam ir tikai konstruktīvs uzdevums. Esmu pārliecināta, ka tas, tāpat kā uzraksts uz fasādes,… Lasīt vairāk »

V.S.

Ausmas Skujiņas aicinājums diskutēt par identitāti ir piemērs jaunajiem, kā nestāvēt malā no sabiedrības procesiem un virzīt uz priekšu labu ideju. Cerams, ejot līdzi laikam, pašreizējie arh-korifeji sāks vairāk cienīt viens otru un paši sevi.

Mantens Devrīnts

Pecha Kucha invites all the architects to explain their thoughts. Nevertheless we see that architects – besides the architects that performed already – don’t want to take the mike him/herself. Be welcome and don’t wait for invitations. We don’t want to send the contacted architects more invitations than they received already.

Kārlis Bērziņš

Līdz šim mana pieredze ar atvērta tipa diskusijām ir likusi vilties, (kā jau rakstā aprakstīts). Manuprāt, veiksmīgāks modelis ir diskusija ar 2-6 "ekspertiem" un moderātoru. Protams, auditorija tiek pie vārda, bet jautājumi kļūst krietni precīzāki, jo izriet no konkrētās eksperta pozīcijas par diskutējamo tēmu. Diemžēl pats nevarēju būt uz šo diskusiju, bet kā "mēģinājums" ļoti pozitīvi pārsteidza.

Kārlis

Sekmīgu diskusijas iznākumu noteikti ietekmē sēdvietu izkārtojums, kas šoreiz nelāgi orientēts tika uz Windows screen saver.

ausma s.

Es domāju, ka pēc šīs diezgan haotiskās diskusijas viens otrs no mums jutīs nepieciešamību pārdomāt – par ko tad īsti vajadzēja runāt un kas ir tas, kas tā arī netika pateikts un noformulēts. Arī tam ir jēga. Nu lūdzu palasieties to literatūru, ko norādiju diskusijas pieteikumā un ja atrodiet vēl kautko interesantu – pastāstiet. PečaKuča ir tāda gatavu tablešu rīšana. Man tuvākas ir sarunas, kuru laikā parādās jauni horizonti. Bija interesanti dzirdēt Uldi Lukševicu. Pārliecināja Austris Mailītis. Nenoticēju Pēterim Bajāram, kad viņš apgalvoja, ka Ventspils bibliotekas balstam ir tikai konstruktīvs uzdevums. Esmu pārliecināta, ka tas, tāpat kā uzraksts uz fasādes,… Lasīt vairāk »

Ingurds Lazdiņš

http://static….y-feld72-6.jpg

12
0
Lūdzu, komentējietx