Respektabla, bet aicinoša

Jaunā Swedbank filiāle Valmierā ir mūsdienīga ēka, atšķirīga no visa cita, kas apkārt, tomēr pārsteidzoši labi iekļaujas pilsētvidē. Biroja Jaunromāns un Ābele arhitektiem izdevies radīt ēku, kas apvieno it kā pretējas īpašības — tā vienlaikus ir gan aicinoša, gan respektabla.

Līdzīgi kā Jelgava, arī Valmiera 2.pasaules kara laikā ir zaudējusi savu vēsturisko apbūvi, no kādreizējā pilsētas centra auduma nav palikuši pat fragmenti, tikai dažas atsevišķas ēkas un ielu tīkls. Iespējams, kādreizējās pilsētas atblāzmu var sajust nonākot Diakonāta, Leona Paegles un Kārļa Baumaņa ielu krustojumā, kas veido savdabīgu laukumu. Tieši šī vieta — laukums, kurš vairs nav īsts laukums, un iespaidīgā starpkaru laika pasta ēka, no kuras pasts arī nesen aizgājis, — tas rosina īpatnēju sajūtu, ka Valmiera kādreiz bijusi krietni skaistāka, interesantāka un, savā ziņā, pilsētnieciskāka. Taču tā pilsēta ir zudusi 1944.gada septembra ugunsgrēkā.

Valmieras jaunā Swedbank ēka, kas no minētās vietas atrodas tikai pārsimts metru attālumā, Kārļa Baumaņa un Rīgas ielas stūrī, nebūt netiecas rekonstruēt kādu izbijušās Valmieras sajūtu, kā tas varbūt simboliski mēģināts, būvējot dažas 80.gadu ēkas netālu Rīgas ielā. Banka ir visnotaļ mūsdienīga ēka, atšķirīga no visa cita, kas apkārt, tomēr pārsteidzoši labi iekļaujas Valmieras centra pilsētvidē.

Kontekstuālisms kā pieeja arhitektūrā

Viens no galvenajiem atslēgas vārdiem, runājot par jauno ēku, ir kontekstuālisms. Parasti arhitektūrā tas tiek izprasts kā pieeja vai metode, kas tiecas respektēt vietu un arhitektūras mantojumu, interpretējot to kompleksās attiecībās pilsētas ietvaros. Kontekstuālisma koncepts ir būtiska arhitektūras un urbānisma domāšanas paradigma jau kopš 60.gadiem.

Lai arī nereti banalizēts līdz mehāniskai blakusmāju dzegu saskaņošanai vai kādu fasādes elementu pārņemšanai un interpretācijai, kontekstuālisma jēdziens tomēr ir krietni dziļāks un plašāks. To, ka kontekstuālisms vispirms attiecas uz ēku plāniem, nevis fasādēm, savos rakstos un darbos 70.gados pauda Kolins Rovs. Viņš, būdams viens no ievērojamākajiem kontekstuālisma apoloģētiem, to uztvēra kā vietas kārtības izpratni, apzinoties, ka ikviena jauna ēka ir daļa no lielāka veseluma. Kontekstuālisms 21.gadsimta sākumā vēl arvien saglabā savu simbolisko sociālo nozīmi kā pilsētas kultūras veidotājs un vēl vairāk — šodien tas iemieso arī pilsētas ekoloģijas tēmu.

Kontekstuālisma jēdziens latviešu arhitektūrā pazīstams vismaz no 80.gadiem. Cita lieta — tā izpratne var likties dziļāka un kompleksāka vai seklāka un banālāka. Pirmais, kas šai sakarā nāk prātā, ir Rīgas vēsturiskā centra daudzie aizsardzības noteikumi un dažādo institūciju prasības. Neskatoties uz šiem daudzajiem ierobežojumiem un nosacījumiem, arhitektūra, kas radusies to noteiktajos apstākļos, pēc savas pilsētnieciskās kvalitātes ir visai dažāda. Atliek atcerēties kaut vai virkni A4D Bieti ieguvušās ēkas Rīgas centrā.

Tomēr konteksts kā būtiskāks arhitektūras apekts  latviešu arhitektu vidū ir visnotaļ respektēts. To apliecināja arī pirms pāris gadiem biroja Sarma & Norde un A4D sadarbībā veiktā aptauja: Kas ir laba arhitektūra?, kurā kontekstuālisms minēts kā viens no būtiskākajiem labas arhitektūras kritērijiem.

Swedbank — ēka pilsētai

Jaunās bankas ēkas apjoms noslēdz Rīgas un Kārļa Baumaņa ielas krustojuma apbūvi, reizē iezīmējot Vecpuišu parka robežu. Atbilstoši attīstības plānā paredzētajam redzamības trīsstūrim ielu krustojumā, māja atvirzīta no pilsētas galvenās maģistrāles — Rīgas ielas. Ēku veido divi Baumaņa ielai paralēli apjomi — divus un trīs stāvus augsti. Trīsstāvīgais — pie ielas, divstāvīgais — pret parku, tādejādi reaģējot gan uz krustojuma trīsstāvu apbūvi, gan tālāk esošo divstāvu apbūvi starp parku un Baumaņa ielu.

Ēka ir vērtīga pilsētai, ja tās pienesums ir kas vairāk par vizuālo tēlu, ja savu «labumu» tā iznes arī ārpus ēkas sienām, iesaistoties pilsētas dzīvē. Ar savu izvietojumu un mērogu iekļaujoties Valmieras pilsētvidē, bankas ēka telpiski sakārto šo vietu. Taču ne tas vien. Ēkas atkāpe no Rīgas ielas un apjomu nobīde veido interesantu priekšlaukumu. Tas nav vienkārši nejaušs ietves paplašinājums, bet šķiet kā eleganta piazza — publiskā telpa kvartāla stūrī. Šodienas Valmieras kontekstā, kur pilsētas audumu arī centrā veido brīvstāvošas ēkas un, šķiet, brīvas telpas netrūkst, tomēr šis arhitektoniskiem līdzekļiem radītais laukumiņš liekas īpašs. Tā efektu tumšajā diennakts laikā pastiprina mazās gaismiņas bruģī.

Vienu no priekšlaukuma kulisēm rada augstākā apjoma gals, kas veidots ar manāmu slīpumu plānā, fasādei it kā nedaudz pavēršoties pret krustojumu. Tādejādi ēkas galvenā fasāde it kā atlokās, kļūstot pamanāmāka. Skatoties uz ēku, tas rada ilūziju it kā lūkotos caur platleņķa objektīvu — ēka iegūst dinamiskāku kompozīciju, un pieļauju, to var pagūt sajust arī ne pārāk ātri krustojumu šķērsojot automašīnā. Savukārt otru priekšlaukuma kulisi veido uz ielas pusi izbīdītais zemākais apjoms. Nedaudz iedziļināta spraugā starp abiem apjomiem veidota ieeja bankā, kas iekštelpā turpinās kā gaismas pieliets ātrijs. Gaišumu interjerā, kā arī zināmu vieglumu, gaisīgumu un caurspīdīgumu visai ēkai piešķir lielie logi, kas otrā stāva līmenī ir no grīdas līdz griestiem.

Apjomu un priekšlaukuma kompozīcija, kā arī stiklotais uzjumtenis ieeju ēkā padara gan loģisku, gan arī nepārprotamu un aicinošu. Autoru smalko vietas izjūtu apliecina cits ārtelpas risinājums — zem ielai tuvākā apjoma, blakus galvenajai ieejai ēkā ir aila — eja, pa kuru var nokļūt stāvlaukumā un tālāk parkā.

Valmierā esot, pārsteidz kāda lieta, ko gan var izskaidrot ar mūsdienu Latvijas sadzīves īpatnībām. Pilsētā, ko no viena gala līdz otram var izstaigāt vai pusstundas laikā, cilvēki arī vasarā daudz vairāk pārvietojas ar mašīnām, nevis velosipēdiem. Šī iezīme zināmā mērā raksturo to provinciālo uzpūtības atmosfēru, kas piemīt šai tautpartijiešu pārvaldītajai pilsētai.

Daļēji ar to var izskaidrot laukumu, kas atrodas starp ēku un parku — autostāvvietas 22 mašīnām. Skaidrs, ka šis stāvlaukums ēku negrezno, bet šis autostāvvietu skaits ir minimālais nepieciešamais atbilstoši Latvijas būvnormatīviem. Protams, pozitīvi ir tas, ka stāvvietas pagalmā ļauj no stāvošām mašīnām atslogot ielu malas. Tāpat jāsaprot, ka banku izmanto ne tikai pilsētas, bet arī plašākas apkārtnes iedzīvotāji.

Aicinoša un monumentāla

Jaunās būves tēls ir vienlaikus nepretenciozs, tomēr īpašs un atmiņā paliekošs. Biroja Jaunromāns un Ābele arhitektiem izdevies radīt ēku, kas arī citādā ziņā spēj apvienot it kā pretējas īpašības — bankas ēka vienlaikus ir gan aicinoša, gan respektabla.

Var droši apgalvot, ka jaunā Swedbanka Valmierā ir Hansabankas labāko dizaina tradīciju turpinājums. Kā zināms Hansabanka ieņēma augsto 3.vietu DDB Latvija rīkotajā mīlētāko zīmolu topā 2007.gadā, paliekot vien aiz Nokia un Laima. Savukārt 2007.gada sākumā Hansabanka uzsāka vērienīgu savu filiāļu pārveidošanas projektu (Hansabankas jaunais dizains), ar jaunu iekštelpas organizācijas konceptu tiecoties uzlabot bankas pakalpojumu servisu un funkcionalitāti, radot patīkamu atmosfēru bankas telpās.

Swedbankas Valmieras filiāles ēkas caurspīdīgums un aicinošā ieeja pauž draudzīgumu un atvērtību, savukārt vertikālo logailu kārtojums salīdzinoši nelielajai ēkai piešķir pat zināmu monumentalitāti. Šo iespaidu vēl pastiprina ēkas apdarē izmantoto keramisko plākšņu kārtojums — tās vizuāli apvienotas it kā liela izmēra paneļos, ko atdala platākas šuves.

Logailas, jumta dzegas, kā arī šuves starp fasādes «paneļiem» ieklātas ar vara skārdu. Šobrīd šīs detaļas vēl ir spīdīgi košas — spilgtākas par brūnganajām fasādes plāksnēm. Taču var iztēloties, ka ar laiku materiāls iegūs vecuma patīnu, kļūstot tumšāks, paliekot melns un vēl pēc gadu desmitiem — zaļgans. Tādejādi arhitekti piešķīruši ēkai zināmu ilgtspējības aspektu, ļaujot tai ar laiku kļūt nopietnākai. Kā zināms, modernās arhitektūras nelaime nereti ir izmantotie materiāli, kas novecojot izskatās arvien sliktāk. Varš turpretim ir materiāls, kas tāpat kā ķieģelis ar laiku kļūst skaistāks.

Ēkas arhitekti paši ir ļoti apmierināti ar materiālu izvēlētajiem materiāliem, kas harmoniski viens otru papildina – brūnās, matētās keramikas plāksnes, veiksmīgi sajauktais betona tonis, kas lietus laikā paliek tikpat brūns kā fasādes plāksnes, un strauji brūnējošais, bet šobrīd vēl gaismu atstarojošais vaŗš. Būvniecībai tuvojoties beigām, Hansabankas nosaukums tika mainīts uz Swedbanku, ar vēl vairāk oranžo krāsu logotipā, tādejādi raisot pārliecinošu saskaņu ar svaigajām vara loksnēm.

Vāl jāpiebilst, ka iepriekšējo, 90.gados celto Hansabankas ēciņu plānots pavasarī nojaukt. Tādejādi vieta iegūs telpisku nobeigtību. Uz ielas pusi gan pavērsies bankas stāvlaukums, taču vienlaikus atklāsies jaunās ēkas stūris un fasāde skatā iebraucot centrā no Rīgas puses.

Arhitekti ir radījuši būvi, ko var saukt par jaunāko laiku labāko ēku Valmierā. Ja pilsētā nebūtu ilgu gadu laikā tapušais Modra Ģelža projektētais teātris, tad Swedbanku droši varētu saukt par vislabāko un interesantāko. Tai noteikti ir arī izredzes tikt atzītai par labāko LAS gada skatē. Jaunā Swedbank ēka iezīmē Valmieru Latvijas mūsdienu arhitektūras kartē.

Pilnīgāku pabeigtas ēkas attēlu galeriju iecerēts publicēt drīzumā.