Latvijas architektūras 113. numurs

Numura tēmu atklāj ar jaunām un rekonstruētām skolu ēkām: Saldus mākslas un mūzikas skolu (birojs MADE, arh. Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa),  pamatskolu Rīdze (birojs LINIA) un RTU radošo industriju centru (arh. Ģirts Valeinis u.c.). Ieskatu Baltezera ūdensmalas jeb krastmalas apbūves iespējās dod elitārā dzīvojamā kompleksa The Pearl (birojs AB3D, arh. Juris Mitenbergs u.c.) un savrupmājas Melnā pērle (arh. Rita Balode) apskati. Krāsaini ir LMA studentu piedāvājumi Rīgas bērnudārzu fasāžu pārveidojumiem. Arzemju pieredzi ilustrē Vīnes mājokļu būvniecības modeļa un Tbilisi dzīvojamo ēku kvartāla atjaunošanas apraksti, kā arī Eiropas dizaina skolu salīdzinājums. Vēsture sadaļā — stikla mākslinieka Arnolda Vilberga veikums, Dzintaru Cinevillas pārmaiņas un rūpnīcas Ford Vairogs pagātne.  Akustiķis Andris Zabrauskis analizē Latvijas brīvdabas estrādes, un to renesansi  apliecina estrādes Rīgā, Baložu ielā jaunbūves apskats (birojs 8AM). Uzmanību piesaista bankas ABLV klientu centra jaunais dizains (birojs H2E).

 

Redaktora sleja

Funkcionālisms kā modernisma arhitektūras virziens uzplauka Rietumeiropā 20.–30. gados. Tā pamatā bija amerikāņa Luisa Salivana atziņa «forma seko funkcijai» un vācu Werkbund priekšstati par arhitektu, kura uzdevums ir radīt laikmetīgu formu, kas pakļautos standartizācijai. Iespaidi nāca arī no sociāli orientētā krievu konstruktīvisma. Funkcionālisma arhitektūra pieprasīja ne vien jaunu teorētisko bāzi, bet arī atšķirīgu arhitekta izglītību, kas tika revolucionizēta, nodibinot Bauhaus skolu un iedzīvinot eksperimentāla un integrēta dizaina tradīciju.

Sākotnēji funkcionālisma izplatību Eiropā noteica tā brīža ekonomikas, politikas un sociālais konteksts, bet 30. gados funkcionālisma stils tika uzlūkots kā estētiska koncepcija (atsacīšanās no ornamenta, skaidru ģeometrisku formu, taisnā leņķa un gludi apmestu virsmu apoteoze), aizmirstot par zinātnē balstītu projektēšanas metodi. Šai laikā virziens ieguva arī nosaukumu — internacionālais stils.

Latvijā pēc Pirmā pasaules kara Neue Sachlichkeit jeb t.s. jaunā lietišķība ienāca kā «modes lieta», bet jau 30. gados valsts politikā nostabilizējās viedoklis, ka funkcionālisms kā starptautisks stils ar sociālu ievirzi ir svešs jaunajai nacionālajai valstij. Neraugoties uz to, funkcionālisms realizējās virknē Latvijas arhitektu projektēto sabiedrisko un privāto ēku arhitektūrā.

Funkcionālisms dēļ tā nevērības pret reģionālajām klimata atšķirībām, vēsturisko apbūves kontekstu un apkārtējo vidi drīz vien sastapās ar kritiku. Sasniedzot Skandināviju, tas piedzīvoja transformācijas Alvara Alto projektos, kuros sintētiskā veidā integrēti līdz tam novārtā atstātie vides aspekti. Tieši daudzpusīgā pieeja virzīja internacionālā stila attīstību pēc Otrā pasaules kara.

Šodien funkcionālisma arhitektūras filozofija ir jāuzlūko nevis kā pagātnes, bet gan kā nākotnes arhitektūras metodiskais pamats. Šodien mums nākas konceptualizēt postmodernā laikmeta dizainu, saskaņojot savu rīcību ar apkārtējās vides un sociālās ekoloģijas aspektiem. Ja arhitektūras vēlas saglabāt tās nozīmi nākotnes sabiedrībā, tad tai neizbēgami nāksies atgriezties pie funkcionālisma kā zinātniski pamatotas projektēšanas metodes, ar to saprotot eksperimentus un dizainu, kas  integrēts arhitektūrā.

Oskars Redbergs, Mg.Arch., RISEBA FAD, viesredaktors

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000