Štrama mācība

Piektdien daudzi rīdzinieki ar prieku saņēma ziņu, ka apcietināts bijušais Pilsētas attīstības departamenta direktors Vilnis Štrams. Un šoreiz tas noteikti mazāk bija prieks par cita nelaimi, daudz vairāk ― gandarījums un cerība par taisnības uzvaru. Droši vien ne tik viennozīmīgi šo ziņu uztvēra arhitekti.

Štrams un cits pašreizējais Attīstības departamenta darbonis ― Raimonds Janita ― ir apcietināti uz aizdomu pamata par konkrētu nodarījumu ― starpniecību kukuļa došanā.

Globalizētajā pasaulē, kur arvien ietekmīgākas kļūst starptautiskas korporācijas un biznesa struktūras, valstu loma samazinās. Lielas naudas spiedienam pakļautas nacionālās valdības, taču, iespējams, vēl dramatiskāka ir tās ietekme uz pilsētām. Jo taisni pašvaldību līmenī tiek pieņemti konkrēti lēmumi, kas daudz tiešāk iespaido daudzus pilsētniekus, viņu dzīves apstākļus un vidi.

Šie apstākļi maina pilsētu seju visā pasaulē. Ja sabiedrībā trūkst līdzsvara, ko nodrošina sadzīves kultūra, demokrātiskas tradīcijas un spēcīgas tiesiskās institūcijas, šī ietekme ir vēl jo iespaidīgāka. Ja šie mehānismi ir vāji, tad ir visai mazas cerības, ka, ienākot milzu kompānijai un naudai, pilsētnieku intereses biznesa priekšā spētu nosargāt saujiņa viegli ietekmējamu amatpersonu. Tāpēc tieši Austrumeiropas postkomunistisko valstu pilsētās pārmaiņas šķiet jo radikālākas.

Pirms pāris dienām, runājoties ar Juhani Pallasmā, ievērojamu somu arhitektu, kura viesošanās Rīgā nejauši sakrita ar Štrama aizturēšanu, nācās uzzināt, cik sarežģīts šai ziņā bijis Kamppi kvartāla projekts ― iepirkšanās centrs, mājokļi un autobusu termināls Helsinku centrā. Galu galā, vienīgā lieta, ko pilsētas politiķi spējuši projektā ietekmēt, bija ēkas logu mazgāšana.

Somija, kā zināms, ir valsts ar vienu no pasaulē zemākajiem korupcijas uztveres indeksiem. Savā ziņā likteņa ironija vai paradokss ir tas, ka Štrams ir gandrīz vienīgais Latvijas arhitekts, kas kādu laiciņu mācījies Helsinkos.

Štrams vadīja Attīstības departamentu laikā, kurš sakrita ar hipotekāro kredītu bumu, kas Rīgā raisīja būvniecības drudzi. Tie ir gadi Latvijas ekonomikā, par kuriem iepriekšējais Ministru prezidents Aigars Kalvītis, aizejot no amata, sacīja: «Tā kā tagad, tik labi vairs nebūs».

Ar Štrama vārdu saistīti gan pretrunīgi vērtētās atļaujas aizbūvēt daudzdzīvokļu māju iekšpagalmus, gan zonējuma maiņa nelikumīgi uzceltās Hansabankas gruntsgabalam Ķīpsalā, gan Stockmann ēka virs Rīgas kanāla. Viņa vadītajā departamentā tika izstrādāts pašreizējais Rīgas attīstības plāns, kurā redzami vairāki desmiti dažādi nesakarīgi izkaisītu vietu, kurās atļauta paaugstināta apbūve, vietas, kur privātās intereses dominē pār sabiedriskajām.

Esot Attīstības departamenta vadībā, Štrama darbībā tika konstatēti virkne pārkāpumu un interešu konflikta gadījumu, divas reizes viņš tika atstādināts, taču arvien viņš atgriezās darbā. Līdz pagājušā gada maijā aizgāja no tā pats. Kā apgalvoja ― lai paglābtos no smagajiem darba apstākļiem, kad nācies atvairīt «nemitīgos partijas Jaunais laiks uzbraucienus».

Šobrīd Štrams oficiāli ir aizdomās turamais un nav zināms, ar ko beigsies šī lieta. Nav iemesla būt naiviem un cerēt, ka no šī brīža Rīga attīstīsies tā, «lai visiem būtu labi», ka iestāsies līdzsvars starp to, ko vēlas pilsētas iedzīvotāji un attīstītāji. Līdz tam ir ejams stipri garš un grūts ceļš, kurā pašiem pilsētniekiem daudz jāmācās. Un arī arhitektiem ― jācenšas apjēgt, kāda ir viņu loma tajā. Tomēr šo notikumu var uzskatīt par simbolisku lappusi Rīgas attīstības vēsturē un tikai nākotne rādīs, vai no tā kaut kas mainīsies.