Stikla plīvurs zirgkastaņai

Projektējot biroju jaunbūvi, formāls plānošanas uzdevums sagriezās birokrātiskā bumerangā. Agris Padēlis—Līnis definē jaunu attīstību sarežgītam kvartālam Vecliepājā. Faktiski — pirmā ēka jaunā ielā.

1995.gadā notāre Inese Jaunzeme sāka strādāt telpās (Rožu iela 13), kam interjeru veidoja arhitekts Agris Padēlis—Līns. Jaunbūve būs uzticības pieaugumu apliecinošs apjoms. Pasūtījuma programmas īpašie lielumi bija fasādes lifts, laukums reklāmas eksponēšanai un mūsdienīga arhitektūra. Inese ciena sirsnīgu, neatkārtojamu dzīvi līdzi laikam, Agris tādu mīl materializēt. 2004.gada vasarā Liepājas Būvvaldē tika saskaņots biroju būves projekts.

Nebijusi vieta, bijusi situācija

Juristes Inese Jaunzeme un Gundega Kreice iegādājās perspektīvu zemesgabalu pilsētas centrā ar neparastu CV. To rotā diža kastaņa, tā ir šķietami tukša teritorija brīvi stāvošam objektam un tomēr — sairuša kvartāla kakta elements. Zemesgabals atrodas vēsturiskā rajoniņā, ko 70.gadu pilsētplānotāji ziedoja tramvaja līnijas pārbūvei. Posmā starp Rožu un Līvu laukumiem bija viensliežu ceļš, kurš dublējās pieturvietās — tramvajs nekustējās, nesagaidījis pretim čīkstošo. Ar jauno divvirzienu sliežu ceļu tipiska kvartāla apbūves struktūrai nogrieza diagonālu gabalu, atsedzot sētas un šķūnīšus. Liepājai amputēja vēl vienu vaibstu, pieoperējot citu — Gājēju ielu.

Reiz jau Liepājā būvēja ēku kā aploci ābelei. Koks būvlaukumā nosala. Dzintaru un Dārtas ielu stūrī tika realizēts Individuālās apbūves plenēra (1987) darbs — dzīvojamā māja (arhitekts Aleksandrs Kiršteins) ar atvērtu, apaļu pagalmiņu. Riņķa centrā idejas piemiņai nu iestādīts košuma kociņš.

Viens izjucis, otrs — nesācies

Agrim raksturīgi personificēt savus objektus — viņi. Stāstījums par to, kā top forma, asociē tēlnieka roku darbību. Iespējas gluži kā betona masa arhitekta iztēlē ieplūst būvķermeņa veidnēs — pilsētvides nosacījumos, novietnes īpatnībās un klienta kaprīzēs. «Būvgabaliņa apstākļi ir ļoti konkrēti un ļoti komplicēti attiecībās ar pārējiem namiem. Viens kvartāls izjucis iesācies, nākošais vēl nebeidzas. Kādai  te parādīties būvei? Vai izveidot falšu kvartālu un nostiprināt jauno ielu, vai pavadīt tramvaja trasi ar apjomu, kurš respektē šo notikumu?» Agris izvēlējās otro situāciju — definēt jaunu attīstību. Iedvesmojoties no gruntsgabala romantikas, pielīdzinoties blakus dimensijām, pieskaroties būvlaidēm, saudzējot koku un iekļaujot pretējās puses skvēra atvērumu, konstruējās apjoma formula un izteiksme.

«Ēka ir tikai tāda strēmelīte — plīvurs ap kastani. Vienmēr ir vieta, kur tu arī izdari to, kas tagad ir. Apjoms automātiski ir stikla vilnis. Izgaismošanas vai telpu proporcionalitātes dēļ. Mazliet primārs ir temperaments.» Stikloto struktūru Agris apzināti ielocījis divu brandmūru leņķī: «Viens ir fiziski, otrs — pēc būtības. Divi brandmūri nostājušies šahā viens pret otru. Man patīk, kā izskatās brandmūri. Lai ir brandmūru būve!» Koka saknes netraumēs, 5 metru rādiusā ap tām izbūvējot pamatus uz pārsedzēm.

Taisno, nošķelto plakni slīpajā šķērsielas fasādes kumosiņā Agris nosauc par mazo televizoriņu — iestiklotu realitātes šovu. Tas ir šķērsielas mēroga spogulītis. Cilvēks tajā uztveres zonā saprot — tas ir divstāvu apjoms. Ap stūri — pret Lielo ielu ir cita matemātika — četri plus trīs (un pagrabstāvs), taču otrā plāna. Un optiski pagarināta ar nospriegtu šprosējuma ritmu. Galvenās ieejas uzsver ārsienai it kā piesprausti vējtvera vagoniņi — aerodinamiskas kabīnes. Ēkai būs stāvlaukums 6 auto ar piebraukšanu no Katoļu ielas.

Ietekme vai neiedziļināšanās?

Būvvalde akceptēja arhitektūras skici, lai arī burtiski tā bija pretrunā APU prasībām — nav nedz noteiktās perimetrālās apbūves, nedz divslīpju jumta. Projekts neguva VKPAI atbalstu — nevarot būt atsauce uz iedibinātu būvlaidi. «Neuzrakstot precizētu uzdevumu, turpinājās projektēšana. Bet bija pilsētas galvenā arhitekta (Uģa Kaugura — IĶ) skaņojums tieši šim veidolam un plānojumam. Agra piedāvājums pierādīja, ka uzdevums ir tikai rāmis, ne risinājums. APU visas nianses neprognozē,» izņēmumu skaidro Vecliepājas arhitekte Gunta Šnipke.

«Detālplāna centram nav. APU mehāniski ierādīja pareizo apbūves tipu. Maketiņā rādīju, kā es domāju. Labi — tā varot darīt. Izgāju garo apspriešanas procedūru, lai izmaiņas pieņemtu,» Agris aizstāvēja atkāpi no Liepājas apbūves noteikumiem (pieņemti 1997.gadā, sastādīti pēc Rīgas parauga un nav mainīti). «Pretruna radās starp būves un pilsētas raksturiem. Es redzu saderību — saskaņu. Pieminekļu inspekcijai ir savs priekšstats par Liepāju. Ja ir jāpārskata visas valsts ietekmes zonas — objektu kalni, viņi pielieto attieksmes šablonu. Bet bija jāpievērš vairāk uzmanības.»

Arhitekts saprot VKPAI Liepājas inspektoru Gunāru Silakaktiņu: «Objekts patiešām ir pašā vidū, tik sarežģītā vietā. Loģiski — viņš ir uzraugs. Tomēr — strīdi jau ir ietekmju rādīšana. Ietekme ir viens no parametriem. Manipulācijas figurē visu objektu (vēsturiskajos centros — IĶ) sakarā.» Pamatojošs izklāsts inspekcijai izlīdzinājis «ieprogrammēto» problēmu. Apskatītajam apgabalam notinumi gar ielām nav iespējami. Konfigurācija būs centram netipiska. Novatoriska.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x