1. oktobrī tika pasniegta Gada balvai Rīgas arhitektūrā. Ir skaidrs, ka Rīgas balva nekad nav pretendējusi būt kā tāda tīra arhitektūras godalga. Ārējais iespaids, salīdzinot ar Arhitektu savienības balvu, kam nu jau ir Nacionālās godalgas statuss, attiecībā uz Rīgas balvas identitāti šķiet stipri mazāk pievilcīgs, drīzāk smagnēji klamzīgs. Rīgas balvas profils šķiet it kā meklējams kaut kur starplaukā starp arhitektūru, dažāda mēroga būvniecības aktivitātēm un pašvaldības birokrātiskajām procedūrām. Kas tad īsti ir Rīgas balvas būtība?
Smagnēji nepievilcīgs var likties arī Rīgas balvas kandidātu atlases process, — tiek apzinātas itin visas Rīgā iepriekšējā gadā ekspluatācijā nodotās būves — tas nozīmē ne tikai ikvienu nosiltināto skolu, bet, nedaudz pārspīlējot, — ikvienu šķūnīti vai reizēm — pat soliņu pie šķūnīša. Realitātē šajā sarakstā ir daudzas inženierbūves, ieskaitot elektropārvadus, pievedcelus, luksoforus un transformatora būdiņas. Tās ir garas ekseļa tabulas ar apmēram 800-1000 pozīcijām ik gadus, no kurām atsijājot, beigās nonākot līdz īsajam sarakstam, kurā ir kādas padsmit būves. Par katru no šiem izvēlētajiem darbiem ir žūrijas lēmums, par katru sagatavots dosjē — vērtējošs teksts.
Taču šī visaptverošā pieeja, — kad ēkas (un citas būves) izvērtēšanai nevis piesaka autori, pasūtītāji vai kādi citi subjektīvi ieinteresētie, bet tās tiek bezkaislīgi apkopotas no būvvaldes sarakstiem, — tas ļauj gūt pilnīgu pārskatu par Rīgas attīstībā notiekošajiem procesiem un tendencēm. Rezultātā īsais saraksts gan arī ir diezgan neviendabīgs, — visdrīzāk, tieši tāpēc, ka tiecas atspoguļot šīs dažādās tendences. Un, kas ir skumji, — ievērības cienīgas arhitektūras tajā tomēr ir maz.
Šī gada kandidāti
Centienus reflektēt dažādos Rīgas būvniecības virzienus apliecina arī tādi gala sarakstā iekļautie projekti, kā Latvijas karogs AB dambī un VEF kultūras pils, — darbi, kuros par jaunas un vērā ņemamas arhitektūras pienesumu runāt var visai nosacīti. Viena iekļaušana finālā ir drīzāk nodeva valsts simtgades patosam, otrs ir milzīgs pašvaldības būvobjekts, vērienīgs remonts, kas paveikts, lai sliktā stāvoklī esošo ēku piemērotu šodienas tehniskajām prasībām. Ir taču skaidrs, ka VEF pilī izdarītais nav īsta restaurācija, bet nav arī drosmīga izšķiršanās par labu kādiem radikālākiem risinājumiem un mūsdienīgai funkcionalitātei, — stīvais ēkas plānojums ir saglabāts praktiski nemainīts, neļaujot namam kļūt par tiešām modernu kultūras centru. Mūsdienu arhitektūras pienesuma trūkums neļauj to saukt par arhitektūras notikumu, — raksturīgā Rīgas domes Īpašumu departamenta pieeja — bez skaidra, visaptveroša redzējuma, bez arhitektūras konkursa to ierindo tajā pašā virtenē, kur jau ir citi Rīgas pašvaldības kultūras «objekti» kā Ziemeļblāzma, Krievu drāmas teātris un Nacionālais teātris. Un krasi atšķir no Nacionālā Mākslas muzeja atjaunošanas projekta, kas nepārprotami bija notikums un ir mūsdienu arhitektūra.
Centieni pēc bezkaislības un neitralitātes ir arī gala sarakstā iekļautā VEF ražošanas korpusa pārbūve — viens no darbiem, kas tiešām varētu pretendēt uz galveno arhitektūras balvu. Taču, — tā īpašnieki — kompānija MikroTik pauda nostāju, ka viņiem ir apnikušas dažādu interesentu un arhitektūras vērtētāju vizītes un tāpēc Rīgas balvas žūrija to klātienē, no iekšpuses nemaz netika redzējusi. Visdrīzāk tas bija iemesls, kas nav ļāvis šim tiešām nozīmīgajam darbam gūt pelnīto atzinību arī šajā arhitektūras skatē.
Vērā ņemama tendence, kas Rīgas balvā iezīmējās jau pagājušo gadu bija atjaunotie pilsētas centra īres nami. Arī šogad gala sarakstā ir redzams viens no šādiem piemēriem, kas, lai arī nav tik spilgts arhitektūras jaunpienesuma ziņā, tomēr noteikti ir atzīmējams kā uzteicams un pozitīvs paraugs, kam būtu jārosina daudzi sekotāji nākotnē.
Ļoti līdzīgā aspektā ir jāvērtē arī viesnīca Raiņa bulvārī, — tieši kā devums Rīgas centra atdzīvināšanā un atveseļošanā. Aiz krāšņās, bet noplukušās fasādes slēptais centra nams, kas stāvēja tukšs pēc Iekšlietu ministrijas aiziešanas, ir ieguvis jaunu dzīvību. Lai gan tajā varbūt nav arhitektūras pārsteigumu vai pamanāmu inovāciju, bet lielākais nopelns ir pienesums Rīgas pilsētvidei — mēs taču redzam centrā desmitiem tukšu un pustukšu māju, kuru turpmākais liktenis ir skumjā miglā tīts. No jauna izveidotā viesnīca ir piemērs tam, kā šāds novārtā pamests, teju bezcerīgs nams ir atdzīvināts, izglābjot daļiņu no bulvāru loka greznā, bet grūtā mantojuma, bagātinot pilsētvidi Rīgas centrā.
Tomēr nevar apgalvot, ka Rīgas balvas gala saraksts būtu arī pilnīgi bezkaislīgi racionāls un neitrāls. Par to liecina kaut vai fakts, ka ārpus desmitnieka ir palikusi Stradiņa slimnīca, kas visdrīzāk no pretendentu saraksta izslēgta ne visai glītā tapšanas procesa dēļ. Var jau pamatot, ka šī bija tikai pirmā kārta no iecerētās slimnīcas būves, taču — tā noteikti bija viens no iepriekšējā gada arhitektūras notikumiem Rīgā.
Balvas centieni un «arhitektūras procesa kvalitāte»
Neraugoties uz iepriekš pausto, gada balva Rīgas arhitektūrā ir nozīmīga ne tikai ar vēlmi reflektēt par reālajiem Rīgā notiekošajiem būvniecības un attīstības procesiem. Arhitektūras nozarei šī balva ir svarīga arī tāpēc, ka tie ir arī apzinīgi centieni reālajos būvniecības procesos stipri marginalizēto arhitekta personu novietot atkal fokusā, — tā ir vēl viena reize gadā (bez jau pieminētās LAS balvas brīža), kad visas Rīgas uzmanību tiek vērsta uz to lomu, kas pilsētas un visas dzīvojamās vides attīstībā ir arhitektam. Latvijā nu jau ļoti iecienietā design & build prakse ļauj procesu kontrolēt pasūtītājam un būvniekam, taču laikam nav viegli nosaukt šādā ceļā radītas būves, ko varētu dēvēt par tiešām labu arhitektūru,— tādu, kas iemiesotu sabiedrības labākos un augstākos centienus un idejas. Rīgas balva sumina tieši arhitekta darbu, lai gan vienlaikus uzsver, ka laba arhitektūra var rasties tikai veiksmīgā sadarbībā starp pasūtītāju, arhitektu un būvnieku.
Rīgas pilsētas arhitektabiroja darbības stratēģijā ir teikts, ka «aģentūras mērķis ir sekmēt Rīgas arhitektūras procesa kvalitāti un kvalitatīvas pilsētvides attīstību». Smagnējais jēdziens «arhitektūras procesa kvalitāte» sasaucas ar šosezon stipri zelēto «būvkultūras» konceptu, ko pagaidām uztveram stipri neviennozīmīgi. Attieksmē var būt pretrunīga, bet es tajos abos saskatu atziņu, ka kvalitatīvu arhitektūru, kvalitatīvu vidi var radīt tikai atbilstošā (jēdzīgā) procesā. Un Rīgas arhitektūras balva ir viens no instrumentiem, kas tiecas to stiprināt un veicināt.
Latvijas arhitektūras gada balva soli pa solim ir ieguvusi tādu estetizēti pievilcīgu, pat varētu teikt — drusku hipsterīgi seksīgu tēlu, ko demonstrē izstāde, katalogs, videofilmiņas un, protams, pats gala sarīkojums. LAS balvas nu jau tradīcija ir ārzemju žūrijas sniegtie vērtējumi labākajiem darbiem, un, kultivējot šo atvērtību, ir jaušami arī centieni pēc jaunas valodas (un arī — jauna satura), kurā runāt par arhitektūru Latvijā.
Rīgas balva uz šī fona neizskatās žilbinoši. Žūrijas sastāvu nevar uzskatīt par privātām personām, kas pārstāv tikai pašas sevi, — tie visi ir kādu institūciju un ar nozari saistītu biedrību pārstāvji, tādejādi reprezentējot plašāku organizāciju viedokli. Protams, var gribēt, lai gala sarakstā iekļauto darbu dosjē pamatā būtu īss, neitrāls apraksts, ko tad papildinātu žūrijas locekļu personiskākie vērtējumi. Šogad ir tikai šie, nosacīti kaismīgie žūrijas vērtējumi vien. Hipsteriska viegluma un pievilcības tajos ir mazāk, Rīgas balvas teksti uzrāda raksturīgos «Rīgas skolas» simptomus, kas arhitektūras darbu tiecas reducēt līdz būvobjektam, līdz kādām stingri nomērām kvalitātēm, bez plašākas interpretācijas. Un tomēr, var just centienus reflektēt un izvērtēt, — tas pats par sevi ir vērtīgi.
Ja LAS balva, kas nu jau kādu laiku kā no profesijas sasniegumu skates ir novirzījusies tādas izcilības godalgas un reizē arī — plašāka arhitektūras festivāla virzienā, tad Rīgas balvas vecmodīgi smagnējais tēls kaut kādā ziņā atbilst tai autentiskajai, demokrātiskajai procedūrai, ko iemieso šī forma. Abu divu balvu profili un arī tēli ir kļuvuši atšķirīgi, taču vieta Latvijas arhitektūras procesos ir abām un abas ir jānovērtē, kā devums attīstībai, tās abas ir, kā mēdzu sacīt — būtisks «pienesums vietējai arhitektūras kultūrai».
