Profesionalitāte caur pieredzi un paredzamību

«Holandē cilvēki piešķir nozīmi darba apstākļu drošībai, arī tādā profesijā kā arhitektūra — līgumam, ienākumiem, darbalaikam, pat brīvajai piektdienai, lai dotu sev iespēju brīvo laiku pavadīt remontējot laivu, būt par dīdžeju, esot kopā ar ģimeni vai ceļojot.» Par darba un sadzīves organizāciju van den Oever, Zaaijer & Partners birojā stāsta Ilze Miķelsone.

Arhitektūras biroju, kurā man ar Leonardo da Vinci fonda atbalstu bija iespēja 6 mēnešus praktizēt, pirmajā acu uzmetienā varētu raksturot vairāk kā «ofisu» ar iespaidīgu failu kārtību, licenzētām programmām, darba līgumiem, darbalaiku, izcilu literatūras bibliotēku (ar visu bibliotekāri, kas sakārto, atņem, izsūta informāciju par ienākošajiem izdevumiem), pilnīgi visu nozīmīgo publisko un arī ekonomisko eventu, kas attiecas uz NL un ārvalstu arhitektūru, piesūtīšanu katram personīgi un visādu citādu iesaistīto personu informēšanu par vis kaut ko.

Jāpiezīmē gan, informēšanas perfekcija vairāk attiecas uz administratīvo pusi, t.i., ienākošā projekta numuru, fāzi (specificējot komisijas līmeni, t.i. ieguldītā darba pakāpi pakārtotu ienākumiem), termiņu, kā arī kurš un ar ko ir saslimis, atnācis vai aizgājis, pie kā un cik ilgi strādājis, kad ir rezervētas apspriežu telpas, printeris vai automašīnas. Ļoti attīstītos Outlook grafikos var aplūkot jebkuras personas dienaskārtību — cik nu tas attiecas uz biroju saistībā ar citām personām.

Protams, birojam ir trīs sekretāres, tehniski—administratīvais direktors un divi ideālie grāmatveži. Tas viss ievērojami atvieglo dzīvi, jo nav jānodarbojas ar kaitinošo sadzīvi. Arī birojs šādā izmērā (70 darbinieki), domājams, tā tik vien ir vadāms, jo papildus inventāra godīgai sadalei ir caurspīdīga sistēma, cik katrs objekts patērējis darba stundas, izdrukas, maketus, internus un citus resursus.

Darba stilu tomēr es raksturotu vairāk kā augsta konteksta un poli hronisku. Cilvēki no detaļām viņiem saprotamajā kontekstā izveido kopējo vēstījumu un cenšas neapgrūtināt cits citu ar garu, pakāpenisku skaidrojumu. Tas iekļauj nepabeigtus teikumus, ar sarunas laikā iestarpinātu kafijas dzeršanu un telefona sakaru aktivizēšanu, paralēli zīmju valodā kontaktējot ar kolēģiem un vienlaicīgi apsverot gan risinājumu, gan kurp doties pusdienās, kas kopumā visbiežāk beidzas ar sarunas piemiršanu kā nebijušu.

Skaidri pateikts netiek nekas. Vismaz no tā, kas attiecas uz arhitektūru. Viss tiek pārtaisīts, revidēts procesa gaitā, reizēm pat mainīts radikāli, bet viena lieta nemainās — termiņi ir svēti, un ja atbildīgajam darbonim radušās mazākās aizdomas, ka pirmdien 9.45 nebūs uz galda buklets 6 eksemplāros, tad viņš žigli apvaicājas visiem pēc kārtas, kuram brīvāks, un sarunā palīgus, citādi būs ziepes. Es gan tā arī nesadūšojos noskaidrot, kas ir «ziepes».

Biroja specifika slēpjas arī faktā par darbu un pienākumu dalīšanu — arhitektūras («dizaina») departaments nodalīts no tehniskā («naudas») departamenta pat ar dažādu durvju kodu. Tas nozīmē, ka arhitekts tā pa īstam piedalās tik vien pirmajās divās fāzēs, pirmajā skicē (preliminary design) un otrajā skicē (definitive design), faktiski, strādājot grafiski, pēc tam tas viss tiek tālāk nodots draftsmeniem, kas izstudē vai visas normas pareizas, vēlāk saliek karodziņus un citas ļaunās lietas (re, atkal sadzīve netraucē), saskaņo un izņem būvatļauju. Arhitekts procesa gaitā, protams, piedalās, bet pārsvarā svarīgu lēmumu (kā tas viss izskatīsies) pieņemšanā.

Par spīti biroja lielumam un šķietamajam sausumam ļoti attīstīta ir saviesīgi — sociālā dzīves daļa, ko lielā mērā nosaka indivīdi. Kopīgs kino vakars, kopīgas ekskursijas, karnevāls, piektdienas vīns (vairāk gan alus), pusdienlaikā džekiem futbols, meitenēm parciņš, sava mini—saviesīgā mājas lapa un tamlīdzīgi.

Holandē cilvēki piešķir nozīmi darba apstākļu drošībai arī tādā plānprātīgā profesijā kā arhitektūra — līgumam, ienākumiem, darbalaikam, pat brīvajai piektdienai, lai dotu sev iespēju brīvo laiku pavadīt remontējot laivu, būt par dīdžeju, esot kopā ar ģimeni vai ceļojot. Tas viss veicina veselīgu mikroklimatu un svaigu galvu. Visi stāsti par foamēšanu (putuplastēšanu) pazemē 24 stundas diennaktī, ekstremālu karjerismu vai principālu nemaksāšanu ir mīts, kas attiecas uz slavenībām, viesstrādniekiem un ļoti jauniem profesionāļiem. Vairumā tas ir pilnīgs mīts.

Arī tīri profesionāli leibelējot, OZ-P nu vienreiz ir tipisks birojs, uz kuru atnākot klients par attiecīgu summu var saņemt konkrētu produktu konkrētā cenu kategorijā un konkrētā laika periodā, kas nav ģeniāls, nav monumentāls un nav arī eksperimentāls, bet vienlaicīgi nevarētu teikt, ka neglīts vai garlaicīgs, drīzāk «normāls» — tā saucamā «unspectacular architecture», kārtīgi izstrādāts vidusceļš, pildot svarīgāko — funkcionē pasūtītāja labā. Tāpēc bizness plaukst un zeļ, dienā vai ik pārdienas ienāk 1—2 jauni projekti, visdažādākās nozīmes un šogad sagaidāms, ka birojs augs vēl lielāks.

Protams, «ambiciozam jaunam kumeļam» (tradicionālajā Latvijas izpratnē) ilgākā laika periodā šeit noturēties būtu pagrūti. Uz lapām personvārdi neeksistē vispār, ir tikai OZ-P simbolika un projekta numurs (reti — nosaukums). Varbūt tādēļ divus gadus atpakaļ abi Vecajie paaugstināja divus projekta vadītājus par partneriem un apvienojās ar J.Bosch un C.Zwiers, poētiski izsakoties — ienesot jaunas asinis motivācijā un jaunas asinis metodoloģijā un tipoloģijā (Chris ir urbānists, un J.Bosch — biežāk publicēts kā innovatīvs dažādu gabarītu dzīvojamo ēku autors.)

Protams, šis ceļš arhitektūrā — profesionalitāte caur know-how, pieredzi un paredzamību — ir tikai viens no vairākiem, bet iespēja pa to paieties personīgi man kārtējo reizi lika aizdomāties, pamanīt un izprast lietas, kas mūsu mazdārziņā tiek nepiedodami palaistas garām.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx