Nupat atkal noslēgusies kārtējā kampaņa, kas prasa nojaukt pieminekli Uzvaras parkā. Atšķirībā no iepriekšējās kampaņas, šajā gan vairs netiek prasīts «atjaunot īsto Uzvaras laukumu», taču pārliecība, ka memoriāla iznīcināšana un aizvākšana padarīs pilsētu labāku, sabiedrību harmoniskāku un laimīgāku, tajā ir tik pat cik pirmajā. Likās vietā atgādināt un pārpublicēt rakstu, kas ir tapis pirms nepilniem septiņiem gadiem. Šodien droši vien censtos to rakstīt drusku vienkāršāk, plūdenāk, tomēr viedoklis šai lietā neko īpaši mainījies man nav.
Ko vēlamies panākt: [..] Atjaunot Latvijas brīvvalsts laikā mūsu senču, tautas, daudzu tautību privātpersonu un organizāciju brīvprātīgas ziedošanas rezultātā izstrādāto un aizsākto Uzvaras laukuma projektu.
Šis projekts ļautu Rīgai iekļauties citu attīstītu Eiropas valstu galvaspilsētu saimē ar ievērojamu kultūras, atpūtas, sporta un brīvības cīņu vēsturiskās piemiņas kompleksu.
manabalss.lv, 25. aprīlī (2012)
Pieminekļu nojaukšana un aizvietošana ar vēsturiskajai konjunktūrai piemērotākiem ir bijusi pazīstama kopš laikiem, kad tos sāka celt, un centieni novākt arī tā saucamo Uzvaras pieminekli (jāatgādina, ka oriģinālais pieminekļa nosaukums gan ir daudz garāks un tajā nav minēta vis uzvara, bet gan atbrīvotāji) nav nekas unikāls. Taču šajā gadījumā iecerētā nojaukšana tiek saukta par ”īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu”. Ja arī pieņemtu, ka kāda daļa sabiedrības varētu atbalstīt nojaukšanu, tad vienoties, lai ”atjaunotu” šajā Pārdaugavas vietā kaut ko, kas pastāvējis tikai Ulmaņa grandiozajos plānos, būtu jau stipri grūtāk. To apliecina pieredze ar jauniem nacionāla mēroga pieminekļiem gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā.
Jaukšanas aizstāvji nereti piesauc Tallinas piemēru, kur bronzas kareivis Aļoša galu galā tika demontēts un pārcelts uz pāris kilometru attālo karavīru kapsētu. Protams, tas notika pakāpeniski un mērķtiecīgi – vara pamazām vien degradēja padomiskās liturģijas vietu Tenismegi pakalnā, gan izveidojot pāri pieminekļa laukumam slīpo taciņu uz Nacionālo bibliotēku, tādējādi izjaucot stingri simetrisko telpas kompozīciju, gan izvēršot informācijas kampaņas, monumentu pārdēvējot par kapu pieminekli, kam nav vietas pilsētas centrā. Elegance un izsmalcinātība, spodrinot Igaunijas kā mūsdienu tehnoloģiju lielvalsts tēlu, piemita arī pārapbedīšanai, kad ar DNS analīžu palīdzību tika noteikta karavīru identitāte, ļaujot daļu pīšļu nogādāt radiniekiem Krievijā, tiesa, tādējādi gan tika grauts sakrālums, kas krieviem tradicionāli saistās ar nezināmā kareivja kapu. Igaunija pamanījās gūt labumu pat no Krievijas hakeru uzbrukumiem valsts informācijas sistēmām pēc Bronzas nakts – Tallinā tika izveidots NATO kiberaizsardzības centrs.
Tā kā iepriekš 9. maijā un 22. septembrī (diena, kad sarkanarmija ieņēma Tallinu) pieminekļa simboliskā simetriskā telpa arvien tika atjaunota ar zemē saspraustām sarkanām neļķēm, pastāvēja bažas, ka pieminekļa iztrūkums varētu kļūt par vēl svarīgāku zīmi nekā tā esamība. Tomēr Igaunijas varai izdevās šo vietu likvidēt, un tā vairs netiek apmeklēta, un, lai gan 9. maijā pie bronzas kareivja pulcējas vēl lielāki pūļi, tas jau ir kapos, kur pieminekļa komunistiskās un impēriskās nozīmes pārmāc nekropoles telpiskā enerģija.
Tallinā ir vēl cits monuments, kas Rīgas Uzvaras parka darinājumam gan izmēru ziņā, gan arī formāli un hronoloģiski ir daudz līdzīgāks, – tā sauktais Mārjamē memoriāls, kas atrodas vairākus kilometrus no centra, pa ceļam uz Piritu, kur 1980. gadā tika izveidots olimpiskais burāšanas centrs. Reizē ar to tika uzbūvēts arī ceļš gar jūras līča krastu un tam blakus – pabeigta memoriāla otrā kārta. Šī modernisma ainavu arhitektūras meistardarba estētiskais spēks slēpjas tieši abstrakcijā. Tā ir arī veiksme, raugoties no igauņu puses, un vienlaikus – vājums, ja skatās no padomju viedokļa. Zīmīgā izskata un novietojuma dēļ monuments, kas it kā izlien virs jūras krasta kraujas, 80. gados anekdotiski tika dēvēts par tiltu uz Somiju. Tas arī atrodas salīdzinoši tālu no pilsētas centra. Un arī tādēļ, ka padomju datumu pieminēšana ir koncentrējusies ap bronzas kareivi, šis piemineklis galu galā ir zaudējis nozīmi identitātes debatēs un netiek arī īpaši kopts, to vairāk izmanto skeiteri un piknikotāji. Memoriālu vēl daudznozīmīgāku padara 90. gados tuvumā uzstādītie baltie krusti, kas norāda uz vācu karavīru kapiem.
Viļņā tādu peripetiju kā Tallinā un Rīgā ir krietni mazāk. No vienas puses, to noteikti var skaidrot ar salīdzinoši niecīgo krievu īpatsvaru iedzīvotāju vidū, no otras puses, lai gan atbrīvotāju piemineklis kā tāds pilsētniecisks altāris bija gandrīz jebkuras padomju pilsētas obligāta sastāvdaļa, Lietuvas galvaspilsētā tāda nemaz nav. Tā lomu Viļņā pilda viena no Zaļā tilta skulptūru grupām. Tas ir tilts, kura pēdējā versija ir tapusi drīz pēc Otrā pasaules kara (tad gan tas tika dēvēts kāda padomju ģenerāļa vārdā), 50.gadu sākumā, manierē, ko nereti vulgarizēti dēvē par Staļina baroku, – ar kaltām čuguna margām un laternu stabiem. Savukārt tilta galos četros stūros uz granīta postamentiem ir socreālisma garā ieturētas bronzas figūru grupas – Studējošā jaunatne, Lauksaimniecība, Celtniecība un rūpniecība un – Miera sardzē, pie kā tad arī tiek liktas puķes 9. maijā. Tomēr to nevar ne tuvu salīdzināt ar manifestācijām Rīgā vai Tallinā. Ir jau gan bijušas diskusijas par nost ņemšanu un dažādi centieni apdraudēt skulptūras. Piemēram, šovasar lietuviešu nacionālisti, protestējot pret okupāciju simboliem pilsētā, vienlaikus aicināja aizvākt gan tilta skulptūras, gan arī poļu maršala Pilsudska (kurš savulaik Viļņas apgabalu pievienoja Polijai) (sirds) kapu no Rasas kapsētas Viļņā, deklarējot, ka arī tas esot ideoloģisks piemineklis. Tomēr Zaļais tilts jau atzīts par arhitektūras pieminekli un kultūras mantojuma daļu, tāpēc, jādomā, netiks aizskarts.
Varētu šķist, ka kaismīgākajiem latviešu nacionālistiem ir daudz iemeslu apskaust savus igauņu un lietuviešu kolēģus, kuriem nīstie padomju simboli nu traucē salīdzinoši mazāk. Taču Brīvības piemineklis Rīgā savukārt ir tas, par ko kaimiņi zināmā mērā apskauž latviešus, cenšoties radīt kaut ko līdzvērtīgu savās galvaspilsētās. Igauņi 20.–30. gados līdz tādam netika, kaut arī obelisks Brīvības laukumā tika plānots, savukārt Viļņa tolaik bija tikai Polijas province.
Pirms pāris gadiem Tallinā tika atklāts atjaunotais Brīvības laukums, kura telpisko veidolu var vērtēt kā arhitektūras meistardarbu. Tomēr pretrunīgākā tā daļa ir Atbrīvošanas kara piemineklis, kas ir veidots igauņu militārā apbalvojuma – Neatkarības krusta – formā. Monuments, kāda igauņu mākslas vēsturnieka vārdiem runājot, nav vis vienkārši pretrunīgs, bet gluži atklāti fašistisks. Stiklotais veidojums, kas naktī izstaro tādu holivudisku mirdzumu, patiešām var likties visai mulsinošs. Vēl lielāka kņada izvērsās ap stikla plāksnēm, kas laiku pa laikam kritušas nost. Protams, pieminekli var uztvert kā tādu pilsētas telpas pārrakstīšanu – ieviešot jaunu dominanti vietā, kuras tuvumā iepriekš atradās bronzas karavīrs. Bet vēl dīvaināka var šķist doma Tallinas nomalē atjaunot kādu jocīgu 20. gadu monumentu, no kura pāri palikušas tikai fotogrāfijas. Taču ideja kļūst skaidrāka, ja ņem vērā, ka tas atradīsies apmēram 50 metru attālumā no tagadējās bronzas kareivja atrašanās vietas kapos.
Baltijas valstu piemēri rāda, ka manifestēt nacionālo ideju kādos monumentos vai pilsētas telpā šodien ir visai sarežģīti un pretrunīgi – reprezentācijas un memoriālajai funkcijai mūsdienu sabiedrībā nākas grūti konkurēt ar izklaidi, atpūtu, komerciju un tamlīdzīgām funkcijām. Tomēr divi jauno laiku nacionāla mēroga monumenti Viļņā apliecina, ka kopumā Lietuvā attieksme pret šo problēmu ir salīdzinoši vieglāka nekā Latvijā un Igaunijā, kur to laikam nosaka sabiedrības sašķeltība. Nesen atklātais piemineklis Baltijas ceļam ir gara siena Lietuvas karoga krāsās, kurā veidoti caurumi kā rokās sadevušos cilvēku silueti. Tajā ir kaut kas mūsdienīgi viegls un postmoderns – arī ideja, ka pieminekļa krāsainajos ķieģelīšos par attiecīgu ziedojumu ikviens var iekļaut savu vārdu. Līdzīgi rotaļīgs, pat neveikls šķiet arī piemineklis dižkunigaitim Ģediminam Katedrāles laukumā, par ko gan lietuvieši paši mēdz būt kaunīgi. Tomēr kopumā tie apliecina mazliet pašapzinīgāku un veselīgu attieksmi pret vēsturi un simboliem.
Arī vēršanās pret Uzvaras parka pieminekli ir cīņa par kontroli un dominanci pilsētas ainavā. Atbilstoši nacionālistiskajam priekšstatam Rīgu nāktos uztvert pirmkārt un galvenokārt kā valsts galvaspilsētu, nepieļaujot, ka pilsētai varētu būt arī sava, bagātāka, vēsture un ka pilsētas telpas daudzslāņainība ir vērtība pati par sevi. Taču, nosaucot nojaukšanu par ”īstā laukuma atjaunošanu”, priekšlikums Manas balss vietnē kļūst vēl absurdāks. Neiespējami iedomāties, ka demokrātiska sabiedrība varētu vienoties, lai no jauna radītu šādu ainavu, ko par fašistisku var saukt, ne nieka nepārspīlējot. Kā rāda projekts, lai to īstenotu, būtu jānojauc un no jauna jāuzbūvē Klīversala, bibliotēku ieskaitot, jāiztaisno ielas un jāuzbūvē jauni nezin kam vajadzīgi milzu stadioni, dziesmu svētku estrāde utt.
Tomēr, pat ja iztēlotos, ka varētu ieplānot kādu daļu no tā visa – nojaukt padomju pieminekli un ”sabiedrības saliedēšanai” vietā uzcel jauno hokeja (nu, tas laikam ir sports, kas Rīgā skaitās tas saliedējošākais) halli –, tad, pazīstot rīdziniekus, ir skaidrs, ka vienoties par parka izciršanu būtu stipri grūti. Jāatceras kaut vai piemērs no 90. gadu beigām, kad atkal uzvirmoja doma laukumu ap Brīvības pieminekli izveidot tādā izskatā, kā to bija iecerējis monumenta arhitekts Ernests Štālbergs. Taču šī no pilsētplānošanas viedokļa visai skaidrā ideja, kas neprasītu ēku nojaukšanu, taču ievērojami uzlabotu pieminekļa uztveršanu arī no citām pusēm, ne tikai Brīvības–Kaļķu ielas ass, piešķirot vietai arī vairāk reprezentabilitātes un cienīguma, – šī doma atdūrās galvenokārt pret dažiem desmitiem liepu, kas būtu jānocērt, lai izveidotu apaļo laukumu.
