Pēc LAS kongresa pirmās daļas

Simtgades* kongress — tas skan lepni un svarīgi. Taču pagājušās piektdienas pasākums tiešsaistē iesākās drīzāk žēlīgi, nevis vērienīgi vai grandiozi. Tomēr pēc sākotnējās nolemtības un spriedzes noskaņas, kad nebija pārliecības, vai izdosies savākt nepieciešamo kvorumu, galu galā šī kongresa daļa šķita pietiekami lietišķa un izdevusies.

Lai lielā jubileja tiešām būtu liels un svinīgs notikums, tās atzīmēšana izstiepta lielākā laikā, ļaujot par to atcerēties visa gada garumā. Un arī pieskaņotais kongress ir sadalīts divās daļās. Svinīgā daļa ar apsveikumiem un citiem pavadošiem svinīgiem un saviesīgiem pasākumiem  ir paredzēta pēc divām nedēļām — 16. martā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet pirmā daļa — drīzāk tehniska un organizatoriska, kuras galvenais uzdevums bija jaunu statūtu pieņemšana, norisinājās pirms nedēļas un — tiešsaistē.

Tiešsaistes risinājumi, ko pēdējos gados kopš kovida esam iepazinuši līdz mielēm, ir kļuvuši par ikdienišķiem rīkiem. Tiem pavisam noteikti ir daudz plusu. Piemēram, iespēja ka šādai sanāksmei viegli var pieslēgties arī tie organizācijas biedri, kas nav Rīgā. Arī tas, ka to var darīt pa vidu starp kādiem citiem ikdienas darbiem.

Pie mīnusiem tas, ka nesatiec kolēģus klātienē, neredzi viņu sejas, un ar to saistītie trūkumi, ko atceramies no nesenās pandēmijas pieredzes. Bet tam jau arī paredzēta otrā, svinīgā un klātienes daļa. Taču šai gadījumā visvājākais posms iecerē, protams, bija tas, ka vairāk par pusi (gandrīz trīs piektdaļas) no 368 LAS biedriem ir pensionāri, vecbiedri, — respektīvi,  seniori, kuriem zūms un tiešsaistes balsošana nav ikdienas lietas, un, saprotams, ka sagādā grūtības. Patiesībā jau tas arī bija diezgan prognozējami.

Tāpēc tiešsaistes kongresa sākumdaļa iesākās ar tādu pieaugošu spriedzi. Lai kongress būtu lemtstpējīgs, tajā jāpiedalās vismaz pusei no biedriem. Vajadzīgo 185 vietā sākumā bija tikai drusku vairāk nekā 120. Jo ja kvoruma nebūtu, nāktos rīkot atkārtotu, ārkārtas kongresu, kas nozīmē gan jaunus organizatoriskus pasākumus, iztērētu laiku un enerģiju, un – vēl dažus tūkstošos no tā jau ne visai treknā biedrības budžeta.

Var to saukt par drāmu, vai pat trilleri, — kad vairāk reižu pa kādai pusstundai nācās atlikt sākumu. Protams, pa vidu notika zvanīšanās un rakstīšanās, — kontaktēšanās ar citiem kolēģiem, aicinot pievienoties. Bet sakontaktējot jau izrādījās, ka teju visi manis uzrunātie, kas nu izrādījās organizācijas biedri, jau bija pieslēgušies, taču līdz kvoruma vēl pietrūka vairāki desmiti… Šī vairākkārtējā sākuma atlikšana raisīja zināmu nolemtības un bezcerības izjūtu. Arhitektu savienībā iestājos salīdzinoši nesen, un nu pārņēma sajūta, ka — taisni vai pašā norieta periodā.

Un tomēr, — kvorums tika savākts! Neuzņēmu laiku, cikos tas notika, taču esmu pārliecināts, ka tas brīdis, kad tika paziņots, ka nu pieslēgušies ir 186 dalībnieki, — tiešsaistē gan tas nebija dzirdams, taču noteikti varēja iztēloties daudzu atvieglojuma nopūtu. Savā ziņā to pat var uzskatīt gandrīz par pasākuma emocionālo kulmināciju, — tālāk jau viss noritēja stipri gludāk un diezgan pēc plāna.

Protams, vēl jau bija balsošanas rīka izmēģināšana, testēšana un arī – pašas balsošanas procedūras (par jaunajiem statūtiem, par jauno biedrības padomi un ētikas komisiju), kas nenotika gluži bez aizķeršanās un atkal lika sajūtās atcerēties kovida sākumperioda jokainās noskaņas.

Bet bija jau pēc vēl arī pietiekami saturīgas un interesantas uzrunas, kā arī jāpiemin arī kaislības, kas uzbangoja pieņemot jaunos statūtus.  Pirms kongresa biedriem tika izsūtīts jauno statūtu projekts, — netika gan norādīts kas un kāpēc tajos tiek labots. Tad nu kongresā Juris Poga un arī piesaistītais jurists to paskaidroja sīkāk. Kad nu kādi no biedriem vēlējās veikt nelielus precizējošus uzlabojumus statūtu redakcijā, izrādījās, ka juridiski tas nemaz vairs nav iespējams, — jāpieņem tādi, kādi ir, vai nu — jāgaida nākamais kongress, pagaidām (visdrīzāk — uz trim gadiem) paliekot pie vecajiem.

Var saprast dažu aizvainojumu, kas rezultējās “pret” balsojumos. Par sevi varu sacīt, ka lai gan arī man īsti nepatika, kā tas notiek, taču labi apzinājos to, cik ļoti nepieciešami jaunie statūti, daudz svarīgāk likās balsot par tiem, kas ir sagatavoti, nevis mēģināt stiept garumā, tiecoties pēc perfekcijas, tādejādi atliekot uz kādu nākotnes kongresu un diezgan droši nolemjot biedrību nevajadzīgai stagnācijai.

Formulējums, kas pavada jaunos statūtus,  — ka tie ir nepieciešami, “lai veicinātu LAS atvērtību, modernizāciju, rīcībspēju un sakārtotu statūtus atbilstoši šodienas tiesību aktiem”, arī ietver būtību. Vecie, kas tapuši 90. gadu sākumā, bija novecojuši un smagnēji. Viens no galvenajiem jautājumiem, kas teju burtiski “karājās gaisā”, — ir par LAS māju, — par Arhitektu namu.

Pēdējās divas ziemas ar enerģijas cenu kāpumu novedušas pie situācijas, kad LAS budžets īsti netiek galā ar ēkas apsaimniekošanu. Kā bilda vairāki no runātājiem, — tā visdrīzāk nav īslaicīga situāciju, ko varēs pārdzīvot nedaudz saņemoties, jo izmaiņas paradumos, sociālajā, ekonomiskajā situācijā ir krietni vien fundamentālas. Kongress gan nekā principiāli neatrisināja šo sāpīgu jautājumu, tomēr jaunie statūti ļauj lēmumus par iespējamu ēkas izīrēšanu vai citu apsaimniekošanas viedu pieņemt valdei.

Runātāju paustajā, kas skāra gan iespējamo ēkas likteni, gan nedaudz arī arhitekta lomu sabiedrībā un ekonomiskajā ķēdē, gan atalgojumu un konkursu lietas, izskanējušās noskaņas bija no mēreni skumjām līdz piesardzīgi optimistiskām. Tomēr pēc sākotnējās nolemtības un spriedzes noskaņas, kad nebija pārliecības, vai izdosies savākt nepieciešamo kvorumu, — galu galā šī kongresa daļa sāka šķist pietiekami lietišķa un izdevusies. Par to paldies jāsaka visiem biedriem, kas piedalījās, bet vēl vairāk — rīkotājiem, it īpaši — valdes vadītājai Lindai Leitānei.

Tagad nu var koncentrēties svētku daļai…
Latvijas Arhitektu savienības simtgade – LAS 100-XXIII kongress

 * Patiesības labad gan ir jāatgādina, ka organizācija, kas tika dibināta pirms simts gadiem, gan nebija Latvijas Arhitektu savienība, jo tā radās tikai 1945. gadā — kā Latvijas Padomju arhitektu savienība — PSRS Arhitektu savienības sastāvdaļa. Savukārt tā organizācija, ko dibināja 1924. gadā, bija Latvijas Arhitektu biedrība, kas vēlāk — Otrā pasaules kara un okupāciju rezultātā nonāca trimdā, rietumos. Tuvāk mūsdienām — jau 1995. gadā Arhitektu biedrības atliekas gan tika formāli iekļautas Arhitektu savienības sastāvā un tad nu sanāk, ka ar to arī LAS ieguva šo senāko dibināšanas gadu. Nu jā, un, protams, māja ir tā pati.