Pārmaiņas?

Tuvojoties Arhitektūras dienai, kuras tēma veltīta ekonomiskajai krīzei, ir vērts pārlapot žurnāla A10 pielikumu. Visi raksti izdevumā saistīti ar šo jautājumu. Horvātu arhitekts Saša Randić lūkojas, kā burbuļa plīšana ietekmējusi arhitektūru un arhitekta pozīciju.

Šā gada sākumā indiešu portāls Daiji World izplatīja informāciju, ka četru mēnešu laikā policija atklājusi vairāk nekā 3000 pamestu automašīnu, kas atstātas Dubajas lidostas stāvvietā, lielāko daļu ar atslēgām aizdedzē. Lidostas administrācija nevar mašīnas vienkārši aizvākt, jo tās novietotas kā nākas un nav nodarīti nekādi pārkāpumi. Negaidītā problēma, protams, ir rezultāts ekonomiskajai krīzei, kas skar būvniecības nozari un nekustamā īpašuma tirgu. Tas īpaši attiecas uz strādniekiem no Indijas un Dienvidāzijas, kas steigā pametuši savas mājas, stāvvietā atstājot savus ģimenes auto.

Arhitektūras pasaulei pamestās automašīnas simboliski iezīmē beigas ērai, kuras iemiesojums bija Dubaja, par ko Kolhāss apgalvoja, ka tā varētu būt 21.gs. pilsēta. Dubajas attīstība ir tieši saistīta ar arhitektūru. Jaunās ekonomikas brīnums savu attīstības koncepciju nebija balstījis vietējās vajadzībās un pieejamos resursos. Izmantojot 20.gs. pilsētas — Lasvegasas — piemēru, tā kļuva par starptautisku pievilkšanas punktu kāda cita tuksneša vidū. Pateicība par Dubajas straujo attīstību nepienākas ainavai un jaukam klimatam vai azartspēlēm un netikumam, kā tās prototipam. Galveno lomu spēlēja arhitektūra: par galvenajiem pievilcējiem kļuva būves viļņu un buru izskatā, salas pasaules kartes un palmu formā. Dažas no atrakcijām sekoja 90.gadu Lasvegasas modelim ar piramīdām, sfinksām, pirātiem un Eiropas pilsētu miniatūrām. Tomēr vairāk kā ar arheoloģiskām vai dzīvnieku formām, jaunā pilsēta sevi identificēja ar mūsdienu ikonisko arhitektūru. Virtuāla arhitektūra virtuālā ekonomikā, simbolu arhitektūra, kas neko nesimbolizē, taču reizē — sekmīga arhitektūra, tiktāl, lai pievērstu uzmanību šai videi.

Ideja reducēt arhitektūru līdz digitālas ilustrācijas un vizuālas atrakcijas līmenim bija veiksmīga, jo ir ļoti vienkārša un daiļrunīga. Lai padarītu to vēl daiļrunīgāku, vizuālais simbolisms kļuva vēl jo banālāks. Neierobežotu resursu un finanšu līdzekļu pasaulē nav robežu — vienīgā svarīgā lieta ir, lai projekts būtu iespaidīgs.

Arhitektūras krīzes būtību labi atklāj Filipa Starka publiskā atzīšanās intervijā žurnālam Die Zeit : «Es biju nozīmīguma ražotājs un man ir kauns par to. Viss, ko esmu dizainējis, ir bijis nevajadzīgs.» Tai pat laikā, Starka sacītā kontekstā, mēs nevaram prasīt no arhitektiem, un pat arī no dizaineriem, saglabāt kritisku skatu un ideoloģisku attieksmi pret savu darbu, kad tādas trūkst visai mūsdienu sabiedrībai. Ekonomiskajai krīzei šai ziņā ir pozitīva ietekme, jo tā maina sociālās prioritātes. Pagātnē katra lielāka ekonomiskā krīze radīja pārmaiņas arhitektūrā. Pēdējās laikā, iepriekšējā gadsimtā, pateicoties uzaustošās ekonomikas valstīm, radās papīra arhitektūra un kļuva īstenojama.

Kā teicis Andrē Gluksmans: «Postmodernisms, kas sevi novieto starp labo un ļauno, starp patieso un viltoto, apdzīvo kosmisku burbuli. Tā būtu vērtīgi, ja bailes no vispasaules krīzes ļautu mums pārdurt šo mentālo postmodernisma burbuli — ja tas aizskalotu mūsu veltīgo vēlmju eiforiju un piespiestu mūs raudzīties godīgi.» Sabiedrībai, kas savas vajadzības veido savādāk, vienkārši nav vajadzīga liekulīga un neīsta arhitektūra, tāpēc, ka tai nav nepieciešama nederīgu lietu ražošana, par ko nokaunējies Starks.

Vēsturiskā mēroga krīze ir vienkārši likvidējusi vajadzību pēc ikoniskas arhitektūras daudz iedarbīgāk, nekā visas teorētiskās diskusijas. Ekonomiskā realitāte dabiski fokusē uzmanību uz neatliekamiem mūsdienu sabiedrības jautājumiem.

Viens no tiem ir mūsdienu pilsētu koncepts, kas pēdējā laikā ir bijusi daudz nozīmīgāka tēma ģeogrāfiem, sociologiem un ekonomistiem, nevis arhitektiem. Tāpat arī jautājumi, kas saistīti ar enerģiju un vides ilgtspēju, arhitektu publikai likušies mazāk pievilcīgi, kā piemēram, ugunsdrošības lietas. Neskatoties uz pretējo un plaši izplatīto viedokli, ka jautājums par ilgtspējīgu pilsētu nav atkarīgs no energoefektīvu ēku koncepcijas. Problēmas būtība ir pilsētu struktūra. Vairāk nekā pusi no siltumnīcas gāzēm saražo būvētā vide, no kuras tieši tā — ar zemāko apdzīvotības blīvumu — ir ļaunākā, tomēr tieši tā aug. Eiropas pilsētas turpina aizņemt arvien jaunas teritorijas, kaut arī iedzīvotāju skaita pieaugums palēninās. Visuzkrītošākais piemērs ir Madride, kuras platība kopš 1990.gada pieaugusi par 50 %, kaut tās iedzīvotāju skaits palielinājies tikai par 5%. Amerikas piepilsētu modeļa pievilcības rezultāts ir nomaļu izplešanās un ceļu infrastruktūras progresējošā augšana.

Līdzīgi procesi norisinās arī Horvātijā — infrastruktūras projekti vispirms nozīmē ceļu būvniecību, nevis sabiedriskā transporta tīkla veidošanu. Augstas ēkas tika nievātas kā sociālisma paliekas un lielā mērā tika izslēgtas no pilsētplānošanas. Var likties paradoksāli, bet Austrumeiropas pilsētu pelēkās ainavas bija videi draudzīgākas, nekā to šodienas piepilsētu versijas. Nepieciešamība pēc pilsētu ekoloģiskās līdzsvarošanas faktiski atkal piešķir galveno funkciju kolektīvajiem mājokļiem. Brīnišķīgi daudz iespēju jaunu tipoloģiju radīšanai atklājas pilnīgi negaidītos apstākļos.

Un visbeidzot, krīze vistiešākajā veidā ietekmē arhitektu pozīciju. Vērienīgās atlaišanas vadošos starptautiskajos birojos tika pavadītas ar tādiem padomiem, kā «ir laiks pievērst uzmanību savai izglītībai un atgriezties universitātēs», risinājums, kas līdzvērtīgs evakuācijai no Titānika. Kā jebkurās nepatikšanās, veiksmīgākie un apķērīgākie izkļūst sveikā.