Kā pareizi jautāt rīdziniekiem?

Mēģinājums jautāt pilsētnieku viedokli var sekmēt sabiedrības iesaisti pilsētas telpas plānošanā, taču cilvēkiem būtu jāredz arī aptaujas rezultātu turpinājums dzīvē — LSDSP rīkoto rīdzinieku anketēšanu vērtē pilsētsociologs Viesturs Celmiņš.


  1. Ideja, protams, ir uzteicama. Jebkurš šāds precedents — jautāt pilsētnieku viedokli par savas pilsētas attīstību nākotnē principā var sekmēt sabiedrības iesaisti pilsētas telpas plānošanā un ražošanā. Tas ir priekšnoteikums «mūsu pilsētas» un ar to saistītās kolektīvās identitātes un lepnuma veidošanu.


  2. Problēma gan ir tāda, ka salīdzinoši liela iedzīvotāju daļa nav īsti droša, vai šāda aptauja iet tālāk par partijas centieniem nonākt uzmanības centrā. No vienas puses šādas iniciatīvas rada priekšstatu, ka «pilsētnieks ir pilsonis» — iedzīvotājam ir iespēja iespaidot savas pilsētas nākotni, bet beigās sanāk, ka pilsēta ir, bet pilsonis tu neesi. Tā teikt, nu, es mājās apsēdos, paštukoju, uzrakstīju, aizsūtīju, bet uz priekšu nepagāja?!

    Tādas aptaujas jau ir bijušas, pat daudz vērienīgākas, bet rezultāti, ja arī ir bijuši, nav atbilstoši apliecināti. Sak’ — lūk iedzīvotāji vēlējās šādu infrastruktūras objektu, un mēs to 3 gadu laikā arī dabūjām gatavu. Bez šādās atgriezeniskās saites, — «es ieteicu, lūk, sanāca» — iedzīvotājus var tikai nokaitināt.


  3. Runājot par metodoloģiju, interesanti, protams, uzzināt cik reprezentatīva ir šāda aptauja? Vai ir kādas kvotas, lai aizsniegtu visas pilsētas iedzīvotāju grupas? — Ir taču skaidrs, ka vajadzības izkliedējas, runājot ar jauniešiem, nodarbinātajiem, pensionāriem? Nenāk arī par sliktu ņemt vērā, ka, piemēram, jautājums «Vietu skaits bērnudārzos» un «Izglītības jautājumi» ir, tā teikt, no viena gaņģa, tikai atšķirīgās detalizācijas pakāpēs? Un ko ar šādiem ieteikumiem darīt? 49 procentiem Rīgas iedzīvotāju ir svarīgi «izglītības jautājumi». Mums, starp citu izglītība ir valsts prioritāte Nr.1 līdz 2013. gadam, tā kā daudz ko prasīt tur nebūtu ko. Ķeras vien vērsim pie ragiem.


  4. Visbeidzot — kā iedzīvotāju intereses satapinās ar ārvalstu pilsētplānotājiem, arhitektiem, kuriem jādomā detaļplāna, vides konteksta un vēsturiskā ainavas / stila ietvaros? Par budžeta piemērošanu vispār nerunājot.

Ieteikumos būtu jāmin sinhronizēt / harmonizēt — kam ko vērts jautāt, kādas atbildes grib dzirdēt un ko ar atbildēm var darīt?

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000