Okupācijas laukumu sagaidot

Jaunais Strēlnieku laukums,  — ar pārbūvēto Okupācijas muzeja ēku un memoriālu, — tā ir tēma, kuru ir skumji cilāt, — tik ļoti sāju sajūtu raisa tas, ko nu varam skatīt šajā Vecrīgas vietā.

Šķiet, viss galvenais par šo tēmu tika izrunāts jau pirms sešiem gadiem, — 2015. gadā, kad notika lielākās diskusijas par muzeja un memoriāla tēmu, un diezgan liela arhitektu kopienas daļa pauda nepārprotamas iebildes gan pret muzeja pārbūvi, gan memoriāla vietu. Tomēr valsts vara, ko visvairāk pārstāvēja toreizējā Kultūra ministre Dace Melbārde no Nacionālās apvienības, un kurai  šis projekts bija tramplīns uz Eiropas parlamenta vēlēšanām, ar savu spiedienu panāca apšaubāmā projekta īstenošanu, neraugoties ne uz kādām iebildumiem. Nacionālās apvienības ietekmē saeima toreiz pieņēma īpašu likumu — nododot būvvaldes funkciju pildīšanu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kura tolaik arī bija tās pašas partijas paklausībā un projektu saskaņoja. Nu šoruden ikviens klātienē var novērtēt, kas no šiem projektiem sanācis.

Iespaidu par tā laika peripētijām var gūt arī paraugoties A4D publikācijās ar birku Strēlnieku laukums

Būtiskākie arhitektu kopienas iebildumi tobrīd bija pret 70. gados radītās modernisma ēkas, visnotaļ zīmīgā brutālisma arhitektūras pieminekļa sakropļošanu. Gunāra Birkerta radītā skice varbūt izskatījās labi kā tāda naivi konceptuāla (un divdimensionāla) diagramma, — ar melnā un baltā, resp., tumšās pagātnes un gaišās nākotnes, pretnostatījumu, ēkas ārienē atspoguļojot kādreizējā Strēlnieku muzeja pārizmantošanu un arī transformāciju, uzsverot šī laikmeta klātbūtni.

Tomēr projekts visai maz rēķinājās gan ar modernisma mantojumu, ar vēsturiskās ēkas tiesībām saglabāt savu veselumu un proporciju eleganci, gan arī — ar apkārtējo pilsētbūvniecisko un telpisko struktūru, ar tās iespējamo nākotnes attīstību. Jāatgādina, ka kaut arī Strēlnieku laukuma un visas Rātslaukuma apkārtnes apbūves nākotnei pēdējās desmitgadēs tikuši veltīti diezgan daudzi konkursi, plenēri, diskusijas, tomēr pašas muzeja ēkas kādām transformācijām nekādi alternatīvi redzējumi pieļauti netika, nekritiski pieņemot Birkerta skici kā vienīgo iespēju. Tik nozīmīgā publiskā vietā iztikt bez konkursa, bez atšķirīgu redzējumu izvērtēšanas, — tā noteikti nav labā prakse. Un rezultāts to apstiprina.

Atšķirībā no muzeja, okupācijas upuru memoriālam tika rīkots konkurss, kurā 2007. gadā uzvarēja Kristapa Ģelža priekšlikums “Vēstures taktīla”, kas bija tapis sadarbībā ar arhitekti Ilzi Miķelsoni un skaņu mākslinieku Voldemāru Johansonu. Tas bija labākais priekšlikums, spilgts un konceptuāls darbs, tomēr pati doma, ka valsts galvenajam okupācijas memoriālam būtu jāatrodas Vecrīgā, — tā šķita apšaubāma jau no paša sākuma un arī īstenotais piemineklis šodien to nekādi nespēj attaisnot.

Atgādināšu savu 2015. gadā rakstītīto:

«Memoriāls prasa sev apkārt memoriālu telpu, drīzāk lēnu, nevis steidzīgu kustību, vēlams apstāšanos, pārdomas. Tomēr pat tad, ja no laukuma tiktu aizvākti tūristu autobusi, netiktu atļautas alus terases un teltis, — tik un tā šī vieta ir un domājams arī paliks būtisks mezglpunkts daudz rīdzinieku ikdienas gaitās, — tam pāri, šķērsām un garām, uz darbu un no tā ikdienā iet tūkstošiem cilvēku. Tāpēc prātojot par monumenta izveidošanu šajā vietā vēl stipri var diskutēt, vai iecerētais piemineklis šo pilsēttelpu sakralizēs un memorializēs,  vai drīzāk taisni otrādi — pilsētas ikdienas ritmi labi iecerēto pieminekli banalizēs un padarīs ikdienišķu. Bez tam līdzās pastāvēšana ar strēlnieku pieminekli visdrīzāk raisītu tādu nedaudz disnejlendisku «piemienekļu parka» sajūtu. Ir pamatotas šaubas, vai rezultāts galu galā gandarīs pašus monumenta idejas iniciatorus un atbalstītājus. Var iztēloties, ka nākamais solis šādā — «gabaliņu pa gabaliņam» stratēģijā tad varētu būt mēģinājumi pieminekli kaut kā telpiski norobežot no ikdienišķā, šo telpu, iespējams, vēl vairāk izslēdzot no pilsētas dzīves.» [1]

Muzejs un memoriāls nu ir pabeigts, taču viedoklis par šo īstenoto projektu paliek tas pats. Esmu pārliecināts, ka ļoti līdzīgi ir arī vairumam citu, kas toreiz iebilda. Iespējams, — pat vēl vairāk, — dzīvē redzamais ar tam piemītošo materialitāti un neveiklību ir vēl krietni skumjāk, nekā varēja gaidīt. Piebūve degradē modernisma būves kvalitātes, taču reizē arī aizšķērso teorētiskas nākotnes iespējas reģenerēt šai vietā Vecrīgai atbilstošu pilsētbūvniecisko struktūru. Solītā baltā muzeja siena nemaz nav tik balta, bet drīzāk pelēka, jo īpaši — lietus laikā. Virsgaismas stikla prizma un stiklotā gala siena tikai turpina kopējo neskaidrību.

Un līdzīgi arī ar memoriālu, — ja arī konkursu varēja uzskatīt par pretrunīgu, tad tomēr  uzvarējusī ideja pati par sevi bija spilgts un konceptuāls priekšlikums, uzsverot kontrastu un neiederēšanos piedāvātajā vietā. Taču īstenotajā realitātē šo neiederību mēģināts neveikli mazināt, piejaucēt, — siena vairs nav iegriezta šķībajā leņķī pret muzeju un laukumu, bet nolikta pie Grēcinieku ielas, attālināta no muzeja. Un — nav koši sarkanās krāsas, — to aizstāj diezgan nomācoša pelēku un brūnu akmeņu kompozīcija, — ornaments, kas atdarina etnogrāfiska audekla rakstus. Savukārt izšūtā lakatiņa attēls, kas sākotnēji bija domāts kā memoriāla galvenā plakne, tagad pārvietots uz sienas otru pusi, pavērsts pret Grēcinieku ielu,  un ir stipri samazinātā izmērā.

 

Vecrīga ir veidojusies daudzu gadsimtu laikā un to, kāda tā bija pirms simt gadiem, — noslēgts pilsētbūvniecisks un arhitektūras ansamblis —, to nereti pieņemts dēvēt par vācu Rīgu. Starpkaru Latvijas valsts Vecrīgā atstāja trīs lielās būves — Finanšu ministriju, Kara muzeju un universālveikalu, — lai arī neviennozīmīgi vērtētas pilsētbūvnieciskā ziņā, tomēr arhitektūras ziņā sava laikmeta augstos elegances standartus atspoguļojošas ēkas, reprezentejot latviešu Vecrīgu. Plašais Strēlnieku laukums ar muzeja ēku vidū — tā bija padomju Vecrīga,— okupācijas laikmeta zīme, pretrunā ar Vecrīgas viduslaiku ansambļa būtību, taču modernisma periodam atbilstoši konsekventi. Un nu šis, — kā maza daļiņa, neliels stūrītis no kādreizējā Strēlnieku laukuma un muzeja piebūve — jaunā latviešu Vecrīga. Jo jaunveidotais “protokolārajiem pasākumiem paredzētais ceremoniju laukums” [2], ko ierobežo Okupācijas muzeja piebūve un Okupācijas upuru memoriāls taču ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu Latvijas valsts varas pienesumiem Vecrīgas pilsētvidē.

Blakus gan ir atjaunotā Melngalvju nama un visa Rātslaukuma apbūve — “nekritiskā rekonstrukcija” [3], kuru vairāk gan virzīja centieni atjaunot zudušos pastkartes skatus, aizvietojot zaudētos pieminekļus ar kopijām un vēsturiskā interpretācijām, nevis kādas valstiskas nostādnes. Protams, atjaunoto Latvijas valsti šodien reprezentē arī tādi arhitektūras pieminekļi kā Nacionālā bibliotēka un Mežaparka estrāde, bet — tieši Vecrīgā šis Okupācijas laukums nu iznāk pats nozīmīgākais devums.

Salīdzināšanās ar Igauniju sen jau nav stilīga, bet drīzāk banāla nodarbe, tomēr gribot negribot prātā nāk pirms pāris gadiem atklātais Komunisma upuru memoriāls Tallinā, Mārjamē pakalnā [4]. Mērogs un kompozīcija, prasmīgā scenogrāfija, veidojot ceļu cauri dramatiskajai telpai, atvēlot vietas gan skumjai kontemplācijai, gan gaišumam, — tā telpiskajā kvalitātē un iespaidīgumā ir kaut kas kopīgs ar labākajiem Latvijas memoriālu arhitektūras darbiem — tādiem kā Rīgas Brāļu kapi, virkne 60.-80. gadu kara memoriāli (Salaspilī, Priekulē, Nīgrandē, Valmierā, Valkā, Nītaurē u.c.) vai holokausta memoriāli Biķernieku mežā un Rumbulā. Tallinas memoriāla veiksme ir arī atbilstošā novietne, un atrašanās blakus padomju perioda memoriālam un vācu karavīru kapiem to tikai pastiprina. Diemžēl Rīgas gadījumā neatbilstošā vietas izvēle ir tas, kas lielā mērā noteicis to, kāpēc šis piemineklis nekādi neturpina labākās latviešu memoriālās arhitektūras un mākslas tradīcijas.

Pieminekļi tiek izmantoti kā vizuāli instrumenti identitātes intensificēšanai, Okupācijas laukuma gadījumā tā ir nacionālā (ciešanu) naratīva uzstiepšana centrālai, pietiekami aktīvai vecpilsētas vietai. Vietā, kurā sadūrās daudzas intereses un iespējamās attīstības redzējumi, nu triumfējis ir viens. Katrs nu var novērtēt, cik veiksmīgi tas ir sanācis. Un prātot, — ko gan tas vēsta par šodienas Latviju, tās centieniem, vērtībām, un galu galā, — arī par skaistuma izjūtu un izpratni.

Arhitektu kopienas aizstāvībai var piebilst, ka viņus šajā rezultātā pārāk vainot nevar, — jo šī tiešām ir vistīrākā varas manifestācija pilsēttelpā, ignorējot profesionāļu iebildes un protestus. Tomēr bija arī arhitektu vidū kolēģi, kas tādu vai citādu, sev zināmu iemeslu dēļ pieslējās varas pozīcijai, tiecoties to leģitimizēt un stiprināt — kā Jānis Dripe, Juris Dambis, Andris Kronbergs un Jānis Lejnieks. Katrs jau pats ir savas reputācijas kalējs. Nezinu gan, cik viņi ir gandarīti par rezultātu.

 

Atsauces

  1. Artis Zvirgzdiņš 2015, Vēlreiz par Okupācijas muzeju un Strēlnieku laukumu
    https://a4d.lv/raksti/velreiz-par-okupacijas-muzeju-un-laukumu/
  2. Viesturs Sprūde 2021, Memoriāla atklāšana – jūlijā: piemiņas memoriāls “Vēstures taktīla” pabeigts, “Nākotnes namā” darbi vēl turpināshttps://www.la.lv/memoriala-atklasana-julija
  3. Apzīmējumu “nekritiskā rekonstrukcija” (uncritical reconstruction) attiecībā uz Rātslaukuma apbūvi lieto britu arhitektūras vēsturnieks un kritiķis Ovens Heterlijs, pretstatot 1980. gadu Berlīnas kritiskās rekonstrukcijas teorijai un praksei. — Owen Hatherley, Landscapes of Communism: A History Through Buildings, Penguin Random House, 2015, 352.
  4. Vairāk par Komunisma upuru memoriālu Tallinā latviski — https://a4d.lv/raksti/igaunijas-diena-iepriekseja-gada-labakie-igaunijas-arhitektura/

 

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
8 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
jayz

Ēku gan jau pēc gadiem 30 varbūt arī varētu pārcelt citur. Bet ar memoriālu gan būs grūtāk, taču nav neiespējami. Gan jau 2050 gadā valsti vadīs gudrāki cilvēki, kas to visu balagānu sakops. Okupācijas muzeja piebūvi nojauks, memoriālu pārcels citur utt. Bet protams liels ” paldies ” Melnbārdei un Kronbergam, Dripem, Dambim, Lejniekam par sacūkoto Vecrīgas sirdi uz nākamajiem gadu desmitiem.

Armands

Memoriāls, patīk mums menorizēt vietas, bet tam nav jābūt tukšam, to jāpiepilda ar saturu, un cilvēkiem, kuri atrodoties tur, sajutīs atmiņu! Pilsētas sirdī jābūt augstvèrtīgām ārtelpām, kurās pulcèjas dažādi cilvēki!

Anna

Jā, Rātslaukumam drusku neveicas. Kāpēc? Katra ēka, kas pienāk klāt, ir arvien sliktāka. Bet kā kronis visam šim zoodārzam tomēr ir melnā kapakmeņu māja Kungu ielā (Mark Arhitekti)- arhitektu pilnīga vienaldzība pret Vecrīgas vidi. Okupācijas muzeja piebūvē vismaz jūt centību.

Miķelis

Pievienojos, Artim. Tāāāāds ROSOLS pie mums nav sen redzēts. Šķiet pie Lielās Bļodas ( Rātslaukuma un Strēlnieku laukumu gribas skatīt kopā ) nav pastāvējis tikai mazais Gustiņš un Lienīte. Katrs griezis tur iekšā to labāko, kas bijis pie rokas – gan banānus, gan kāļus, gan marakujas, gan bietes, gan mango, gan speķi, gan desu, gan žāvēto vistu, gan piebēris šokolādes konfektes “Lācītis Ķepainītis”. Jā, bijuši arī maisītāji no arhitektu aprindām – regulārs majonēzes piegādātājs bija sers Ljē, franču majonēzi tievām plānām kārtām klāja sers Dribē, sers Dambjē garnēja visu ar maziem marinētiem gurķīšiem, bet sers Kro ar melno putukrējumu. Neaizmirsīsim… Lasīt vairāk »

Miķelis

+ dažas Miķeļa pārdomas par kvalitāti. Globalizācija iezīmē kvalitatīvu lietu, tai skaitā Arhitektūras, nepieejamību t.s. vidusslānim. Lietas tiek ražotas no aizvien lētākiem materiāliem, darbs tiek paveikts aizvien paviršāk un ātrāk. Arhitektūra no telpas mākslas, kuru arhitekts rada savā galvā domājot domas, pārvēršas par datorā veidotu realitāti. Un tā nevis kļūst kvalitatīvāka, bet taisni otrādi. Ar rokām un uz koka liestes taisītas kurpes ir dārgas, vai ne? Un nav vairs ne meistaru, ne koka liestu. Tas pats notiek ar mēbelēm, galdniecībām utt. Zūd prasmes un prasības pēc kvalitātes. Pat datori, ja neizmantojat Mac protams, ir tādi kā no vecas plastmasas taisīti… Lasīt vairāk »

Miķelis

Kvalitātes trūkums iezīmējas Rail Baltic procesā un visi to pamato ar Laika trūkumu, jo paies garām ES nauda. Visas stacijas taps bez Arhitektūras konkursiem – jo nav laika. Tas pats attiecas uz Okupācijas muzeju – galvenais arguments diskusijas iztrūkumam bija – nav laika, muzejam vajag jaunas telpas. Nemitīgi tiek izsludināti konkursi ar termiņu viens mēnesis, kāpēc …jo nav laika. Pilsētā ap centrālo staciju neko nemainīs, jo nav laika. Tiltu cels kā lētāko no kataloga pēdējās lappuses, jo nav Laika. Nav Laika kvalitatīvai Arhitektūrai.Sasodīts!!! Kāpēc mēs tērējam piķi lētiem mēsliem, nevis kvalitatīvai Arhitektūrai? Tā ir kā sniega bumba – mums ir… Lasīt vairāk »

Last edited 27 dienas pirms by Miķelis
East Village 141

lielakais kauns Latvijas arhitekturas vesture. Viss tas ratslaukums + strelnieki ir samudzinats bez jeb kadas koncepcijas, bez jeb kadas skaidribas un pilnigi nekada redzejuma. Ratslaukuma ta eka kas atrodas blakus pilsetas majai atgadina puskok leceju loti vaja postmodernisma, kas it ka atgadina Rigas gotiku.Sliktak jau nevareja tad vel aiz melngalvja nama hotelis utt.tas vel puslidz. Visu okupacijas muzeju vajadzeja parvietot un radit jaunu muzeju jauna vieta vai ari atstat to unikali melno kasti un to parvietot citur domaju strelniekus ari varetu parvietot Piekritu ieprieks teiktajam un rakstam tas vieta man atgadina plastilinu pie kura katrs lipina un lipina un beigu… Lasīt vairāk »

jtd

Varu vien atkārtot veco domu, kas nemaz nav mana personīgā – tas ir Strēlnieku muzejs, tas ir Strēlnieku piemineklis un tas ir Strēlnieku laukums. Nost ar okupāciju!

8
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x