Vēlreiz par Okupācijas muzeju un Strēlnieku laukumu

Tas, kā noslēdzās pirmdienas diskusija par Okupācijas muzeja ēkas pārbūvi un Strēlnieku laukumu, nedod miera, liekot vēlreiz ķerties pie argumentiem, kas aicina nesabojāt ēku un vietu, kamēr nav vispārēja un pietiekami skaidra redzējuma par šīs tik svarīgās un sarežģītās pilsēttelpas  iespējamo nākotni.

Pēc «diskusijas»

Vispirms uzreiz jāatzīst, ka šāda veida un līmeņa diskusiju (nu varam tā šo pasākumu nosaukt) par arhitektūru Rīgā vēl laikam nebija nācies dzirdēt. Kā Latvijas avīzē rakstīts — «ārēji korektā, taču saspringtā gaisotnē». Tos, kam patīk vērot konfliktus, pirmdienas  sarīkojums noteikti būtu gandarījis.

Bija klāt diezgan daudz nozīmīgu personu, kā arī televīzija. Jāuzteic arī Gundara Rēdera prasme vadīt diskusiju. Viņš patiešām centās izdabūt skaidras atbildes no nenoteikto viedokļu paudējiem, gan nevairījās uzdot jautājumus, ko varētu saukt par provokatīviem, kā arī neļāva izplūst gari runātājiem, kas ar savu dominanci varētu «nozagt» diskusiju.

Tomēr, ja diskusijas laikā vēl varbūt varēja likties, ka procesā iespējams arī kāds cits pavērsiens, tad ministres beigu runa tam pielika punktu, apstiprinot, ka «vilciens aizgājis», turpmāku diskusiju padarot bezjēdzīgu. Protams, ir labi, ja diskusijas nebeidzas ar neko, ja tiek radīti kādi slēdzieni un secinājumi, taču pēc šāda punkta notikušo par diskusiju dēvēt varētu arī liekot pēdiņās. Piebilstot vēl par ministres runu, — nevar noliegt, ka tā bija laba un izteiksmīga, — izvairoties no neskaidriem izteikumiem, mājieniem un nelaipojot, kā to visbiežāk esam pieraduši dzirdēt no politiķiem. Tajā izskanēja arī cieņas izrādīšana oponentiem, taču vienlaikus tā arī bija nepārprotama «atšūšana» un «pasūtīšana». Par viņas nostāju gan arī nevajadzētu diez ko brīnīties, zinot kuru partiju pārstāv, vairakkārt atsaucoties uz saviem vēlētājiem. Viņas veiksme šajā gadījumā ir arī tā, ka aizdomīgos  darījumus pirms astoņiem gadiem, izvairoties no konkursa procedūras un jebkādas diskusijas, paveica cita ministre.

Saspringtu atmosfēru un gandrīz vai elpas aizturēšanu nudien varēja jaust brīžos, kad savu viedokļa paušanu uzsāka vērā ņemamas personas, kas pirms šī skaidri savu pozīciju nebija paudušas. Varēja manīt, ka lielākā daļa pārbūves aizstāvju no arhitektu aprindām jutās drīzāk neērti.

Līdz ar to visu pēcsajūta palika diezgan sāja, atstājot reizē arī formāla un veiksmīgi režisēta sarīkojuma iespaidu. Centieni no arhitektu puses turpināt uzstāt uz savu pozīciju visdrīzāk ātri vien tiktu tulkoti kā vēršanās pret padomju režīma represētajiem. Kas jau tika arī darīts diskusijas laikā, — ne visai gaumīgi cenšoties oponējošo arhitektu nostāju raksturot kā ūdens liešanu uz kremļa dzirnavām,  piesaucot  Ždanoku, baiso kaimiņvalsti un Ukrainas likteni. Ir taču skaidrs, ka arhitekti nav pret Okupācijas muzeju — ne pret institūciju vispār, ne tās atrašanos šajā vietā un ēkā (kaut arī arguments par Stūra māju ir vērā ņemams).

Tiesības uz identitāti

Galvenais jautājums, ko šai gadījumā rosinājuši arhitekti, ir par to vai ēkai ir tiesības saglabāt savu identitāti, radikāli neizkropļotu vizuālo veidolu. Ir diezgan saprotami, ka tas ir jautājums, kas īpaši nenodarbina ne muzeja darbinieku, ne arī plašākas sabiedrības prātus. Noteikti citādi būtu, ja iespējamie pārveidojumi skartu kādu pili, baznīcu, krāšņu jūgendstila namu vai kādu citu ēku ar glīti rotātu fasādi. Taču  attiecībā uz modernisma mantojumu (kas cieši saistīts ar padomju laiku, tātad iemieso traumu) sabiedrībai nav un, visticamākais, pārskatāmā nākotnē īsti nebūs saprotami arhitektu iebildumi, kas aicina saglabāt un nemainīt. Kā ļoti labi zinām, sabiedrībā plaši izplatīta ir nostāja , ka muzeja ēka būtu nojaucama, resp., vispār izdzēšama no kolektīvās atmiņas.

Uzdrošinos apgalvot, ka arhitektu kopienā tomēr par šiem jautājumiem un arī par konkrēto būvi noteikti piedomājuši ir vairums.  Par to vai septiņdesmitajos gados celtā  muzeja ēka ir vērtība par sevi vai tomēr svarīgāka ir vajadzība pēc utilitārajām telpām — noliktavām un kabinetiem.  Par to, vai centieni radīt jaunu simbolu, attaisno esošā nama sakropļošanu. Par to, vai blakus postmodernām viduslaiku imitācijām blakus arvien drīkst pastāvēt senāk celta
modernisma būve utt.

Taču, protams, nevar jau arī runāt par vienu vienotu arhitektu viedokli. Domas un ieskati var būt gana dažādi, — atkarībā no izglītības, pieredzes, pārliecības..  Un nav arī vajadzīgs viens, neapšaubāms viedoklis, — dažādība šai gadījumā tikai apliecina, cik sarežģīta ir šī vieta un lieta, un viedokļu dažādība iespējamai diskusijai tikai piešķirtu dziļumu un padarītu niansētāku. Interesanti, ka šīs tiesības — saglabāt modernisma ēkas veidolu neskartu, šoreiz apšauba arhitekti, starp kuriem kāds pats tiek uzskatīts par modernisma adeptu, cits — par mantojuma sargātāju. Bet, protams, katram sava motivācija un arī apsvērumi tam, kāpēc Dripe, Dambis, Kronbergs un Lejnieks aizstāv varas pausto pozīciju, kas ir pietiekami vienkārša un šobrīd arī jaudīga, jo — aiz kultūras ministres taču stāv varens elektorāts. Taču, ja ir reizes, kad, ieraugot kādu nejēdzīgas būvniecības sabojātu vietu pilsētā, mēs tā arī nejaudājam atrast, kurš konkrēti ir vainīgs, tad šajā gadījumā — ieraugot dzīvē sabojātu ēku un sabojātu vietu, daži līdzatbildīgie profesijas kolēģi būs zināmi.

Var jau teikt, ka ēkas aizstāvji sakoncentrējušies galvenokārt uz estētiskajiem jautājumiem, viņiem, kā modernisma apjūsmotājiem, šī ēka ir tīrs, glīts un meistarīgi darināts objekts. Tomēr runa nav tikai par estētiskiem kritērijiem. Atzīstos, ka arī man patīk muzeja ēka — gan tīri estētiski, gan kā sava laikmeta darinājums un liecinieks. Un es tiešām
negribētu, lai to nojauc vai pārbūvē. Taču saprotams, ka arhitektūra, pilsētas attīstība,  tai skaitā arī nojaukšanas un pārbūvēšanas iemieso ne jau tikai kādus estētiskos ideālus centienus vien..

Iespējams, es pat varētu akceptēt piecstaru zvaigznes nozāģēšanu Zinātņu akadēmijai vai kādu sirpju, āmuru vai citu līdzīgu ornamentu nokalšanu staļinlaika ēku fasādēs, varbūt pat — Uzvaras parka monumenta vai bijušā Strēlnieku muzeja nojaukšanu vai pārveidošanu. Taču — tikai tādā gadījumā, ja man būtu pārliecība, ka šādas rīcības darīs sabiedrību, pilsētas iedzīvotājus  labākus, ļaus pārvarēt padomju un postpadomju laikmetu traumas.  Saprotams, ka tādas pārliecības, — par nojaukšanu un pārbūvēšanu kā iespējamo terapiju un dziedināšanu, — man nav. Drīzāk taisni otrādi. Līdz ar to pašapzinīgā Berlīne, kas nekaunās un nevairās no savas pretrunīgās vēstures, šķiet kā tāds nesasniedzams ideāls.

Kāds laukums?

Okupācijas muzeja ēkas liktenis ir tikai viena daļa no jautājuma, kas skar šo vietu. Otrs ir ieplānotais okupācijas upuru memoriāls, bet plašākā skatījumā — viss Strēlnieku laukums.  Viens no arhitektu paustajiem viedokļiem, kas pastāvīgi bijis klātesošs vai visās sarunās par Strēlnieku laukuma nākotni, ir atziņa, ka, lai kaut ko paliekošu tur iesāktu, būtu jābūt vispārējam redzējumam, pilsētbūvnieciskai vīzijai.

Ja par to kādreizējā laukuma daļu, ko tagad atkal sauc par Rātslaukumu nu jau kādu laiku ir aptuveni skaidrs, tad par telpu starp muzeju un krastmalu viedokļi bijuši dažādi. Ir bijuši dažādi priekšlikumi un konkursi, taču neviens nav sniedzis pietiekami apmierinošu atbildi. Tāpēc vietā ir Anda Sīļa sacītais pirmdienas diskusijā, aicinot atzīt sev, ka mēs kā sabiedrība šobrīd nezinām labāko variantu, ko ar šo svarīgo un sarežģīto (tajā nozīmē, ka atrodas sabiedrības interešu krustugunīs) pilsēttelpu iesākt, tāpēc labāk to šobrīd neaiztikt, atstāt.

Jāpiebilst, ka pavisam noteikti piekrītu, ka represēto piemiņa ir jāgodina un jāiemūžina. Ja nu kas, nerunājot pat par citiem tālākiem radiniekiem, — abi mani vectēvi tika represēti, — viens no vienas okupācijas varas, otrs — no otras, vērā ņemamu savas dzīves daļu katrs pavadot  koncentrācijas nometnēs. Esmu drošs, ka līdzīgi stāsti par kādu no ģimenes varētu būt ikvienam no tiem, kas  parakstījuši vēstuli. Tāpat nāktos pieminēt, ka  man visumā patīk Kristapa Ģelža un Ilzes Miķelsones darbs un ideja. Un pat šķiet, ka tas arī veikmīgi kompozicionāli un ideoloģiski sakļautos ar plānoto Birkerta muzeja piebūvi. Tomēr doma par valsts centrālo un galveno okupācijas memoriālu tieši šajā vietā man šķiet arvien nejēdzīgāka.

Memoriāls prasa sev apkārt memoriālu telpu, drīzāk lēnu, nevis steidzīgu kustību, vēlams apstāšanos, pārdomas. Tomēr pat tad, ja no laukuma tiktu aizvākti tūristu autobusi, netiktu atļautas alus terases un teltis, — tik un tā šī vieta ir un domājams arī paliks būtisks mezglpunkts daudz rīdzinieku ikdienas gaitās, — tam pāri, šķērsām un garām, uz darbu un no tā ikdienā iet tūkstošiem cilvēku. Tāpēc prātojot par monumenta izveidošanu šajā vietā vēl stipri var diskutēt, vai iecerētais piemineklis šo pilsēttelpu sakralizēs un memorializēs,  vai drīzāk taisni otrādi — pilsētas ikdienas ritmi labi iecerēto pieminekli banalizēs un padarīs ikdienišķu. Bez tam līdzās pastāvēšana ar strēlnieku piemminekli visdrīzāk raisītu tādu nedaudz disnejlendisku «piemienekļu parka» sajūtu. Ir pamatotas šaubas, vai rezultāts galu galā gandarīs pašus monumenta idejas iniciatorus un atbalstītājus.  Var iztēloties, ka nākamais solis šādā — «gabaliņu pa gabaliņam» stratēģijā tad varētu būt mēģinājumi pieminekli kaut kā telpiski norobežot no ikdieniškā, šo telpu, iespējams, vēl vairāk izslēdzot no pilsētas dzīves.

Kā zinām, arhitektūra visai tiešā veidā materializē varu, sabiedrībā pastāvošās attiecības un centienus, atstājot  tos nākamajam paaudzēm «akmenī» (mūsdienās, protams, arī daudzos citos materiālos veidotus). Šai gadījumā Strēlnieku laukums ir vieta, kur valsts uztiepj savu redzējumu pilsētai, materializējot cīņu par kontroli un dominanci tik ļoti centrālā «kosmpolitiskās» Rīgas pilsēttelpā, ignorējot vietas tiesības kādreiz kļūt par dzīvīgu, pilsētniecisku laukumu, kas pirmkārt nepieciešams pilsētas iedzīvotājiem. Stratēģija laukumu pārveidot soli pa solim, bez visaptveroša redzējuma un idejas, neredzot apkārt pilsētu, tās dzīvi un vajadzības, — šķiet tā ir liecība, ko nākotnei grasās atstāt šodienas vara, ­— liecību par skaidras domāšanas trūkumu. Protams, ja tā arī ir šī laikmeta  raksturīgā iezīme, tad jau īsti nevar iebilst,  — ir tikai objektīvi, ka tas atspoguļojas pilsētas telpā.

Vai tiešām diskusija beigusies?

Kultūras ministre pauda domu, ka diskusija ir krietni novēlota.  Tam var piekrist, bet tad jāpiebilst, ka īsta diskusija jau netika gaidīta un ļauta arī tad, kad tika pieņemts likums par Okupācijas muzeju, kas noteica, ka ēka pārbūvējama atbilstoši Gunāra Birkerta koncepcijai, izslēdzot iespēju rīkot atklātu konkursu.

Ir nojaušams, ka turpinot  protestus pret muzeja ēkas pārveidošanu, arhitekti riskē. Mazākais, — izskatīties sabiedrības acīs pēc dīvaiņiem, kas pieķērušies apšaubāma darinājuma aizstāvībai vai nu arī — par ķildīgiem cunftes brāļiem, kam acīmredzot ir skaudība uz Birkertu.  Ļaunākā gadījumā,  — tikt ieskaitītiem par ienaidniekiem tai sabiedrības daļai, ko veido represētie un viņu tuvinieki, NA atbalstītāji un plašākā nozīmē vai visa nacionālkonservatīvi orientētā sabiedrība.

Tomēr varbūt taisni otrādi, — ir vērts šo, arhitektu rosināto diskusiju nevis pārtraukt, bet padarīt plašāku un dziļāku, iesaistot sarunā arī profesionāļus, kas pēta sabiedrību, cilvēku uzvedību, kolektīvu atmiņu utml. — resp. sociologus, antropologus un līdzīgu nozaru pārstāvjus, kā arī citus intelektuāļus, — arī tādus, kas pārstāv ne tikai dominējošo nacionāli konservatīvo diskursu.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
28 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Miķelis

…nevajag sevi vairs mānīt un uzjundīt zaudējuma sāpes. Durvis ir aizvērušās. Vilciens tūlīt aties. Piekrītu tam ko Tu raksti, bet kādreiz ir jāzaudē. Un prasme zaudēt pieder pie dzīves gudrības. Skaidrs ka tādu īstu uzvarētāju nebūs, šī ir tā vieta, kur zaudē visi – represētie, Birkerts, arhitekti – noliedzēji, arhitekti – atbalstītāji, pilsēta, laukums, vara, nākošās paaudzes. Par traumām. Zināmā mērā Padomju Savienībā darbojās Haldēju mirušo kults ar galveno mirušo Terafīmu Mauzolejā un tūkstošiem tā attēlu visās padomju pilsētās + uz nozīmītēm, plakātos, filmās. Izmeklēta ļaunuma kults. Visās vietās, kur no šī kulta atbrīvojas – Ļeņini krīt. Paskaties, kas notiek… Lasīt vairāk »

Miķelis

…ilustrācijai jaunākais MMM muzejs Ņujorkā – arhitekts Renzo Piano

http://whitney.org

Atklāšana 1.maijā..

putra

Miķeli, jokaidī, par muzeju bija cits raksts!

Miķelis

Ja nepaskaidroju precīzi – MMM, kā Strēlnieka laukuma noslēgums + Kaļķu 1

Uldis Barbans

Pabriesmīgi, skats kā uz Černobiļas AES drupām. Enerģētiski spēcīgas jau tās arī ir.

jonis

Kuram ienācis prātā strēlnieku heroisma pieminekli apvienot ar pilnīgi pretējas nozīmes objektu, okupācijai un represijām pret latviešiem, piemiņas iemūžināšanu. Vai tā nav provokācija ? Cerēsim , ka tas ir tikai apmulsums. Šāda abu pretējas nozīmes vērtību novietošana vienā vietā degradē abas . Torņukalna stacijas memoriāls varētu tikt papildināts ar muzeju vai ORM izvietot stūra mājā, kur arī varētu demonstrēt nepieciešamo informāciju. Tā teritoriju nepieciešams pilnveidot labākai apmeklētāju sagatavošanai pārdzīvojumam. Protams , ka Dribas un Grīnberga muzeja ēkas arhitektūra kopā ar skulptūru ir arhitektūras piemineklis , sava laika nodeva un neatkarīgi no uzskatu dažādības, jārūpējas lai nevaldāmā laika upe neizslauka patiesību… Lasīt vairāk »

Ventis Didrihsons

Arti, paldies par rakstu,

Varu saprast, ka muzejs jāpaplašina… jārekonstruē…, bet grūti noticēt ka to balto piebūvi tiešām realizēs. Biju pārliecināts, ka ZG, AS un citu respektējamu profesionāļu viedoklī ministre, politiķi… tomēr ieklausīsies.

Kas attiecas laukuma nākotni, šķiet Miks Kārkliņš izteica vienu jēgpilnu atgādinājumu, ka laukumam blakus atrodas tā primārie lietotāji – iedzīvotāji.

Renārs Putniņš

Protams, ka diskusija jāturpina, jo atstājot OM tur kur tas ir , jārealizē paplašinājums, realizējot paplašinājumu Rīga tā arī nekad neatgūs rātslaukumu un neiegūs pilnasinīgu holokausta muzeja LV ekvivalentu . Vai tur vēl jāliek kas no smagajām funkcijām klāt (MMM)? Šaubos ,tiecos pieslieties OM-Stūra mājas konceptam, un Strēlnieku muzeju ar visu pieminekli uz uzvaras pieminekļa vietu, pirms tam ko nebūt darot arī ar to, pēc DV receptes . Rātslaukumam ir jābūt rātslaukumam viduslaiku pilsētu izpratnē ,Rīgas administratīvi reprezentablais laukums, un tādam tam jāpaliek, kamdēļ gan Rīgas administrāciju stiept uz Pārdaugava, ja varētu šeit atrisināt visas nepieciešamības? Ilustrācijai, izejas materiāli pirms… Lasīt vairāk »

Miķelis

Šoreiz nepiekritīšu Renār. Rātslaukuma repliku apbūvi jātšķaida ar modernu apbūvi. Lai izveidotu 21.gs Rātslaukumu, būtu jāupurē OM + jāapsola represētajiem papildus finansējums piemiņas vietām un 10 Mio EUR Stūra mājai. OM jāpārnes. Daļa MMM – Strēlnieku laukuma noslēgums.MMM – tikai jaunbūve + par prieku dendrologiem un iedzīvotājiem 21.gs labiekārtojums un apzaļumošana jaunajā Rātslaukuma daļā. Staļina baroku atdot pārstrādei. Tā vietā MMM jaunbūve. Ja visi arhitekti varētu vienoties par šādu ideju, tad ir iespējas labot sovoka ielikto pretrunu. Ja ne, ies kā vienmēr, – brauksim ar norautu rokas bremzi. Būs OM, kas kādu dienu tiks tā vai tā nojaukts bez īpašām… Lasīt vairāk »

Renārs Putniņš

Kā redzams vienīgam , kam Tu nepiekrīti ir Rātsnama( ne konkrētās ēkas, bet adminitratīvās vienības) funkcijas telpiskai un funkcionālai nostiprināšanai Rātslaukumā ( es arī esmu par RTU nonešanu). Tajā vietā uzsvaru liekot uz MMM. Kas notiks kad Rātsnams aizceļos uz Pārdaugavu, pēc esošā scenārija? Būs vēl lielāks ķīselis. OM, MMM- RTU staļineklī, rātsnama aplikācijas vietā kāds birojs vai viesnīca, sviests….

Es esmu par status quo pirms 2WW. Protams modernās arhitektūras izpildījumā, nevis apšaubāmās citācijās. Bet telpiski lai ir kā bija. Rātslaukumam jābūt galvenajam laukumam vecpilsētā. ar Rātsnamu kā moderno pilsētas sirdi( nevis šo aplikāciju pār modernisma karkasu)

Miķelis

Faktiski +2, nez ko domā pārējie kolēģi. Vai ir gatavi uz kompromisiem Modernas Rīgas sirds vārdā ?

Artūrs S.

Varbūt esmu konservatīvs, bet taisīt memorriālu būvi Vecrīgas sirdī ir muļkības apofeoze. Varbūt arī Brāļu kapu daļu pārcelt uz Vecrīgu un pielūgties JUNESKO, ka tās tādas vietējas pārmaiņas vecā Hanzas pilsētā?

jtd

Muļķi nemācās no savām kļūdām, gudrie mācās no svešām, bet prātīgie skatās uz abiem un lēnām dzer alu (c) Tas varētu būtu par aizejošiem vilcieniem ar aizvērtām durvīm.

Arī piederēšu pie tiem, kas uzskata, ka šī (pseido)diskusija, tai skaitā a4d, ir vien "Brauna kustība" bez konkrētiem mērķiem, uzstādījumiem utt., jo viss jau izlemts alus dzeršanas procesā. IMHO šis ir Strēlnieku laukums un pļāpas par OM šajā vietā ir vien turpinošās prievīšonkuļu un dzintarbrošiņtanšu rosības inerce. Bija reiz tāds lēmums (pagaidām) OM ekspozīciju ielikt šajā ēkā, pēc ceturtdaļgadsimta varētu arī beigt mūžīgi sērot/vaimanāt un rast pastāvīgu risinājumu.

eberhards

Vai diskusija ir pieejama videoformātā kaut kur internetos?

Viesturs Kalniņš

Vai šim un citiem KM kūrētiem projektiem ir "projekta vadītājs" !?!?!?? Un kā ar citiem jebkuram projektam nepieciešamajiem elementiem ?!??!?!?

A4D

LTV 100g kultūras diskusija šodien iecerēta par Okupācijas muzeja piebūves tēmu.

jtd

Neesmu pārliecināts vai to varētu saukt par diskusiju (ja būtu tāda notikusi, varētu būt kādi ar zilu aci iznākumā, ne velti vadītāji šad tad kā boksā atvirzīja diskutantus). Tāpat man nav pārliecības, vai diskutēt jāaicina konkrēti (materiāli un citādāk) ieinteresētas personas kādā konkrētā variantā.

Attiecīgi bija kaudzīte monologu. Prātīgākais izskatījās sociālantropologs, ik pa brīžam Andis pamāja, kad pozīcijas sakrita. Muzeja direktoram bija tikai viena interese – dodiet man kvadrātmetrus, štata vietas un algu fondu un arī 10`000 m2 elementāri aizpildīšu.

Andis Sīlis

Padiskutējām pie izslēgtām kamerām, to priekšā jau katram jāizpilda sava misija, Pujāts ir neapskaužamā situācijā – pēc līguma samaksa par projektu pēc "sarkanā zīmoga" saņemšanas, skaidrs, ka nešaus sev kājā un, būdams tikai tehniskā projekta izstrādātājs nevar atbildēt par Birkerta ignorantā piedāvājuma konsekvencēm. Direktors atzinās, ka viņam bail par to, ka muzeju nokillos vispār, piešķirtais piķis aizies gar degunu, tad vēl akreditācija savlaicīgi jādabū, neesot laika līdz 18ajam utt

Kā parasti LV – valstiskas domāšanas par kopējo labumu/ļaunumu nema un katrs velk to deķi uz savu pusi

Sapņu Ķērājs

Sapnis JZ&co bija m.d.kolekcija, kuru bija diezgan neērti glabāt, bija zeme, mazliet liekas naudas (~<20% nepieciešamā), un vēlme pēc sava muzeja un krātuves (>10K m²~25 m EUR), akurāt kā Gugenheima fondam. JZ&co bija daudz draugu , starp jaunajiem lēmējiem mazāk, bet starp vecajiem lēmējiem krietni lielā skaitā, un protams kuplā daudzumā starp tiem un to draugiem , kam JZ&co bija labdaris. Sapnī bija saklausāmas tādas domas, sarunas, aplēses… No kā var dabūt trūkstošos >80% ? Bankas? Vai kāds muzejs ir pasaulē spējīgs radīt tādu naudas plūsmu ,lai būtu pelnošs? Kompadres? Tie tāpat sitas ar sīceni un tādu kluci nezi vai… Lasīt vairāk »

Miķelis

Bāleliņi diez vai uz seškombināciju soli ir spējīgi, tad spēlētāju ir krietni vairāk – VKPAI, Būvvalde, Pilsētas arhitekta birojs un radošās organizācijas, arī LAS. Pagaidām pēc tā neizskatās. Kura partija kūrē VNĪ? Nevar būt ka Lielais Pū divreiz tiek noairēts kā tāds iesācējs?

Vispār drīzāk izskatās pēc maza haosa, ko rada tieši arhitektu glamūrīgais gals, kā saka Artis. NA sen ir skaidrs būvnieks, kas atpogās 10%. Spēle visdrīzāk iet par 10%, bet kāds NA piedāvās pat visus 20%, lai tikai OM dabūtu no Rīgas Rātslaukuma prom.

Tas tā, ja pasapņojam…

Sapņu Ķērājs

Vismaz sapnī es redzēju, ka RB dikti pretimnākoši JZ&co iecerēm, netipiski dikti… VKPAI arī nestāvēja malā pie RTU-MMM māņu kustībām, savukārt RPAB nevarētu teikt ,ka būtu viena ranga ar VKPAI un RB, līdzīgi kā LR prezidenta statuss, vajadzēs piekritīs. LAS&radošās organizācijās ir frakcijas( iekšējie klubiņi). Arī glamūrīgais gals neizskatījās, ka būtu kas vairāk par statistiem, glamūrīgiem bandiniekiem( ziloņkaula) ar degsmi… NA neizskatījās tajā sapnī, tikpat kā realitātē, tik smagi belzēji, ka viņus pielaistu pie procentu atšņorēšanas. Beigu beigās to būvniecību parasti pārraudzīja VNĪ, FM(V). Savukārt par Pū, laiks gāja uz beigām, tas nu ir fakts, vēl jau varēja grābt ,… Lasīt vairāk »

Andis Sīlis

Vai Tu kaut vienu domu var izspiest bez sazvērestību teoriju izfantazēšanas? Pirmās sērijas bija vismaz interesantas, tagad gan jau žāvas uzdzen – nav ne ticami, ne smieklīgi.

Sapņu Ķērājs

Es jau tikai par sapņiem , Andi, jaunākajā Pastaigā PL( krietna MG kamerāda) atvase, kas nu ir JZ&co PR specs, arī sapņo to pašu, vai nav sagatīšanās?

Miķelis

VKPAI OM projektu saskaņojis. Būvvalde gan jau ka ar to tūlīt izdarīs. Izskatās, ka Lielais Pū būs nokillojis Melno – vienu no trīs modernisma pēdējiem mohikāņiem. Daži vēstules parakstītāji uz ceļiem lūguši piedošanu Lielajam Pū. OM pārstāvis pēkšņi no azotes izvelk MMM skici un sāk bakstīt ar pirkstu baltajā apjomā staļina baroka pārveides skicē, fonā Lielajam Pū mājot ar galvu. Sociālantropologa domai par Melnā pārnešanu beigās piekrita arī AS. Neizskanēja neviens pilsētbūvniecisks arguments, ka vajadzētu iepauzēt un lietas skatīt kompleksi. Lielais Andris klusē, Diplomāts diskusijā nepiedalās, jaunie glamurīgie klusi sēž birojos un zem galdiem sačukstas par gaidāmo laiku. Vai tikai… Lasīt vairāk »

Sapņu Ķērājs

Zirnekļi burkā bija novērojami TV, dārgo Miķeli…

Vienīgais, kuru varēja klausīties bija VC.

Nāgela k.ga nostāju vismaz saprast var, viņš tad saprot ,ka kļuvis par postsovoku( komjauniešu, bārmeņu, nomenklatūristu) intrigu upuri, solis pa labi šāviens galvā, solis pa kreisi šāviens sirdī, solis uz priekšu ,šāviens aknās. Lose-lose situācija, vienīgais ko viņš var pieņemt, palikt uz vietas uz esošiem nosacījumiem, pašmats. Kā apstādinās projektu (kaut iepauzēs) tā viss, pakāsīs muzejs 7 mio.

Budžetiņš ta jādala…, un zvēru bedrē ir atraduši kādu ar vissmalkāko balsi…

Miķelis

Nezinu protams visas fineses, bet AS manā izpratnē runāja patiesi un bez liekas izlikšanās, jo jautājums ir tik tiešām no arhitektu goda lietu jautājumiem. Vispār jau cilvēki parasti ir ar + zīmi. Tas par ko esmu pilnīgi pārliecināts, jo ir bijusi personīgā pieredze – jebkurš iepirkums būvniecībai, kurā valsts izdala naudu virs 1 Mio EUR ir zem kādas partijas un takse svārstās no 10-20%. Tas ka tik mazai ēkai rekonstrukcijas izmaksas ir 7 Mio EUR, norāda ka kaut kas galīgi nav OK ar valstisko domāšanu – par 7 Mio EUR var uzcelt 2 tādas ēkas. Tas ka no raidījuma varēja… Lasīt vairāk »

Miķelis

Jā un ja visi saka, ka OM tehniskais projekts haltūra – uz ekspertīzi un Sertifikācijas centram nevis mazās zivis trenkāt, bet pieķerties vecajiem dempingotājiem, kas paņem lielāko daļu VNĪ pasūtījumu. Arhitektiem vēl ir saglabājušies daži varas centru rudimenti – VKPAI, Sertifikācijas centrs, Būvvalde – tad tiem arī vajadzētu pieslēgties gadījumos, kad rodas šaubas par projekta kvalitāti. Cita objektīva kvalitātes rādītāja nav. Un vēl – nepaslinkot un izlikt projektu tīklā, komentēt to redzējušiem nav īsti lāgā, jo tad var vainot viedokļu subjektīvismā. 7 Mio EUR nodokļu maksātāju naudas ir pietiekošs cipars, lai satrauktos un lietas darītu atklāti. Obkomu periods tā kā… Lasīt vairāk »

Miķelis

Šeit diskusijas par Strēlnieku laukumu turpinās : http://www.die…?cp=1#comments

28
0
Lūdzu, komentējietx