No pilsētas aiziet nevar

Eiropas arhitektūras pilsētu vidū nozīmīgu vietu ieņem Roterdama. Šovasar jau trešo reizi notiek Roterdamas arhitektūras biennāle, kas ietver vairākas izstādes, konferences un citus pasākumus. Iespaidos par biennālē redzēto un piedzīvoto dalās Vents Vīnbergs.

Būsim godīgi, vidējais latvietis, pat otrajā un trešajā paaudzē dzīvodams un strādādams pilsētā, labprāt atsaucas uz saitēm, kas viņu joprojām saista ar laukiem. Un kaut gan formāli Latvija ar saviem 70% pilsētu iedzīvotāju ir krietni urbanizētāka nekā vidēji pasaule (jau vairākus gadus speciālisti satraucas par faktu, ka kopš šīs vasaras pilsētās dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju), latvietim ar viņa pilsētas pieredzi ir stipri grūti iztēloties problēmas, ko nes līdzi metropoļu straujā augšana. Un par to nav jābrīnās, ja pie mums uz metropoles statusu kaut kad varētu pretendēt vienīgi Rīga, kas par augošas pilsētas grūtībām ir drīzāk klusi lepna, kā pusaudzis par pirmajām paģirām.

Bet tikmēr lielajos Centros faktu, ka pilsētu iedzīvotāju skaits pasaulē ik dienu palielinās par 150 tūkstošiem (tātad 5 dienu laikā viena jauna Roterdama vai Rīga, 3 mēnešu laikā — Ņujorka un tamlīdzīgi), uzskata par globālu katastrofu, kuras novēršanai nepieciešama visa veida ekspertu (arī arhitektu) steidzīga iejaukšanās.

Par to pagājušoruden runāja arī Venēcijā. Un kaut gan daudzi dalībnieki savos nacionālajos paviljonos pilsētu interpretēja ierasti augstajā stilā kā vispilnīgāko civilizācijas manifestāciju, visu brīvību un ideju šūpuli, mūžīgos svētkus utt., tomēr nebija iespējams ignorēt biennāles galvenās izstādes drūmi melni sarkanos toņos ieturētās statistikas diagrammas.

Šogad tēmu turpina Roterdama (tie, kas Venēcijā bija biennāles atklāšanas dienās, droši vien pamanīja Roterdamas reklāmas kampaņu — spilgtās suvenīrsomas gāja uz izķeršanu). Tobrīd šķita, ka tam noteikti jābūt nākošajam nozīmīgākajam pasākumam, tāpēc draugu — aktīvu arhi-tūristu lokā tika nolemts par to pārliecināties.

Lai precīzāk paskaidrotu, kāpēc Roterdamā pieredzētais bija arī neliela vilšanās, jāraksturo pasākuma struktūra. Ar nosaukumu Rotterdam — City of Architecture 2007 jāsaprot milzīgs dažādu aktivitāšu kopums, kas turpināsies līdz pat gada beigām, bet kas lielākoties orientēts uz ne—arhitektu publikas ieinteresēšanu.

Arhitektūras gada centrālais pasākums ir 3.Roterdamas arhitektūras biennāle jeb IABR (International Architecture Biennale Rotterdam), kas no maija beigām līdz septembra sākumam norisinās Roterdamas Kunsthallē un turpat Muzeju parka otrajā pusē izvietotajā NAI (Netherlands Architecture Institute). Praktiski tas nozīmē vienu galveno un divas satelītizstādes, kuru telpiskais mērogs, salīdzinot ar to, pie kā mūs pieradinājusi Venēcija, ir krietni pieticīgāks, ja nu kādam tas šķiet svarīgi. Biennāles tēma koncepta mēroga ziņā toties ir jaudīgāka nekā tikai biedējošo faktu konstatēšana pagājušajā rudenī. Power — Producing the Contemporary City jeb identificēt spēkus, kas veido mūsdienu pilsētu. Pieciem arhitektu birojiem sadarbībā ar citiem pētniekiem tika uzdots definēt šos spēkus, analizējot kādu no pasaules pilsētām, kurā tie visredzamāk izpaužas, un piedāvājot risinājumus to neitralizēšanai.

Viens no spēkiem ir ideja par Pasaules Galvaspilsētu, kurā rezidētu galvenie politiskās un ekonomiskās varas turētāji. Sacensībā par šo statusu metropoles, izspiežot iedzīvotājus uz piepilsētām un ignorējot humānas vides kritērijus, atdod pilsētu centrus korporatīvajam biznesam. Tas rezultējas stingri apsargātu, neiecietīgi pompozu, tāpēc savstarpēji konkurējošo augstceltņu blokos. Losandželosas arhitekti no INABA pēta Busanas (Dienvidkoreja) centienus veidot šos darījumu monstrus «ekoloģiskus» (ar to domājot šī termina «svaigāko» interpretāciju — augsti tehnoloģisku energoresursu taupīšanu un jumtu apzaļumošanu). Kāda ķīniešu arhitekta no Gundžao un divu Prinstonas Universitātes mācībspēku donkihotiskie priekšlikumi paredz «aizliegt būvēt augstceltnes», «būvēt atbilstoši vēsturiskajai struktūrai» un tamlīdzīgi. Tai pat laikā daudzi arhitekti piedāvā risinājumus, kā iedot vai atdot pilsētām Centra funkciju (jaunā Kazahstānas galvaspilsēta Astana stepes nekurienē vai, piemēram, Aleksandra Sverdlova Maskavas guļamrajonu uzlabošanas priekšlikums ar 400 stilīgām augstceltnēm).

Cits spēks, kas būtiski ietekmē pilsētas seju ir tūrisms un tā vārdā upurētā pastāvīgo iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Speciālisti brīdina par sekām, ko izraisīs tuvredzīgā attīstības politika, kas orientēta uz tūristu izklaidēšanu, kamēr a-u-r-a & FUNDC BV arhitekti (Vācija, Nīderlande) piedāvā izvilināt tūristus no Havannas vecpilsētas uz mākslīgu izpriecu salu, bet Bad_Architects (Austrija) izstrādā kritērijus laikmetīgas arhitektūras introducēšanai pilsētu vēsturiskajos centros (Insbruka, starp citu, ir atsaukusi savu kandidatūru UNESCO Mantojuma statusam, raizējoties par attīstības ierobežojumiem, ko tas izraisīs).

Taču viens no būtiskākajiem faktoriem, laikam jau visbiedējošākais, bet vidējā latvieša platuma grādiem pagaidām netipiskais, ir migrācija un tās rezultātā ap Latīņamerikas, Āfrikas un Āzijas megapolēm augošās graustu pilsētas. Tieši tur, nevis priekšpilsētu jaunajos hausingos ik dienu apmetas tie 150 tūkstoši topošo pilsētnieku, draudot gan ar ekoloģisko, gan sociālo katrastofu. Turklāt nešķiet, ka Roterdamas izstāde spētu rast tam risinājumu. Šīs graustu pilsētas izstādes autori eifēmistiski sauc par neformālajām, bet paši pilsētnieki — par nelegalajām, kas daudz precīzāk atbilst situācijai. Un tieši ar šo nelikumības statusu ir saistīta sajūta, ka arhitektu priekšlikumi tās apzaļumot vai apbūvēt ar kvalitatīviem mazbudžeta bungalo, ir visīstākā papīra arhitektūra, tāpat kā pilsētu administrāciju deklarācijas par attīstības stratēģijas plānošanas ierosināšanu.

Katra no grupām izstādes planšetes, cik spējusi un pratusi, bija gatavojusi individuāli un kaut gan tās ir izvietotas vienota dizaina koka redeļu aizgaldos, tomēr kopā atstāja nepabeigtības sajūtu, ja vien tāds nebija kuratoru mērķis.

Tur pat, Kunsthalles blakus zālē apskatāma izstāde The New Dutch City, kurā holandieši analizē savas urbanizācijas problēmas konstatējot, ka, pirmkārt, Nīderlande ir pārvērtusies par vienu milzīgu 16 miljonu aglomerāciju (plānotāji un politiķi jau kādu laiku runājot par vienotu plānošanas reģionu — Randstad, kas aptver pilnībā urbanizētu teritoriju ar vairākiem centriem) un ka, otrkārt, šī megapole gan ekonomiski, gan politiski sākusi atpalikt no citiem līdzīgiem pilsētu konglomerātiem.

Trešā biennāles izstāde NAI trešajā stāvā ar pozitīvisma pilno nosaukumu A Better World — Another Power tādā kā skolēnu radoša pulciņa noskaņā piedāvā vides kvalitātes uzlabošanas risinājumus, kurus diktē nevis «birokrāti, iestādes un investori, bet vienkāršie iedzīvotāji».

Ārpus tā citās NAI zālēs un visā pilsētā notiek intensīvas arhitektūras popularizēšanas kampaņas. Līdz septembra sākumam NAI 1.galerijā apskatāma plaša Lekorbizjē darbu retrospektīva izstāde, atklājot viņa aizraušanos arī ar tēlniecību, mēbeļu dizainu, tekstilu, fotogrāfiju un kino. Kopš 87. gada nav bijis otra tik visaptveroša Meistara daiļrades apkopojuma, turklāt tādā kontekstā, kāds nav sastopams oficiālajā arhitektūras vēstures diskursā. Tiek organizētas ekskursijas pa Roterdamas 40 ievērojamākajiem arhitektūras objektiem, mazi plenēri arhitektu vadībā, kuros priekšpilsētu iedzīvotāji paši meklē veidus, kā atraktivizēt savu vidi.

Pati Roterdama ir diezgan neglīta — pēdējā karā tā zaudēja vēsturisko apbūvi un pēc tam vienmēr ir bijusi atvērta visu jaunāko arhitektūras un pilsētbūvniecisko teoriju izmēģināšanai, kā arī visu augstākminēto spēku iedarbībai. Toties tā ir ļoti viesmīlīga. Par to liecina kaut vai iniciatīva rīkot šādu pasākumu.