Atvērtā Roterdama aicina

Turpat trīs mēnešu garumā, vēl līdz 2010.gada 10.janvārim Roterdamā turpināsies starptautiskā arhitektūras biennāle, ierasti pievēršoties izpētei un eksperimentiem pilsētveides jomā. Biennāles rīkotāji uzskata, ka atbilde uz mūsdienu pasaules mestajiem sociālajiem, ekoloģiskajiem, ekonomiskajiem, kultūras u.c. izaicinājumiem ir atvērta pilsēta.

Šī gada Roterdamas biennāle apjoma ziņā jau tiecas spēkoties ar Venēciju. Drīzāk gan —  papildināt to, jo arī organizēta tiek pamīšus ar to. Īpaši paralēlas jūtamas ar 2006.gada — Rikija Burdeta kūrēto Venēcijas biennāli, kas bija veltīta pilsētām. Roterdamas arhitektūras biennāle, sākot jau ar pirmo pirms sešiem gadiem, ik reizi pieskaras būtiskiem un aktuāliem pilsētveides tematiem (Mobility, 2003; The Flood, 2005; Power, 2007), vienmēr aplūkojot koncepcijas un realitātes, kas saistītas ar mūsdienu pilsētu, pēta kā pilsētnieciskās vides pagātni, tā nākotni, komentējot neskaitāmās ietekmes, ko tā atstāj uz pilsētplānošanu un arhitektūru.

«Mēs patiesi domājam, ka pilsētu nākotne ļoti drīz kļūs daudz svarīgāka par valstu nākotni», deklarē biennāles izpilddirektors Heorhe Bruhmanss (George Brugmans). «Mēs esam pieņēmuši apzinātu lēmumu fokusēties uz pilsētnieciskajiem apstākļiem. Šodienas izaicinājums ir miljardu cilvēku dzīves apstākļi. Savā ziņā esam daudz politiskāki (salīdzinot ar Venēcijas biennāli — A.Z.)» Šī gada biennāles galvenais kurators — arhitekts un pilsētplānotājs Kēss Kristiānse (Kees Christiaanse), pamato līdzīgi, sakot, ka pilsētnieciskie reģioni ir globālās ekonomikas mezgli, kultūras un labklājības radītāji un reizē neizmērojams vides kaitējuma avots. Tā kā tieši pilsētas uzņem lielāko daļu pasaules iedzīvotāju pieauguma, tām jāspēj piedāvāt atbilstošus dzīves apstākļus ikvienam. Tādēļ nākotnes arhitektūras izaicinājums slēpjas pilsētvides problēmu risināšanā.

Roterdama, protams, ir īpaša pilsēta — viena no pasaules lielākajā ostām, pilsēta, kurā dzīvo vairāk nekā 150 etnisko grupu pārstāvju. Pilsētas iznīcināšana 2.Pasaules kara laikā daļēji izskaidro, kāpēc tā ir tik ļoti ieinteresēta arhitektūrā. Roterdama un tai blakusesošā Delfta ir mājvieta nozīmīgām arhitektūras institūcijām — te atrodas Nīderlandes Arhitektūras institūts, Berlāges institūts un Delftas Tehniskās universitātes arhitektūras skola, te izvietoti arī daudzi arhitektu biroji, no kuriem pazīstamākie droši vien ir OMA, MVRDV, West 8, Mecanoo, Neutelings Riedijk un Claus en Kaan.

«Mēs esam pētnieciska biennāle un to uztveram nopietni, izpētei mēs pievēršam daudz uzmanības un liela daļa no tā paliek aiz kadra», saka Bruhmanss. Šī gada biennāles tēma ir Atvērtā pilsēta: projektējot līdzāspastāvēšanu (Open City: Designing Coexistence), — pilsēta, kas ir dažāda, dzīvīga un sociāli ilgtspējīga, kurā cilvēkiem ir priekšnoteikumi auglīgai saskarsmei citam ar citu — kultūras, sociālajā, kā arī ekonomiskajā aspektā. Tā savā ziņā iekļauj gan iepriekšējo gadu tēmas, gan pievieno jaunas, tiecoties noteikt, kas veido nākotnes ideālo atvērto pilsētu — dažādību un līdzās pastāvēšanu, apstākļus, kas iekļauj, nevis izslēdz.

Šoreiz biennāle ir vairāk izpletusies — kā telpā, tā laikā. Biennāles nemainīgā daļa ir trīs izstādes — divas Roterdamā, bet trešā — Amsterdamā, taču programmu papildina vēl virkne dažādu pasākumu — konferences, lekcijas, filmas, prezentācijas, debates, ekskursijas, TV un radio raidījumi un daudz citu ar galveno tēmu saistītu notikumu — tas viss 12 nedēļu garumā.

Galvenā izstāde

Biennāles centrālā izstāde skatāma Nīderlandes Arhitektūras institūtā (NAi). Kā jau tika solīts, ieeja šajā arhitektūras centrā šobrīd nav organizēta pa ierastajām durvīm. Tā kā viens no biennāles atslēgas vārdiem ir pieeja, tad — konceptuāli izveidota cita ieeja tieši biennālei — pa tiltiņu pāri baseinam — no ielas taisni ēkas lielākajā izstāžu zālē, burtiskā nozīmē atveroties pilsētai un apmeklētājiem. Šī zāle ir kā publisks forums — tur ir vieta gan lekcijām, filmām un debatēm, gan kafejnīca, bibliotēka, VPRO translācijas studija, grāmatnīca un tāda kā darbnīca. Un tas viss tādā mērenā sajaukumā un haosā — darbojoties kā atvērtās pilsētas modelis, kuru var pētīt, klīstot cauri un atklājot dažādos skatus vai savienojumus. Apkārt forumam — vestibilos un stāvos virs galvenās telpas ir izstādes, sakārtotas sešās tēmās, piepildot visu ēku.

Daudzie piemēri rāda vietu, cilvēku, tipoloģiju un sociālo apstākļu kombinācijas, dažādās pasaules vietās, dažos gadījumos pilnīgi atšķirīgās attīstības stadijās. Tie ietver Sanpaulu pilsētas atjaunošanu, Adisabebas kontrolētos skvotus, Džakartas iedzīvotāju pilsētniecisko sadzīvi, ģentrifikācijas procesus Stambulā, Palestīnas bēgļu nometņu revitalizāciju, jaunus savienojumus starp divām Roterdamas apkaimēm, sociālisma pilsētu daudzdzīvokļu māju rajonu konceptu, pētījumu par ASV piepilsētām un to iedzīvotāju dzīvesveidu. Taču biennāle nav galīgs pārskats par atvērto pilsētu. Tā drīzāk tiecas stimulēt pieredzes apmaiņu, rosina meklēt tādas struktūras un politikas, kas pilsētas var darīt atvērtākas.

Viena no sešām tēmām — The Collective veltīta mikrorajonam. Iespējams, tā ir pirmā reize, kad rietumu pilsētbūvniecības diskursos tam kāds pievērsies tik plaši. Kā vēsta izstādes uzstādījums — Padomju Savienībā 1956.-1989.gadā tā sauktajos mikrorajonos tika uzbūvēti 50 miljoni dzīvokļu. Izstāde, protams, nedod kādas universālas receptes tam, ko iesākt ar esošajiem mikrorajoniem, bet viens otrs piemērs ir interesants. Kaut patiesībā interesantāka ir šī fenomena interpretācija un atspoguļošana. Piemēram, divi lieli plaukti, pilni ar krievu valodā iznākošiem interjera utml. žurnāliem, kas lielā mērā veido mikrorajonu iedzīvotāju gaumi postpadomju laikmetā. Vai arī — aicinājums izvēlēties sev tīkamāko loga drošības režģa zīmējumu no daudziem desmitiem paraugu. Vai — mēroga modelis, kas vizualizē to, par ko pārvēršas publiskā telpa starp mikrorajona namiem, automašīnu skaitam pieckāršojoties. Kā sociālisma atvērtā kļūst par kapitālisma slēgto pilsētu, kas sastāv no nožogotām pilsētas teritorijām, kur publiskā telpa ir reducēta līdz ceļiem, kas tās savieno.

Abas pārējās lielās izstādes — Paralēlie gadījumi (Parallel Cases) un Amsterdamas brīvvalsts (The Free State of Amsterdam) eksponē tieši projektus. Pirmā — studentu darbus no 44 augstkolām 26 valstīs, otrā — liela mēroga Amsterdamas priekšlikumus.

Kas ir Atvērtā pilsēta?

Biennāles kurators Kēss Kristiānse skaidro: «Atvērtā pilsēta ir vieta, kur sadzīvo dažādas sociālas grupas, vieta, kam piemīt kultūru dažādība, ir acīmredzamas mērogu atšķirības, vieta, kur norisinās kādas pilsētnieciskas inovācijas un droši vien arī ekonomiskā aktivitāte. Kad visi šie faktori summējas, var būt pozitīvs efekts. Tad varam runāt par atvērtu pilsētu. Tomēr tā nav pilsēta pilnībā, drīzāk — apstākļu kopums kādā pilsētas daļā. Tā ir ilūzija — iedomāties, ka visa pilsēta varētu būt projektēta kā atvērtā pilsēta vai ka tā varētu tikt konstruēta. Parasti, politisku iemeslu dēļ, katrā pilsētā ir rajoni, kas ir potenciāli atvērti un citi, kas nekad nebūs atvērti.»

Atvērtā pilsēta nozīmē pieeju (pieejamību). Pieeju tādiem resursiem, kas var bagātināt pilsētas dzīvi, — tādiem kā mobilitāte, komunikācija, zināšanas, izglītība, veselības aprūpe, mājokļi, darbs un sociālie tīkli. Atvērtās pilsētas kvalitāti tādejādi nosaka arī šādas pieejamības veicināšana, kā arī brīvības pakāpe un ērtība, šos resursus izmantojot. Arhitekti neveido sabiedrību, tomēr viņi var palīdzēt radīt apstākļus atvērtai sabiedrībai.

Kā vienu no atvērtas pilsētas piemēriem Kristiānse min Prenclauerbergu Berlīnē gadus piecus pēc mūra krišanas. Rajons, kas agrāk piederēja Austrumberlīnei, pārvērtās, kļūstot par augsni radošumam — veidojās jaunas uzņēmējdarbības formas, jauni cilvēki — studenti un mākslinieki pārvācās dzīvot uz Prenclauerbergu blakus tās senākajiem iemītniekiem un lielajai vjetnamiešu kopienai. Iznākums bija kā radošs un pozitīvs kausējamais katls. Taču noteiktā brīdī, un, kā redzams, tas notiek visur, sākās ģentrifikācijas process. Notika «daudzveidības pašiznīcināšanās», kā to dēvēja Džeina Džeikobsa. Pateicoties apkaimes sekmēm, auga nekustamo īpašumu cenas, un tas savukārt piesaistīja īpaši noteiktas funkcijas. Tādejādi atvērtā pilsēta bija beigusies.

… un Rīga?

Interesanti, ka Arhitektūras dienas diskusijā Arhitektu namā, Rīgas būvvaldes vadītāja Anda Ciņa uzstāšanās visai cieši sasaucās ar Roterdamas biennāles tēmu. Prātojot par to, kas ir urbānā harmonija un vai Rīga to ir sasniegusi, viņš nonāca pie ļoti līdzīgiem secinājumiem — par līdzsvaru starp formālo un neformālo, vēlamo un esošo, starp dažādām sociālajām un etniskajām grupām, paužot atziņu, ka Rīga tikai iegūtu, ja spētu to atzīt un izmantot savā labā.

Protams, šīs nostādnes nav jaunas, arī Kristiānse taču ir audzis un veidojies ar Team 10 un nīderlandiešu strukturālistu idejām. Viņi arī projektēja un veidoja ēkas ar atvērtiem plāniem vai atvērtas pilsētnieciskas sistēmas, radot struktūras, ko tad aizpildītu pilsētnieki paši. Kaut kādos aspektos atvērtā pilsēta sasaucas arī ar Ričarda Floridas postulēto radošo pilsētu konceptu. Taču latviski par to sākts runāt salīdzinoši nesen. Tāpēc jo interesantāk bija Hardijam Lediņa veltītajā izstādē uz sienas izlasīt kādu viņa domu, kas skaidri un vienlaikus poētiski noformulē to pašu ideju. Jau pirms vairāk nekā 20 gadiem.

«Mūsdienu arhitektūrai jāmeklē ceļš starp dažādiem cilvēkiem un kultūrām, starp pretrunām un nesavienojamībām, starp laika garu un vietas atmosfēru, starp plānoto kārtību un dzīves dažādību, starp poliem, kur nākotnes pilsēta realizēs sevi, pilsēta, kura saviem iedzīvotājiem ir tas, kas bijis visas arhitektūras mērķis, māja.»

Hardijs Lediņš. Postmodernisma situācijas krustceļi. Māksla, 1987, Nr. 6

Turpinot aizsākto domu, var jautāt, — vai Rīgā ir vietas, ko var dēvēt par atbilstošām atvērtās pilsētas kritērijiem? Noteikti, ka tā nav Vecrīga, centrs vai Mežaparks. Droši vien kā atbilstošākie piemēri prātā nāk Andrejsala pirms pāris gadiem vai Spīķeri šodien. Šīs īslaicīgās izmantošanas radošās vietas un telpas ir sava veida pilsētnieciskās dzīves katalizatori, tomēr nepamet sajūta, ka, lai arī šajās vietās jaušams vairāk brīvības un Rīgai jaunas kultūras vai uzņēmējdarbības izpausmju, tomēr tās šķiet vairāk institucionāli veidotas, iedēstītas, ne radušās «pašas no sevis». Tās arī nevar nosaukt par pilnvērtīgām pilsētas daļām, jo drīzāk ir monofunkcionālas — tur dominē kultūra, izklaide un varbūt kāds birojs. Par atvērtu pilsētu pēc šiem kritērijiem nevar saukt arī, piemēram, Maskavas piekšpilsētu, Bolderāju vai kādu mikrorajonu — kaut var likties, ka tie potenciāli spētu būt tādas vietas, Maskavas priekšpilsētā zināmā mērā dažu aktivitāti pat veicināja iepriekšējā izpilddirekcija. Taču — kaut kā pietrūkst, acīmredzot, tādas lielpilsētnieciskas jaudas, iedzīvotāju pašorganizēšanās, kādas tradīcijas, izpratnes par publisko vai varbūt — skvota likumdošanas.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x