Pagājušajā nedēļā, 27.—29. oktobrī Rīgā risinājās Starptautiskās pilsētvides attīstības asociācijas INTA 32.kongress. Tomēr neskatoties uz notikuma pasaules mērogu (kaut arī nozares ietvaros), jāsecina, ka tas netika atbilstoši novērtēts no pilsētas un vietējo speciālistu puses.
Konkurētspēja un sadarbība, radošums un radošās pilsētas, sociālais un kultūras kapitāls, ekonomiskā un vietas gudrība (territorial intelligence), tīkli un klāsteri, tāpat dažādie angļu vārdi ar priedēkli re (rethink, reevaluate, reinvent, regenerate, redevelope, reshape, reuse etc.) — tā ir daļa no tēmām un atslēgvārdiem, kas skanēja vai katrā priekšlasījumā. Arī esot klāt tikai daļā kongresa pasākumu, radās priekšstats par tā mērogu un nozīmi. Neskatoties uz to, ka lekciju / prezentāciju līmenis bija visai dažāds, starp tām bija arī tādas, kas likās ļoti interesantas, bet atsevišķas — pat pārsteidzošas un iedvesmojošas, tādas, kuru iespaidā var sajusties vairākas dienas.
Tēmu ziņā INTA pasākumu var salīdzināt ar iepriekšējo, 2006.gada Venēcijas arhitektūras biennāli, kas bija veltīta pilsētām. Šajā gadījumā tikpat nozīmīgi temati, pasaules mēroga speciālisti, viņu pētījumi, idejas un priekšlikumi bija pieejami tepat — trīs dienas Rīgas centrā.
Ko vērta bija Čārlza Landrija (Charles Landry) uzstāšanās vien. Būdams autors vairākām grāmatām par pilsētu veidošanu, viņš reizēm minēts blakus Ričardam Floridam un Džonam Houkinsam — kā radošo pilsētu un radošās ekonomikas pravieši — The Big Creative Three. Paužot uzskatu, ka radošums ir būtiski nepieciešams, lai sasniegtu ekonomisku un sociālu progresu šodienas pasaulē, Landrijs to atzīst par tikpat nepieciešamu ekonomisku resursu kā ūdens vai elektrība. Demonstrējot aizraujošu prezentāciju, kuras tekstus un saukļus lielā mērā veidoja pilsētvidē fotografēti uzraksti un attēli — izkārtnes, reklāmas, graffiti utt., viņš tiecās atbildēt uz jautājumu, kā izmantojot izdomu un iztēli, iespējams pārvērst vietu, attīstot tās identitāti vai radot jaunu, nebijušu.
Līdzīgas tēmas ieskanējās ne vienā vien lekcijā. Piemēram, izdevniecības Gallimard pārstāvis Eriks Marbo (Eric Marbeau) stāstīja par viņu kompānijas pieeju pilsētu ceļvežu veidošanā. Lai atspoguļotu kādu pilsētu, ceļveža tapšanā tiek iesaistīti dažādu nozaru vietējie speciālisti, pilsētas zinātāji, tiecoties iespējami pilnīgi atklāt vietas kultūrvēsturisko mantojumu, iemītnieku dzīvesveidus un tradīcijas, dažādus radošus aspektus, kas pamatā vietas pievilcībai. Šāda darba rezultātā interesantākais nav tikai tas, ka izveidots labs ceļvedis tūristiem, tas vienlaikus «strādā» arī pretējā virzienā — definējot un pozicionējot pilsētas rajonus kā tūrisma produktus, grāmata reizē veido un attīsta pašas pilsētas tēlu un identitāti.
Sociokultūras ģeogrāfs Eriks Koreins (Eric Corijn) savos komentēros pauda pārdomas par globalizācijas ietekmi uz pilsētu sociālo un kultūras vidi. Jautājot, vai mēs esam gatavi pilsētām, kur cilvēki būs tikpat mobili kā preces un pakalpojumi, viņš pats atbildēja, ka laikam jau šobrīd vēl ne. Taču tas ir viens no būtiskākajiem pilsētu nākotnes izaicinājumiem — pilsētniekiem pieņemt vēl nebijušu kultūru daudzveidību, apzināties, ka dzīvojam vienā pasaulē, kaut arī nākam no dažādām.
Kā īpašs jautājums kongresa runātājiem tika vaicāts viņu viedoklis par aktuālo — pasaules finanšu un ekonomikas krīzi un tā ietekmi uz attīstību. Nostāja bija visumā līdzīga, paužot optimismu un cerību, ka krīze ir iespēja. Iespēja pārvērtēt un iespēja veidot gudrākus un ilgtspējīgākus, tātad labākus projektus, ēkas un pilsētas.
Varētu domāt, ka kongress šajās dienās bija kā tāds pilsētnieciskas domas epicentrs Rīgas vidū, kas raisītu arī mutuļošanu sev apkārt. Tomēr tā nebūt nebija. Kongress palika visai noslēgta vide, par kuru ārpus viesnīcas Latvija konferenču zālēm īpaši neviens nojaust nevarēja. Tāpēc ir sajūta, ka notikums palika īsti nenovērtēts no Latvijas un Rīgas puses — manuprāt, tā bija liela iespēja — uzzināt daudz ko jaunu un vērtīgu, paskatīties plašāk un savādāk, dibināt vērtīgus kontaktus. Diemžēl īpaši daudz pasākumā neredzēja tos, kam tur būtu bijis noteikti jābūt — Rīgas attīstības virzītājus un lēmējus — politiķus, ierēdņus utt. Liekas, arī no mēdiju puses tas netika novērtēts, ko gan var arī saprast, jo pasākuma ievirze lielai daļai žurnālistu un izdevumu varētu likties pārāk specifiska. Tomēr šāds aizbildinājums ir nepārliecinošs, zinot, ka turpat 4/5 Latvijas iedzīvotāju dzīvo un/vai strādā pilsētās.
Tiem, kas bija kongresā, tas noteikti sniedza ne vienu vien būtisku atziņu. A4D aicināja vairākus Latvijas dalībniekus izteikt viedokli par kongresu, tajā paustajām domām un idejām, kā arī pieredzi, kas varētu noderēt Rīgai un Latvijai.
