Vadlīnijas Lietuvas laikmetīgajā arhitektūrā vienlaikus nosaka gan augošās problēmas, gan to risinājumi. Arhitektoniska pakaļdzīšanās progresīvākajiem strāvojumiem Eiropā kā dominējoša pār nacionālās identitātes respektēšanu ir sīksts ieradums. Spēja apvienot tradīcijas ar jaunām idejām kļūst par pirmo nepieciešamību.
Arhitektūra vienmēr bijusi dzīves kvalitātes, mentalitātes un sabiedrības vērtību sistēmas spogulis. Šodienas būvprocesa kvantitāte Lietuvā rāda, ka valsts izdzīvo radikālu politisku pavērsienu, ekonomiskās izaugsmes, kā arī rietumu kultūras ietekmētu pārmaiņu laiku. Vadlīnijas Lietuvas laikmetīgajā arhitektūrā vienlaikus nosaka gan augošās arhitektoniskās problēmas, gan to risinājumi.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā no standartizācijas un vienveidības atsvabinājās arī Lietuvas arhitektūra. Brīvībā būvēt zēla privātmāju plantācijas, izslēdzot jebkādas kvartālu vai rajonu vienojošas koncepcijas. Alkas pēc individuālā pārauga alkatībā. Prevalējošā «ideja» bija ēka kā klienta labklājības vai statusa sabiedrībā zīme. Pieredzes trūkumā un neizpratnē par arhitektonisku kvalitāti, ekonomiskajās un ergonomiskajās spīlēs arhitektūra kļuva samākslota, garlaicīga un skopa. Lai gan Lietuvas tirgu lēnām pārpildīja moderni būvmateriāli, limitētie klientu resursi vienmēr noveda pie zemas kvalitātes būvprodukta.
Pašlaik situācija Lietuvas būvtirgū būtiski mainās. Valsts ekonomiskās izaugsmes sekmētie pašmāju un ārzemju investīciju plūdi izraisījuši īstu būvniecības bumu. Lielākās pilsētas — Viļņa, Kauņa un Klaipēda strauji izplešas. Pēc blāķiem biznesa, iepirkšanās un izklaides centru sabūvēšanas uzņēmēji fokusējas uz dzīvojamo ēku celtniecību. Piepilsētās un pierobežā dīgst privātmāju vai daudzdzīvokļu ēku rajoni. Industriālie vai militārie kompleksi tiek pārveidoti komerciālās vai dzīvojamās vienībās, tiek atjaunotas vecpilsētas. Augstajā būvniecības aktivitāšu temperatūrā pilsētām formējas jauni veidoli — īpaši Viļņai.
Lai arī jauna publiska celtne jau kļuvusi par retu gadījumu (finansiāli apsvērumi), arvien vairāk un vairāk investori sāk lūkoties pēc arhitektoniskas kvalitātes. Uzdevums radīt ēku, kas vienlaikus reprezentē uzņēmumu un pilsētu, liek arhitektiem meklēt novatoriskus un izteiksmīgus augstākās kvalitātes risinājumus. Attīstību veicina arī biežie arhitektūras konkursi.
Informācija — estētisku, konstruktīvu, progresīvi tehnoloģisku risinājumu piemēri — mūsdienās ir viegli pieejama. Tomēr — investīciju straume un briestošais būvtirgus Lietuvā rada pilsētbūvnieciskas un arhitektoniskas problēmas. Nopietnākās no tām ir mērogu un kvalitāšu (funkcionālo un estētisko) neatbilstība, nacionālās identitātes trūkums, nesaudzība pret arhitektūras, pilsētbūvniecības un dabas mantojumu.
Dominē ekonomiskie kritēriji. Investori un sabiedrība aizstāv viedokli, ka ēka, pirmkārt, ir investīcija, nevis vieta dzīvošanai vai citām aktivitātēm. Un modernās būves Lietuvā, īpaši — masu patēriņam domātās (veikali, izklaides centri, daudzdzīvokļu nami), izpaužas neergonomiskā, īslaicīgā, anonīmā arhitektūrā.
Viena no svarīgākajām problēmām Lietuvas mūsdienu arhitektūrā ir nepietiekami saskanīga iekļaušanās vidē — vienalga urbānā, dabiskā vai vēsturiskā. Narcistiskā klientu vēlme ar ēkas palīdzību izrādīties vai pārspēt citus novedusi pie arhitektoniska haosa. Arī tiekšanās pieskaņoties vadošajām vēsmām Rietumeiropas arhitektūrā, dažkārt vienkārši kopēti risinājumi bez pielāgošanas vietējām tradīcijām un kontekstam apdraud pilsētu apbūves identitāti. Kopš laikiem, kad Lietuvai nebija savas arhitektūras skolas, projektēt nozīmīgas ēkas aicināja arhitektus no ārzemēm. Lai arī viņi ienesa pasaules arhitektūras tendences, tiem nebija nekā kopīga ar vietējo amatnieku iekoptajām tradīcijām.
Protams, laikmetīgā arhitektūra ir nepieciešama, taču ir jāatrod veids, kā harmonizēt veco ar jauno. Veiksmīgs piemērs ir Viļņas jaunais centrs Nēres upes labajā krastā. Moderno augstceltņu panorāma, kontrastējot saglabātajām vecpilsētas struktūrai un arhitektūrai pretējā krastā, rāda Viļņu kā ambiciozu, spēkpilnu un progresīvu pilsētu.
Lietuvas mūsdienu arhitektūra meklē savu zīmolu ar unikālu nozīmi arhitektūras pēctecībā. Izcili bija lietuviešu klasicisma arhitekti. Apzināti meklējumi pēc vietējas bāzes arhitektūrā parādījās laikā starp pasaules kariem — pārtikušās Lietuvas brīvvalsts laikā. Tad tika uzbūvētas liela daļa dižu ēku, no kurām dažas, īpaši toreizējā galvaspilsētā Kauņā, tiek uzskatītas par ievērojamiem modernisma paraugiem Eiropā.
Arhitektoniska pakaļdzīšanās progresīvākajiem strāvojumiem Eiropā kā dominējoša pār nacionālās identitātes respektēšanu ir sīksts ieradums. Tomēr hiperaktīvā tūrisma laikā, kas būvniecības aktivitātes ielaužas pat aizsargātajās teritorijās, nacionālās arhitektūras pārzināšana un spēja apvienot tradīcijas ar jaunām idejām kļūst par pirmo nepieciešamību.
Lietuvas laikmetīgā arhitektūra ir sava virziena formulēšanas vidusceļā. Arhitektūras varavīksne, eksperimentējot ar un mācoties no globālās pieredzes, ļauj mums cerēt, ka pamanīsim jauno apvārsni, kas veiksmīgi savienos mūsdienu globālās tendences, progresīvās novitātes un nacionālo identitāti.
