Izstāde un grāmata Process — viedokļi III

Turpinot viedokļu sēriju par AVF nozīmīgāko notikumu, savas pārdomas par izstādi un grāmatu pauž ar arhitektūru saistīti cilvēki: Vēsma Kontere McQuillan, Vladimirs Frolovs, Pēteris Ratas, Andris Rubenis, Uģis Kaugurs un Aigars Kušķis.

Vēsma Kontere McQuillan

Interjera arhitekte, Scenario, Oslo

Vispirms gribu pateikt, ka viennozīmīgi pozitīvi vērtējams ir faktu — izstāde un grāmata — notikums. No sirds apsveicu visus šajā projektā iesaistītos cilvēkus un lepojos ar viņiem. Priecājos, ka man bija iespēja būt Rīgā un redzēt izstādi.

Analizējot sīkāk. Par izstādes iekārtojumu. Jau personīgā sarunā ar kuratori Ievu Zībārti  pieminēju, ka man nav skaidra izstādes mērķauditorija. Ja izstāde domāta plašai auditorijai, tad viss kārtībā. 20 gadsimta 90.gados tādu izdevumu kā Elle Decoration modīgais paņēmiens veidot stilīgas arhitektu un dizaineru bildes darbojas — izstādes apmeklētājs,  varbūt potenciālais pasūtītājs, redz, ka arhitekts arī ir cilvēks un bieži vien vizuāli visai pievilcīgs. Kā profesionālim man neliekas interesanti apskatīt manu kolēģu sejas milzīgā palielinājumā, jo, pirmkārt,  neredzu tam lielu informatīvu jēgu, otrkārt, tas man liek domāt par piesaistītā finansējuma nemērķtiecīgu izmantošanu. Mani mulsināja izstādīto arhitektu biroju fotoattēlu proporcionālā attiecība pret maketiem. Maketi šķiet samesti vienā kaudzē un ļoti nelieli attiecībā, piemēram, pret arhitekta Ingurda Lazdiņa visnotaļ jauko fotoportretu.

Otra zāle sadalīta visai mehāniski — šķūņi pa kreisi, Rīga pa labi, konkursi pa vidu. Tādēļ pirmās zāles ritmiskais dalījums — katram sava «stacija» plus maketi — būtībā ļoti grafisks un telpiski aizraujošs šķiet esam pilnīgi cits projekts.

Ieva atzina, ka uzdevums bijis grūts — izstādes veidotāji centušies ietvert visas mērķauditorijas, sākot no profesionāļiem, beidzot ar skolniekiem, un tas lāga laikam nemaz nav iespējams. Nākošai izstādei novēlu izvēlēties precīzāku mērķauditoriju, tad arī rezultāts būs precīzāks.

Domāju, varbūt esmu nevajadzīgi kritiska pret izstādes iekārtojumu, kas man šķiet  labāko 90.gadu tradīcijās ieturēts, tātad nedaudz novecojis. Domāju, manu viedokli ietekmē pagājušā gadā Oslo Arhitektūras triennāles (3rd International Architecture Triennale) ietvaros rādītā Norvēģijas arhitektūras izstāde, kuras iekārtojums bija ļoti veiksmīgs — tehnoloģiski moderns un ar labu izstādes scenogrāfiju. Domāju, tieši izstādes scenogrāfijas pietrūka — it kā no sākuma uzrāviens ar bildēm, bet rezultātā — čuš! pie sabīdītiem stendiem, kurus kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja izvest no izstāžu telpas.

Grāmata man viennozīmīgi patika daudz labāk. Pievilcīgs ir princips — raksta paši arhitekti plus daži stāstnieki, kas stāsta stāstus par arhitektiem un arhitektūru.  Domāju, tā pilnīgi atbilst nosaukumam PROCESS. Grāmatā to procesu redz, un tas man šķiet gana aizraujošs. Tomēr jāatzīst, grāmata vairāk atbilst vietējai, iekšējai profesionāļu lietošanai, lai iepazītos savā starpā. Mēģināju rādīt grāmatu saviem norvēģu kolēģiem, un, protams, radās problēmas ar tās uztveri, jo projekts, kurā tik svarīgs ir rakstītais vārds, ir grūti uztverams cittautiešiem, kas nesaprot valodu. Līdz ar to latviešu arhitektu process nav lāga saprotams ārpus Latvijas. Varbūt nākamajā grāmatā tomēr vajadzētu domāt arī par angļu valodas lietojumu, kaut vai ņemot par piemēru Skandināvijā iznākušās grāmatas skandināvu valodās ar angļu valodas galveno tēmu apkopojumiem savienojumā ar raksturīgajiem attēliem. Ja nu nav kādas īpašas vēlēšanās to procesu paturēt tikai pašiem sev.

Nobeigumā, lai neizklausītos pārlieku kritiska, rezumēšu, ka vislielākais notikums tomēr ir noticis — ir izstāde un ir grāmata, kuras var analizēt, kritizēt, aizstāvēt u.t.t, bet par kuru vispār IR VĒRTS runāt. Veidotāji ir jauni, talantīgi, vērtīgi cilvēki, kas dara darbu, ko saprot un ir atbilstoši izglītoti. Beidzot ir pārtrūkusi Latvijai tik ļoti raksturīgā tradīcija, ka arhitektūras un dizaina procesos iesaistās cilvēki, kuri ne tikai par to neinteresējas, bet kuriem pat izglītība neatbilst izvēlētajai darbības jomai.

Vladimir Frolov

Žurnāla Project Baltia redaktors, Sanktpēterburga

Izstāde Process krievu apmeklētājam ir īpaši pārsteidzoša tādēļ, ka tā izskatās brīva no jebkāda komerciāla atbalsta, kas ir tipisks šāda veida pasākumiem Maskavā un Sanktpēterburgā. Šis fakts, kā arī tas, ka izstādi veidojusi jaunu kuratoru komanda, piešķir tai sava veida viegluma sajūtu, neskatoties uz to, ka viņi darbojušies ar visai nopietnu jautājumu: Kā rodas laba arhitektūra?

Viņu atbildi es izlasīju veidā, kā izstāde ir būvēta. Tu pēti pašreizējo arhitektūras procesu, vairāk vai mazāk slavenu Latvijas biroju produkciju, tad nokļūsti telpā ar projektiem, ko Rīgai radījušas starptautiskas arhitektūras zvaigznes. Taču šajās divās zālēs tu negūsti nekādu atbildi, iespējams, rodas tieši vēl vairāk jautājumu. Un galu galā tu nonāc tai daļā, kas veltīta vernakulārajam modernismam, tendencei un vienlaikus arī tipoloģijai (šeit mēs galvenokārt redzam lauku mājas), kas izstādē izcelta īpaši.

Es domāju, ka atbilde ir atrodama šeit un faktiski tā ir visai tradicionāla: laba arhitektūra rodas no vides. Iedvesmu iespējams atrast laukos, kur arhitektam ir jārēķinās ar dabu un vernakulārajā, kas ir dabiska arhitektūra bez arhitekta. Šāda pieeja piedāvā labu risinājumu ne tikai estētiskajā, bet arī ētiskajā aspekta.

Pēteris Ratas

Arhitekts, Rīga — Šanhaja

Varbūt šī ir veiksmīgākā arhitektūras izstāde Rīgā, kuru es esmu redzējis. Tā ir apjomīga un daudzveidīga savā saturā un ekspozīcijas formās. Tieši mēdiju daudzveidība to padara interesantu. Ir daudzi maketi, attēli, planšetes, fotogrāfijas, lielas un mazas, diagrammas, teksti. Katrs varēs atrast kaut ko interesantu sev, gan mēs arhitekti, gan vienkārši cilvēki, gan nākotnes arhitektu klienti. Varbūt tas arī ir pirmais efektīvais saskares punkts starp profesionāliem arhitektiem, kas rada telpu, un sabiedrību, kura to apdzīvo.

Man personīgi bija interesanti vērot maketus, daudz darba maketus, ko radījuši paši projektu autori. Tajos var redzēt radošā procesa pēdas varbūt vairāk nekā projektu planšetēs. Izstāde arī saucās — Process. Ja šī izstāde būtu notikusi pirms 5 gadiem, varbūt mēs nevarētu redzēt šādu formu, materiālu, tehnisku daudzveidību un spēku, kāds ir šobrīd. Var arī just «lielo arhitektu» ietekmi uz prezentēšanas paņēmieniem. Var just tādu kā globalizāciju arī purvainajā Rīgā.

Protams, mēs skatāmies nedaudz subjektīvi uz projektiem. Vai viss ir labs? Redzēju to, kas personīgi patīk, un arī to, kam nepiekrītu. Bet tieši tāpēc ir fantastiski redzēt vienkopus, vienā telpā to, kas šobrīd notiek Latvijas arhitektu pasaulē, un gūt iedvesmu. Tiešām to ir vērts redzēt.

Varbūt ir vērts domāt šādu izstādi izveidot kā regulāru notikumu, ikgadēju vai kā biennāli?

Andris Rubenis

Arhitekts, Rīga — Roterdama

Man prieks, ka arhitektūras apskati Latvijā ir izgājuši ārpus A4D portāla rāmjiem un mēģina ieņemt arī kādu citu materializēšanās formu. Kā pēdējo Latvijas arhitektu biroja darbu izstādi atceros biroja Arhis izstādi 4/11, kas bija diezgan pasen. Interesanti ir redzēt dažādos radīšanas procesa variantus, kas tiek demonstrēti ar dažāda mēroga, lieluma un eksplodētiem maketiem, skicēm, e—pasta vēstulēm un apdares materiāliem. Izstāde varētu atstāt vilšanās sajūtu tiem, kas grib uzzināt, kāda ēka tiek būvēta kaimiņu sētā, bet stāsts jau arī ir par procesu, kas īsti nebeidzas bridī, kad ēku ir okupējis tās nākamais lietotājs.

Bez šaubām, izstāde ir notikums, un ceru, ka šī pati izstāde būs labs sākums arhitektu kopīga dialoga veicināšanai Latvijā, sagaidot arī kādu mūsmāju meistara lekciju, prezentāciju, grāmatu vai audzinošu stāstu.

Uģis Kaugurs

Arhitekts pilsētplānotājs

Atstājot izstādes un grāmatas visādi uzteicamo saturisko kvalitāšu analīzi zinošāku zinīšu ziņā, varētu aprobežoties ar latviski pieticīgo «labi, ka tā…», pievienojoties taisnīgajiem apgalvojumiem, ka labāk, ja ir, nekā, ja nav, un vispār — tik sen nekā nav bijis, ka labi, ja vispār.

Tomēr daži interesanti aspekti iezibsnījās vismaz diskusijās A4D un apkārt. Par mazo jezgu ap to labās arhitektūras labiešu izcilību un citu radītāju mazāk— vai ne—labumu, kas varbūt tomēr nav pietiekami taisnīga atšķirības zīme.

Var jau būt, ka tā ir vien gadījuma rakstura tuvredzība, uzkāpjot uz labi redzamiem un prognozējamiem grābekļiem. Drīzāk gan — apzināti radīta PR mārketinga provokācija. Paklaigāja, pabubināja, bet rezultāts — tik stāvgrūdām pilna vernisāža sen nebija manīta.

Pārmest labiešu grupai ambiciozitāti arī nebūtu godīgi. Kaut vien aptuveni iztēlojoties procesa tapšanā kolektīvi ieguldītā sabiedriskā, ikdienas maizītes pelnīšanai atrautā darba un laika apjomu, skaidrs, ka bez ambīcijām tas vispār nebūtu iespējams. Tas, ka šāda procesa dalībnieki sevi vismaz nošķir no «pārējiem», ja ne pretstata, arī ir tikai loģiski un likumsakarīgi (ja vien izstāde nepretendē uz puslīdz demokrātisku tautsaimniecības sasniegumu gada skati). Lai ko tādu uzņemtos un paveiktu, jābūt domubiedru grupai, un skaidrs, ka tās dalībnieki vispirms stāsta par sevi, atstājot citu astu celšanu citu pašu ziņā.

Tāpēc mazākais — drusku dīvaina izklausās daža čīkstēšana: «A ku’ ta’ es? A ko ta’ mani ne?» Kā to jau vairāku gadu garumā uzrāda diskusijas ap LAS mērķiem, vietu, un spējām, Latvijas arhitekti (gluži tāpat kā pārējā sabiedrība) nu nekādi nav brālīgi, vienlīdzīgi, vienoti un vienādi domājoši. Un paldies Dievam, ka tā!

Var jau būt, ka arhitektu (un ne tikai) radošo grupējumu veidošanās, sacensība un sāncensība ar no tās izaugošiem neskaitāmiem «—ismiem» ir tikai pagājušā gadsimta pirmās puses iezīme. Bet varbūt — arī labi aizmirsta iespēja. Tikai vienojoties no citiem atšķirīgi, bet savstarpēji līdzīgi domājošiem indivīdiem, kuriem netrūkst ambīciju un spēju savu atšķirīgumu manifestēt, var veidoties īsti profesionāls diskurss. Tas, kā mūsu pseido—vienotajā arhitektu sabiedrībā tik ļoti pietrūkst gan pašu viedokļu izaugsmes motivācijai, gan teorētiskās platformas veidošanai, gan mazāk konformiska arhitektu publiskā tēla veidošanai mēdijos.

Tā ka — uz priekšu, citi! Lai top citas izstādes ar citiem procesiem, kas rāda, kā top cita, ne mazāk vai vienkārši citādi laba arhitektūra!

Aigars Kušķis

Arhitekts un teritoriālplānotājs, Jaunrīgas attīstības uzņēmums

Latvijas arhitektu 20 biroju vizuāli stāsti par darbu

Šī ekspozīcija atklāja pārējās izstādes daļas skatītāja uztverei, jo veiksmīgi darbojās kā garīgā un intelektuālā platforma, kur satuvināt ieinteresētu skatītāju ar aplūkojamo tēmu un «preparējamo priekšmetu» — arhitektūras ieceri un tās radītāju, arhitektu biroju. Gan izraudzītie lakoniskie teksti, gan attēli bija ļoti informatīvi.

Patīkami, ka gandrīz visi biroji piesaka sevi kā kolektīvas, radošas vienības. Tā tiek vairota ticība, ka ir iespējams atrast izpildītāju, kuram uzticēt savas vēlmes un šaubas. Iespējams, ne vienā vien apmeklētājā izstāde radīja ideju par nākotnē plānojamo gājienu uz sev garīgi tuvo arhitektu biroju, lai īstenotu nozīmīgo uzdevumu — mājas vai citas vitāli svarīgas telpas veidošanu kopīgā radošā procesā.

Arhitektūras konkursos uzvarējušie 22 projekti

Izstāde pilnībā uztverama tikai kopā ar grāmatu, kas sniedz plašāku ieskatu atlases kritērijos un vairāk raksturo izvēles kontekstu. Tomēr ne izstāde, ne grāmata līdz galam nesniedz atbildes, kāpēc atlases autori blakus konkursu laureātu darbiem izvēlējušies parādīt konkrētos noraidītos konkursa priekšlikumus. Vai tas ir mājiens, ka atraidītais projekts bijis atbilstīgāks situācijai vai inovatīvāks nekā godalgotais?

Daugavas kreisā krasta koncepcija un makets

Projekts plašākai sabiedrībai bijis ļoti nepieejams, un, to ieraugot gatavā veidā, kā jau parasti rodas dažādi jautājumi. Žēl, ka maketā nav ietverta Vecrīga, kas ir galvenais telpiskais objekts, kura kultūrvēsturisko vērtību aizsardzības nolūkos tiek modelēta Kreisā krasta (KK) perspektīvās apbūves kompozīcija.

Kā Andrejsalas un Eksporta rajona attīstītājam savāda šķiet Rema Kolhāsa izstrādātās un Rīgas arhitektūras autoritāšu vispirms slavētās un pēdīgi atraidītās attīstības koncepcijas attēla izmantošana KK vizualizācijā izstādes stendā. Vai saskaņā ar oficiālo kritiku Rīgai svešā mēroga hiperstruktūra tiks izmantota, lai UNESCO aizstāvētu iecerētās Kreisā krasta augstceltnes kā līdzsvarojošu elementu?

Izcila lauku arhitektūra aizraujošās fotogrāfijās. Šķūņi

Patīkama atslodze latvieša acij uz vispārējā, uztveri koncentrēt prasošā izstādes satura fona. Kā jau ārpilsētas atpūta laukos. Tomēr, uzmanīgi iedziļinoties, atklājas, ka izvirzītā tēma var kļūt aktuāla arī Rīgas centra modernajā arhitektūrā, pat Andrejsalā (viesnīcas konkurss Katrīnas ielā 1), kas var izvērst radošu saspēli ar Eksporta ielas pretējās puses nākotni un Laikmetīgās mākslas muzeju, kā arī asprātīgā parafrāze par Rīgas koncertzāles formu semantiku (grāmata, 58. lpp.).

Grāmata

Ļoti labi izdomāta izstādes sastāvdaļa — paplašinājums, pārdomājot redzēto, ne līdz galam saprasto vai nepamanīto pēcizstādes dienās, kā arī neierobežots paildzinājums laikā, kad izstāde piederēs vēsturei. Grāmata paliks kā labi dizainēts dokuments.

Varbūt nav iekšēja līdzsvara starp aplūkoto tēmu «svaru» un tām atvēlēto grāmatas apjomu. Nedaudz žēl, ka ārvalstu arhitektu biroju darbība Latvijā nav radusi atspoguļojumu grāmatā.

Vietām šķiet, ka pēti kārtējo Architektūras numuru ar «laicīgu» saturu un tā tvērumu, kaut tomēr rokās ir grāmata par pieklājīgu cenu un tā aizņems krietnu vietu grāmatplauktā. Kādudien būs interesanti pārlasīt, kas toreiz satraucis jaunos nemiera garus (kuratorus, redaktorus un darba grupu). Varbūt tā ir bijusi vēlēšanās manifestēt domubiedru pulciņa proponētās vērtības ārpus Latvijas Architektūras daļēji paredzamā un nostabilizētā formāta?

Korekts mājiens par mūsu arhitektūras izglītības iegūšanas iespējām un piedāvājumu, un ar to saistītajiem materiālajiem aspektiem grāmatas nodaļā Skola.

Grāmatā ir pieminēta problēma, ka Latvijas arhitekti «nespēj prezentēt monolītu arhitektu sabiedrisko viedokli». Vai tas maz ir iespējams? Retajās diskusijās LAS paspārnē (līdzīgi, taču ne tik izteikti, arī portālā A4D) viedokļi parasti saduras un pretējās puses dodas mājās ar rūgtuma pilnu apziņu par to, ka nostādnes ir tik ļoti pretējas, trūkst tolerances un nav pietiekami daudz laika, lai strīdā piedzimtu kāda kopīga jauna, noformulēta «patiesība».

Kopumā

Kaut kur ieskicēts tika (par Rīgu), bet ne īpaši izcelts un analizēts visas Latvijas kopainā, bija izstādē aplūkoto projektu un realizāciju apjoms jeb svars kopējā arhitektūras darinājumu masā — akceptēto un realizēto projektu plejādē. Tam varētu sekot attiecīga analīze un secinājumi.

Subjektivitāte atlasē un pasniegumā?
Tas ir normāli un citādi nemaz nevar būt. Subjektivitāte ir neizbēgama, jo katrs arhitekts ir radoša personība un tādā veidā rada, uztver un apspriež kolēģu radīto.