Cik ļoti mājas jēdziena uztveri nosaka etnokultūras un valodas radītie stereotipi? Uz šo jautājumu tiekušies atbildēt kādas krievu antropoloģes M.Zavjalova un S.Rižakova pētījumā Latvijas un Lietuvas pamatiedzīvotāju un krievvalodīgo iedzīvotāju stereotipiskie priekšstati par māju.
Pētot Baltijas valstu (Latvijas un Lietuvas) etniskos stereotipus, mēs ar S.Rižakovu veicām asociatīvo testu, kurā citu starpā bija iekļauts stimuls «māja». Tas ietilpa virknē stimulvārdu, kuri apzīmē telpu — vienu no konceptiem, kas svarīgs etniskajai sevis apzināšanai. Mums bija svarīgi noskaidrot, kā pētījuma dalībnieki iztēlojas telpu un tās elementus, cik nozīmīga viņiem šķiet sava telpa un kā tā tiek raksturota.
Pētījuma piedalījās vecāko klašu audzēkņi no Viļņas lietuviešu un krievu skolām, Rīgas latviešu un krievu skolām, un salīdzinājumam arī no Maskavas skolām. Tātad izveidojās 5 grupas: lietuvieši, latvieši, Lietuvas krievi, Latvijas krievi un maskavieši. Katrā grupā bija 100 cilvēki. Testēšana notika rakstveidā, katram cilvēkam bija jāuzraksta neierobežota garuma asociāciju ķēde, ko izraisa stimulvārds.
Iegūtās asociatīvās reakcijas tika sadalītas tematiskās grupās atkarībā no semantiskās saites tipa, kas tās saistīja ar stimulvārdu. Asociācijas par vārdu «māja» tika sadalītas 10 grupās. Katrai pētījuma dalībnieku grupai reakciju skaits katrā tematiskajā grupā izrādījās atšķirīgs.
Kopumā māju visi pētījuma dalībnieki uztver vienādi — tas ir konkrēts mājoklis, saistīts ar vecākiem, ģimeni, siltumu, omulību. Tā ir stingri iezīmēta sava telpa, kas pasargāta no visām ārējām (svešām) iedarbībām. Mājai vienmēr tika piedēvētas pozitīvas īpašības: tā ir vieta, kur ir labi, kur tevi gaida, kur var atslābināties. Ļoti svarīgi, ka mājās cilvēku gaida uzticēšanās un sapratne, komforts un miers. Viens no svarīgākajiem mājas raksturojumiem, ko minēja visi dalībnieki, ir siltums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viena no visbiežāk sastopamajām reakcijām — «pavards». Otra svarīga mājas funkcija — patvērums: tā ir «aizmugure», «cietoksnis», «jumts virs galvas», «paslēptuve». Diezgan svarīga mājas sastāvdaļa ir ģimene — tuvinieki, radinieki un mājdzīvnieki. Mājas funkcionālā slodze — tā ir vieta, kur var atpūsties, paēst, pagulēt. Šīs trīs pamatdarbības minējuši visi pētījuma dalībnieki.
No mājas daļām pirmām kārtām tiek izdalītas tās, kas saistītas ar izeju atvērtā telpā (logi, durvis), ar robežām (sienas, jumts), retāk — istabas, lievenis, slieksnis, skursteņi un citas mazāk svarīgas daļas. Svarīgākā interjera daļa visiem ir gulta, daudzi minējuši arī kamīnu un televizoru. Galds, lai cik dīvaini tas neliktos, nepavisam nav pirmajā vietā (lai gan ēdiens ir viena no galvenajām mājas funkcionālajām slodzēm, atpūta, miegs un atslābināšanās, acīmredzot, ir svarīgāki).
Minētās tendences ir kopīgas visiem pētījuma dalībniekiem. Pievērsīsimies atšķirībām.
Pirmkārt, krievi, atbildot uz stimulu «māja», daudz lielākā mērā, nekā latvieši un lietuvieši, pievērsās mājas emocionālajam vērtējumam un tuvajiem cilvēkiem, kas ar to saistīti. Lietuvieši un latvieši par to runāja daudz mazāk. Savos vērtējumos krievi bija emocionālāki, nekā lietuvieši un latvieši: ar māju saistīja visu pozitīvo jūtu spektru — «laime», «prieks», «draudzība», «miers», «savstarpēja saprašanās», «labvēlība», «maigums». Māja dod «komforta», «aizsargātības», «labklājības», «aprūpētības» sajūtas, bet turklāt arī «brīvību».
Krievu reakcijāsbija spēcīgāka orientētība uz kontaktiem ar (tuviem) cilvēkiem mājas telpā, tika izdalītas tieši savstarpējai mijiedarbībai raksturīgas īpašības («saprašanās», «saskarsme», «rūpes», «atbalsts»), bet latvieši un lietuvieši turpretī uzsvēra privātumu, iespēju nodalīt sevi no citiem («norobežošanās», «miers», «atslābināšanās»). Zīmīgi, ka Lietuvas un Latvijas krievi tomēr piemin mājas aizsargājošās funkcijas.
Vērtējot māju, krievi vairāk izceļ emocionālus, «iekšējus» parametrus: «dzimtā», «vienīgā», «drošā», mazāk – aprakstošus «ārējus» («liela», «skaista»). Mājas ārējie parametri un robežas, kas to nošķir no «svešā», krieviem, acīmredzot, nav relevantas. Ārēji māja, kontrastā iekšējam tēlam, izskatās ne tik pievilcīga: līdzās neitrālajam «dzīvoklim», «celtnei», «ēkai», «mājoklim» parādās arī «būda», «mājele», «šķūnis», «kūts».
Lietuviešiem un latviešiem ir aktuālas mājas ārējās īpašības («liela», «skaista», «ķieģeļu», «plaša», «gaiša» u.tml.). Atšķīrībā no krieviem viņi biežāk uzsver, ka māja peder savai telpai – telpai, kur viņi dzīvo («mana», «privāta», «kurā es dzīvoju»). Tas īpaši raksturīgi lietuviešiem.
Minētās tendences ir kopīgas lietuviešiem un latviešiem, taču latviešiem reakcijas ir vairāk izkliedētas, sastopamas arī atsevišķas negatīvas reakcijas («brūkoša», «veca», «izpostīta», «žurkas», «prusaki»), kādas netika fiksētas lietuviešiem.
Interesanti, ka krieviem māja nozīmē pirmkārt dzīvokli, bet latviešiem un lietuviešiem – atsevišķi novietotu privātu ēku. Aprakstot māju tieši kā ēku, arī parādās atšķirības: lietuvieši un latvieši biežāk nosauc privātmāju un visu, kas to ietver («telpas», «pagrabs», «pļava», «ezers», «koki», «baseins»), bet krievi – sabiedriskās celtnes, kas viņiem nepieder («ēka», «pils», «muzejs», «būdiņa», «kinozāle», «bibliotēka»).
Interesanti, ka visās krievu grupās parādījās reakcija, kuras vispār nebija lietuviešiem un latviešiem – «nauda». Acīmredzot utilitārā pieeja – ka māja maksā naudu, ka to var pārdot, ir raksturīga krieviem, bet nez kādēļ nav tik aktuāla lietuviešiem un latviešiem.
Kopumā var secināt, ka krievi, lai kur tie dzīvotu, Rīgā, Viļņā vai Maskavā, konceptu «māja» uztver vienādi, bet lietuviešiem un latviešiem, lai gan ir līdzīgi priekšstati, tomēr tajos ir arī vairāk atšķirību. Mūsuprāt, pastāv divi stereotipa varianti – baltiešu un krievu, un tos, acīmredzot, vairāk nosaka mentalitāte un valoda, nevis cilvēka dzīvesvieta.
A4D redakcijas komentārs
Raksts piedāvā visai interesantus secinājumus, taču iedziļinoties atklājas aspekts, kas aptaujas rezultātus neļauj vērtēt viennozīmīgi. Rakstā tiek runāts par māju (angl. house). Tomēr krievu vārds dom vienlakus ietver gan šo nozīmi — māju kā ēku, gan mājas (angl. home) kā vietu. Arī lietuviešiem līdzīgi kā latviešiem tie ir atseviški jēdzieni (māja — namas, pastatas; mājas — namai, kampas).
Tāpēc arī nav brīnums, ka latvieši un lietuvieši savos aprakstos rosināti runāt par māju vienskaitlī, vairāk min ēkas fiziskos parametrus. Kamēr krievu respondenti, kuru valodā šis vārds ir plašāku nozīmi, runā par mājīgumu un emocionālajām nozīmēm. Šīs valodu īpatnību radītās atšķirības pētījumā nav pieminētas, tāpēc jābrīnās, kā cienījamās pētnieces vai arī viņu tulki, kas uzdevuši jautājumu latviešiem un lietuviešiem, šo aspektu palaiduši garām.
