Māja Venēcijā. Vai jebkur citur: daži jautājumi un atbildes par pilsētas vēsturisko apbūvi

Riskēšu apgalvot, ka mūsdienu cilvēkam, arī tam, kurš nav pazīstams ar Josifa Brodska „Ūdenszīmi”, māja Venēcijā ir ambivalents jēdziens. Tas var būt piesaistīts kādam konkrētam namam Vidusjūras lagūnas piekrastes akmens labirintā, kas valdzinājis tik daudzus stāstniekus, māksliniekus un klejotājus, bet vienlīdz labi tas var būt arī imaginārs mājoklis, sapņu tēls, kas pastāv manā iztēlē un līdzinās gaisa pilij… Norāde uz Venēciju nav nejauša, jo mūsdienās šīs kanālu pilsētas romantikai ir ne tikai nostalģiska, bet arī trauksmaina pieskaņa, ko rada bažas par pilsētas pastāvēšanu laikmetā, kad globālās klimata izmaiņas no teorijas pārvērtušās par praksi. Nostalģiskā izjūta vienmēr ir barojusi saknes plaši sazarotajam kultūras mantojuma kokam, tāpēc Venēcija ir nolemta būt arī par arhitektūras vēstures simbolu, tā izstarotā gaisma dažkārt sasniedz visai tālus pasaules nostūrus. Jautājums, kurš tajā izgaismojas un top saredzams, ir: kā savienot dzīvi vēsturiskajā ēkā ar tās autentiskuma saglabāšanu?

Jautājums nav gluži tik teorētisks, kā sākumā šķiet. Divdesmitajā gadsimtā daudz, ļoti daudz ir runāts par laika garu un vietas atmosfēru arhitektūrā, vienlīdz aizrautīgi piedēvējot laika garam gan ārdošu, gan radošu ietekmi. Viena no modernā laikmeta izpausmēm ir kritiska vai pat noliedzoša attieksme pret pagātni, vai, citiem vārdiem sakot, laikmetīguma kā vērtības apzināšanās iepretim vēstures nastai. Šķiet, šodien modernisma identitāte patiesi ir noslēgusi kustību pa apli, jo mūsu uzmanības centrā ir veids, kā saglabāt šīs “vēstures nastas” atmosfēru apbūvē, kuru ir nepieciešams pakļaut laikmeta gara prasību radītajām izmaiņām. Mūsdienu tehnoloģija vairs netiecas aizstāt vēsturisko substanci, tā mēģina pielāgot šo substanci tagadnes situācijai, lai padarītu ilgāku tās eksistenci. Mantojums tādējādi iegūst dubultu identitāti, līdzīgi Jānusam tas vienlaikus raugās pagātnē un nākotnē. Ja šo situāciju pārvērstu matemātiskā izteiksmē, tās rezultāts būtu nulle kā divu pretējo lielumu, ‘plus’ un ‘mīnus’ summa. Un tieši šādu rezultātu bieži vien redzam tad, kad vēsturisko apbūvi skar cilvēka dzīves vajadzību iedvesmotā rekonstrukcija.

Atmiņas par koka nama smaržu rudens saules apspīdētā Kuldīgas ielā liek atcerēties ne tikai vecās krāsas faktūru, tikpat standartizētu un unikālu kā papillārās līnijas cilvēka delnā, nospiedumu, ko tajā atstājis pieskāriens vēsajam durvju rokturim un kāpņu margām, vai caurspīdīgo mitruma dvingu nama pagalmā. Šādām idilliskām atmiņām ir pretstats – plastikāta pakešu logu sakropļotās historisma ēku fasādes kādreizējā kūrorta pilsētiņā Baldonē pirms gadiem divdesmit, vai gluži nesenās skumjas Turgeņeva ielā Rīgā, ieraugot, ka zem atjaunotā 19. gadsimta koka nama dzelteno dēlīšu fasādes paslēpusies tvirta gāzbetona bloku konstrukcija. Tiesa, turpat blakus esošā koka ēka šādu “atdzimšanu” nesagaidīja, bet kādai citai tās līdziniecei dažus kvartālus tālāk bija lemts pavadīt agonijā vēl apmēram gadu pēc tam, kad šo ēku daļēji nopostīja ugunsgrēks.

Jā, ēkas būvē cilvēka vajadzībām, tātad – ērtai un jēgpilnai izmantošanai, tas it kā būtu saprotams ikvienam. Taču arī vēsturisko namu saglabāšana notiek ne jau tikai tāpēc vien, kā tā grib arhitekti, mākslas vēsturnieki vai kultūras mantojuma entuziasti. Nav jābūt romantiķim vai senatnes dievinātājam, lai apzinātos, ka ēkas vēsturiskais izskats nav tikai dekorācija, kam attiecībā pret celtnes funkciju būtu pakārtota nozīme. Tomēr tieši šāda “funkcionāla” pieeja stājas spēkā, kad runa ir par vēsturisko ēku siltināšanu, kā redzam Strenču slimnīcas gadījumā, kurš nebūt nav vientuļš izņēmums. Šoreiz nevis privātīpašnieka patvaļa vai rocības trūkums, bet Eiropas fondu piešķirto līdzekļu apguves prasības kļūst par aizsegu nevērībai pret ēkas garu, pret to vietas atmosfēru, kas pazūd zem funkcionāli nepieciešamās celtnes energoefektivitātes uzlabošanas. Un vai tas nav arī jautājums par “gara dziedināšanu” no neizpratnes? Izmainiet cilvēka seju, un jūs viņu vairs nepazīsiet; pārveidojiet ēkas fasādi, un tā būs jau cita ēka.

Līdzīgus stāstus var pavēstīt par simtgadīgo vasarnīcu likteni Jūrmalā vai 20. gadsimta starpkaru perioda savrupmāju “pārvērtībām” Ogrē vai Rīgas Mežaparkā un Pārdaugavā pēdējos trīsdesmit gados. Latvijā pārāk ierasta ir kļuvusi prakse, kas it kā liek izvēlēties starp divām alternatīvām: ēkas radikālu pārbūvi, saglabājot dekoratīvi “vēsturiskās” fasādes šķietamību, un ēkas bojāeju. Jā, tas ir arī stāsts par nodokļu politiku un tās ietekmi uz nekustamā īpašuma tirgu. Tomēr visām vēsturiskās apbūves pārvērtībām pamatā ir cilvēka vajadzības un vēlēšanās pavadīt savu ikdienas dzīvi labākos, komfortablākos un arī drošākos apstākļos.

Tas ir arī jautājums par izvēli, ko nosaka attieksme pret vēsturisko apbūvi. Vai kādreiz bija citādi? Var vēlreiz atgriezties atmiņās, piemēram, par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Rīgā. Kamēr Vecpilsētā notiekošo restaurāciju apsprieda arhitekti laikrakstu diskusijās, citur laiks šķita stāvam uz vietas. Noputējušās, asfaltā iegrimušās, zem tumši brūnās vai pelēki zaļās krāsas slāņa “iekonservētās” koka ēkas ar aprūsējušajiem skārda jumtiem kaut kur Āgenskalnā vai Grīziņkalnā ir tēli no citas, padomju sociālisma norieta laikmeta realitātes, nejauši saglabājušies atmiņā līdzās šņācošajiem gāzētā ūdens automātiem parkos vai tikko jaušamajai mandeļu smaržai Centrālās dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā. Pamazām tās pazūd no pilsētas ainavas vai arī atgriežas tajā citā, gan patiesi, gan tikai šķietami atjaunotā veidolā.

Tomēr lai paliek Marsela Prusta imitācijas kārdinājums. Atmiņas nevar aizstāt tagadnes prasības. Aiz 467. sērijas deviņstāvu nama loga redzamā ainava vēl glabā septiņdesmito gadu modernisma arhitektūras priekšstatus par cilvēkam piemērotu un labvēlīgu dzīvojamo vidi. Apbūves brīvā plānojuma struktūra ir saglabājusies, iegūstot pilnvērtīgus zaļos akcentus, jo vienlaikus ar namu celtniecību iestādītie koki ir izauguši, daži no tiem līdz pat augšējiem stāviem. Pa šo laiku šis un tas ir arī mainījies. Pirms pāris gadiem dažas blakus esošās mājas iepakoja sulīgi oranžā un dzeltenīgi brūnā siltumizolējošā apšuvumā un aiz vienlaidus stiklotajām lodžijām vairs nav saskatāma tā sadzīves lietu bagātība, kas droši vien ielīksmotu antropologa sirdi, savā priekšmetiskajā tiešamībā atklājot nama iemītnieku dzīves pasaules materiālo kvalitāti. Citas deviņstāvu ēkas šajā Rīgas satelītpilsētas apkaimē vēl gaida savu kārtu, demonstrējot laika apstākļu un iedzīvotāju ikdienišķās iedarbības sekas: nosūbējušu stikla bloku atliekas kāpņu telpu ārsienās, ko papildina finiera ielāpi, patinētus keramzīta paneļus un saulē izbalojušas plastikāta apdares detaļas fasādēs.

Jautājumi mēdz būt dažādi, arī retoriski. Retoriskus jautājumus uzdot nav grūti, un atbildes uz tiem dažkārt pat nav nepieciešamas. Kad 1970. un 1980. gadu sērijveida dzīvojamās ēkas kļūs par arhitektūras mantojumu? Šajā jautājumu ir saklausāma zināma ironijas piedeva. Varbūt tās iemieso pagātnes daļu, kuru tomēr negribas atcerēties, lai gan tā ir klātesoša ikdienā, jo tā gluži vienkārši ir vieta, kurā dzīvojam?

Padomju modernisma arhitektūra tiem, kas šajā vidē dzimuši un auguši, bieži vien šķiet traucējoša, neglīta vai vispār “nekāda”; tas ir fons, kas nevis izceļ, bet absorbē atšķirīgo; tā ir kā inerta masa, kas eksistē pašpietiekamā realitātē, līdz to piemeklē sabrukums vai rekonstrukcija. Starp citu, dažas piecdesmito gadu nogales ēkas, kas vēl saglabājušas oriģinālo krēmkrāsas apmetumu, Rīgas priekšpilsētu vai provinces centru zaļajās ielās jau šķiet atgādinām par pasauli, kas ietilpst mantojuma kategorijā. Pēckara gados būvētajiem tipveida dzīvojamiem namiem inženiertehnisko uzlabojumu radītās izmaiņas šķiet dabisks papildinājums to ģeometriskā minimālisma stilā ieturētajai arhitektūrai. Turklāt no šiem uzlabojumiem patiesībā ir atkarīga dzelzsbetona paneļu celtnēm kritiski svarīgo armatūras konstrukciju izturība pret nolietojumu. Ja atgriežamies pie jautājuma par arhitektūras radīto atmosfēru, tad atklājas, ka šeit sīkumu nav – blakus tehnoloģiskajai drošībai un komfortam ēkas un tās iemītnieku dzīves kvalitāti nosaka arī tās vizuālais tēls un pievilcība. Autentiskums, protams, ir mūsu radīta sociāla konstrukcija, un tomēr šīs ilūzijas spēks ir lielāks, nekā to apzināmies un gribam atzīt. Gan tad, kad runa ir par viduslaiku katedrāli, gan historisma laikmeta slimnīcas kompleksu, gan par kādu no 20. gadsimta “dzīvojamām vienībām”.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x