DEKO, jūnijs 2014

Piedāvājam ieskatu intervijā:

 

Kad staigājat pa Rīgu, kur jums patīkami apstāties?

Tā nav konkrēta vieta, bet gan sajūta, ka visur esmu klāt. Rīgai ļoti raksturīga kopējā atmosfēra, tas, ka tajā atrodamies kā vienā veselumā. Nevis konkrēti Ģertrūdes baznīca, Doma laukums, Kaļķu iela, Brīvības iela, bet mazs kosmoss. To nevar radīt mākslīgi, tas tā ir salicies, un visi, nokļūstot Rīgā, to jūt. Es sev vienmēr uzdodu jautājumu — vai rīdzinieki jūt šo kosmosu vai arī tas jūtams tikai tiem, kas te nokļuvuši no ārpuses?

Domāju, mums, rīdziniekiem, pilsēta ir no iekšpuses — tās ir bērnības vietas un atmiņas un tagadnes vietas un dzīve.

Mēs uzdodam jautājumus par pilsētu, bet pilsēta uzdod jautājumus par dzīvi. Man Rīga ir pilsēta ar ļoti skaidru fizionomiju, kas atšķiras no Tallinas, Viļņas, Sanktpēterburgas ar savu mērogu noteiktību pie šādas kultūras daudzveidības. Šis vidējais mērogs ir dzīvošanai tik patīkams, brīvs un omulīgs. Mūsdienu pasaule, kas nogurusi no megapolēm, izjūt vajadzību pēc jauniem ideāliem, Rīga varētu būt šāda vidēja mēroga paraugpilsēta. Protams, Rīgā ir vietas, kur tas ir izjaukts, piemēram, jaunceltnes aiz Maskavas forštates.

Es, dzīvodams viens meža vidū, Rīgā jūtos tikpat labi kā mežā, jo tā ir līdzīga mežam. Bet Londona nav līdzīga, Sanktpēterburga arī ne, Maskava vēl jo vairāk nav līdzīga mežam. Ir arī briesmīgākas pilsētas, piemēram, Pekina, Šanhaja. Rīga ir buržuāziska pilsēta šā vārda labākajā nozīmē. Tas buržuāzijas tips, kas kaut kādā mērā jūtams Kembridžā, Oksfordā, tikai šeit brīvāks no intelektuālisma. Mēroga ziņā Rīga ir brīnišķīga pilsēta, un to vajag novērtēt un attīstīt.

Runājot par mūsdienu latviešu arhitektūru, vai jums Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekts ir interesants?

Sākumā, kamēr ēka vēl nebija pabeigta, biju tās pretinieks. Man šķita, ka lielai sabiedriskai celtnei vairāk jābūt telpai, nevis masai. Skatoties uz šo ēku, nejūtu, ka tajā var ieiet. Tā ir kā skulptūra, kā akmens. Kad es runāju par telpu, tad domāju cilvēkus, kas uz turieni ies, jo mūsdienās bibliotēka ir vieta, kur ne tik daudz lasa, cik kontaktējas. Tagad redzu, ka tur ir durvis un pat vairākas, un droši vien tur ir arī telpa. Vēlos tur nokļūt, un droši vien būšu arī tur lasītājs. Šai celtnei ir kāda laba īpašība — to nesajauksi ar citām. Turklāt šī individualitāte ir ar retu pievienoto vērtību — tā pretēji lielai daļai mūsdienu arhitektūras ir atbrīvota no diviem grēkiem: nav norūpējusies par savas ārienes skaistumu un nav infantila. Lielākoties mūsdienu arhitektūras celtnes ir kā 10 000 reižu palielinātas bērnu spēļmantiņas, šķības, greizas, spīdošas un mirdzošas.

 

Vairāk lasiet DEKO jūnija numurā

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
1 Komentri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Miķelis

Rapaports ir Kolhāsa pretmets. Baltijas biennāle ar Rapaportu kuratora lomā varētu būt ne tikai reģionāls notikums arhitektūrā vien, bet dotu arī citu attīstības vektoru Latvijas arhitektūrai. Ir vērts ieklausīties šī arhitektūras kritiķa vārdos.

1
0
Lūdzu, komentējietx