Noslēdzot Lietuvas nedēļu A4D ietvaros, apkopojošs pārskats par aktuālāko kaimiņvalsts arhitektūras procesā — labākajām jaunajām ēkām, Lietuvas Arhitektu savienības jauno mājas lapu, «valsts galvenā laukuma» konkursu un Lietuvas arhitektūras mantojuma ekspertu pasniegto Bietes balvas līdzinieci.
Mīsa van der Roes balvas pretendenti
Sava veida pārskatu par aktuālāko arhitektūru kādā no Eiropas valstīm ir iespējams gūt, aplūkojot Mīsa van der Roes balvai izvirzītos pretendentus. Kaut arī nedaudzie ES balvu ieguvēji jau ir zināmi, izvirzītie kandidāti reprezentē to, kas tiek uzskatīts par pēdējo pāris gadu labākajiem mūsdienu arhitektūras sasniegumiem katrā no valstīm.
Lietuvas Arhitektu savienība šogad izvirzīja septiņus kandidātus. Kā zināms, Lietuvas pilsētu un reģionu politika, salīdzinot ar Latviju, nav tik ļoti centrēta uz galvaspilsētu. Tas atspoguļojas arī arhitektūras balvas pretendentu ģeogrāfijā: tikai divas ēkas ir no galvaspilsētas Viļņas. Divas ēkas pārstāv otro lielāko pilsētu — Kauņu, pa vienai ir no Šauļiem (Nr.4 pēc lieluma) un Utenas (Nr.6 pēc lieluma). Taču šim iedalījumam, protams, ir pakārtota nozīme. Daudz būtiskāks ir fakts, ka pieci no septiņiem pretendentiem pārstāv publisko arhitektūru — tādu, kas īsteno nevis privātus un komerciālus, bet gan plašākas kopienas centienus, jo būvēta par valsts vai pašvaldību naudu.
- Prokuratūras administratīvā ēka Viļņā arh. KLAP (Kestutis Lupeikis Architectural Projects)
- Utenas pilsētas bibliotēka, arh. 4+. Ēka, toreiz vēl tikai projekta stadijā A4D bija publicēta Lietuvas nedēļas ietvaros pirms 3 gadiem
- Kauņas Medicīnas universitātes bibliotēka un veselības zinātņu informācijas centrs, arh. G. Janulytes-Bernotienes studio
- Kauņas lidostas pasažieru terminālis, arh. G.Natkevicius ir Partneriai
- Sporta arēna Šauļos, arh. E. Miliuno studija, Dvieju grupe
- Villa N, arh. Audrius Ambrasas Architects
- Brīvdienu un konferenču centrs, arh. D.Čiuta studio
Lietuvas Arhitektu savienības jaunā mājas lapa
Jau no pagājušā gada Lietuvas Arhitektu savienībai ir jauna, gana atraktīva, dzīvīga un bildēm bagāta mājas lapa, kurā var atrast plašu informāciju gan par organizācijas vispārējām lietām, gan aktuālajiem notikumiem. Lietuvas pilsētu spēku atspoguļo arī Arhitektu savienības uzbūve, kas iekļauj vēl atsevišķas apakšstruktūras — nodaļas 5 lielākajās valsts pilsētās: Viļņā, Kauņā, Klaipēdā, Šauļos un Paņevežā. Klaipēdas nodaļai bez tam ir arī pašai sava mājas lapa. Cita starpā mājas lapā lasāmi gan Viļņas, gan Kauņas arhitektūras un pilsētbūvniecības ekspertu padomes sēžu (kaut kas līdzīgs Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijai) atreferējumi, kas ilustrēti ar projektu attēliem.
Savukārt no notikumiem interesantākie ir konkursi — lapā var gūt informāciju gan par aktuālajiem, gan tiem, kas jau beigušies. Starp pabeigtajiem konkursiem lielākā daļa ir urbāna mēroga problēmu risināšanai. Skatāmi gan jau minētie Biznesa trīsstūra paplašinājuma varianti, gan konkursu darbi Vienības laukumam Kauņā, Sporta pils apkārtnei vai Akropolis administratīvajām ēkām Viļņā,
Konkurss Lukišķu laukumam
Taču šobrīd aktuālākā arhitektu sacensība Lietuvā ir Lukišķu laukuma (Lukiškių aikštė) konkursa 2.kārta. Lukišķu laukums ir lielākais Viļņā (ap 4ha) un atrodas pašā centrā, ar vienu malu piekļaujoties Ģedimina prospektam. Iepretim laukumam pāri Neres upei ir t.s Viļņas jaunais centrs. Padomju laikos laukuma centrā atradās Ļeņina piemineklis, un pats laukums arī tika dēvēts tā vārdā.
Jau kopš 1999.gada Lietuvas parlaments pieņēmis rezolūciju par Lukišķu laukuma funkcijām, tas paredzēts kā vieta nacionālam monumentam, zīmju sistēmai, kam jāpauž Lietuvas nacionālās identitātes ideju. Tam jākalpo kā reprezentatīvai vietai, jo jau senāk iecerēts, ka te tiktu iemūžināta «nezināmā partizāna un cīnītāja par Lietuvas brīvību piemiņa». Respektīvi — tas iecerēts, kā visas Lietuvas galvenais laukums.
Konkurss tika izsludināts tikai 2008.gadā. Uzdevums, protams, ir komplicēts — kā mūsdienās telpiski iemiesot nacionālo ideju, īstenot ideoloģiskos aspektus, ko pieprasa memoriāls? Kādas ir mūsdienu formas vai paņēmieni, ar kuru palīdzību vieta var nest šādu simbolisko slodzi? Un vienlaikus — rūpēties par to, lai laukums būtu pilsētniecisks — piemērots 21.gadsimta cilvēka prasībām pēc mūsdienīgas multifunkcionālas publiskās telpas, kuras izmantošanas scenāriji varētu būt ļoti dažādi, ne tikai reprezentabli vien. Galu galā — atrisnāt tādu praktisku lietu kā autonovietnes.
Pēc pirmās konkursa kārtas izskanēja viedoklis, ka rezultāts ir uzsvars uz abstraktiem mākslinieciskiem aspektiem, nevis patiess reprezentatīvs memoriāls. Šobrīd septiņi konkursa 2.kārtas darbi apskatāmi Lietuvas Arhitektu savienības mājaslapā, kur var arī nobalsot par labāko. Teju teju tiek gaidīti konkursa gala rezultāti.
Bietes līdzinieki
Lietuvas mākslas zinātnieku asociācija, novērtējot mūsdienu arhitektūras attiecības ar mantojumu, 2008.gada decembrī noteica «labāko un sliktāko neatkarības gadu ēku vēsturiskajā vidē.» Arhitektūra, kas radusies neatkarības laikā, ievērojami mainījusi Lietuvas pilsētu seju, rosinot ne tikai pozitīvas pārmaiņas, bet arī nopietnas problēmas. Radikālas rekonstrukcijas ir neatgriezeniski iznīcinājušas gan atsevišķu ēku oriģinālo substanci, gan sagrāvušas pat veselus pilsētbūvniecības pieminekļus (Užupe un Žvērīns Viļņā, Kauņas Jaunpilsēta un Žalakalnis.)
Minētā apskata mērķis bija analizēt un paust to neatkarīgo mākslas un arhitektūras vēstures profesionāļu viedokli, kuri nav saistīti ar valstiskām mantojuma aizsardzības institūcijām vai privātām projektēšanas kompānijām. Tika izcelti četri piemēri: divi labi un divi slikti. Labos šai gadījumā apskatīt nav interesanti, vērtīgāk palūkoties uz tiem diviem piemēriem, ko lietuviešu mantojuma eksperti atzinuši par sliktākajiem, jo šāda nominācija cieši sasaucas ar A4D organizēto Bietes balvu.
Dzīvojamais komplekss Delfīns (Delfinas apartments) Viļņā, A.Jozapaviča ielā 3 (2003-2005, arh. Kęstutis Pempė, Lijana Jančytė, Eglė Kirdulienė; pasūtītājs Inreal) tika atzīts par sliktāko piemēru jaunās arhitektūras iekļaušanai vēsturiskā vidē.
Masīvais komplekss agresīvi ielaužas pilsētbūvnieciski sarežģītā vietā netālu no Zaļā tilta. Daudzdzīvokļu māja Jozapaviča ielā kalpo kā simbolisks piemērs sāpīgajai situācijai, kas raksturīga arī citām pilsētām — nesamērīgais apjoms nomāc izteiksmīgo historicisma stila ēku — vēsturisko Raduškeviču rezidenci, kurā šodien mājo Lietuvas Arhitektu savienība.
Savukārt Lietuvas karaļpils tika atzīta par sliktāko rekonstrukcijas piemēru. Tas ir piemērs nevēsturiskai domāšanai, kur zināmo faktus aizstāj iztēle (2002-2009, projekta vadītājs un galvenais arhitekts Rimas Grigas, projekta zinātniskais vadītājs — Napaleonas Kitkauskas; būvnieks — Viļņas piļu direkcija).
Karaļpils uzbūvēta vecpilsētas visstingrāk aizsargājamajā Viļņas vecpilsētas teritorijā bez pietiekama ikonogrāfiskā un vēsturiskā materiāla, bez detalizēta plāna sagatavošanas, bez pamatotas piemērošanas un izmantošanas koncepcijas, lietojot modernus materiālus un aprīkojumu («gotiskās» velves veidotas monolītajā dzelzsbetonā). Tas ir tipisks pakaļdarinājumu arhitektūras piemērs, lai restaurētu ilūziju par renesanses laikmeta ēku. Jaunā ēka aizsedz skatu uz Ģedimina pakalnu un spēji konkurē ar Viļņas katedrāli. Šis projekts īstenots pret spēkā esošajiem principiem, kuri nosaka vēsturisko vietu aizsardzību un to piemērošanu mūsdienu izmantošanai, tas iegriež Lietuvas kā mūsdienīgas Eiropas valsts tēlam.
