Vēl viens valstiskuma simbols Viļņā

Jūnijā pēc vērenīgas pārbūves Viļņā no jauna tika atklāta nozīmīga publiskā institūcija — Lietuvas Nacionālā mākslas galerija, kas izveidota kādreizējā Revolūcijas muzeja ēkā. Valstiskā mēroga būve vēl vairāk palielina jaunā pilsētas centra Neres labajā kastā simbolisko un funkcionālo nozīmi.

Kādreizējā Lietuvas PSR Revolūcijas muzeja ēka ir projektēta 1968.gadā (arh. G.Baravykas, P.Adomaitis, V.Vielius, R.Pranaitis u.c), bet būve pabeigta tikai 1980.gadā. Savukārt 1991.gadā ēka tika nodota Lietuvas Nacionālajam mākslas muzejam, bet sliktā tehniskā stāvokļa dēļ tika drīz slēgta.

Tikai 2002. gadā tika izveidota Nacionālās mākslas galerijas (Nacionalinė Dailės Galerija) koncepcija — muzejs, kas reprezentē Lietuvas 20. un 21. gadsimta mākslu, ļaujot iepazīt kaimiņvalsts mākslas attīstību konkrētajā laikposmā un izprast tās pozicionējumu reģionālajā un starptautiskajā kontekstā, vienlaikus neaizmirstot sociāli politiskos aspektus. 2003.gadā konkursā par labāko ēkas pārbūves projektu uzvarēja piedāvājums, kura autori bija arhitekti Audrius Bučas, Darius Čaplinskas un Gintaras Kuginys. Šovasar, par godu Lietuvas tūkstošgades svinībām un iekļaujoties Viļņas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada pasākumu ietvaros, jaunā galerija beidzot tika atklāta.

Monumentālā ēka Neres krastā, ko veido vairāki gaiši kubiski, dažāda lieluma apjomi tiek atzīta par vienu no labākajiem padomju modernisma piemēriem Viļņā. Šobrīd, kad tuvumā ir izauguša vairākas augstceltnes, ēka nevar sacensties ar tām lielumā un mērogā, tomēr tā paliek viens no ievērojamākiem labā krasta panorāmas elementiem.

Padomju laika būvniecības darbi bija veikti ierasti pavirši, viens no rekonstrukcijas galvenajiem uzdevumiem bija fasādes nomaiņa, otrs — piemērot ēku citai funkcijai, kas it kā nav nemaz tik attālināta no sākotnējās. Pamanāmākās izmaiņas ēkas tēlā ir divi melnie vertikālie, piegāztie apjomi, kas skatā no upes otras puses veido tādu kā fonu gaišajai ēkai.Ja pievienojot jaunās sastāvdaļas arhitekti rīkojušies ļoti saudzīgi pret sākotnējo, atturīgi eleganto namu, tad iekšpusē ēka ir pilnībā pārveidota. Programma arhitektiem prasīja izveidot jaunu, 1000 m² lielu izstāžu zāli. Tā izvietota pazemē zem kādreizējā pagalma, kas tagad ārpusē iezīmējas ar jaunu metālisku klājumu un virsgaismām.

Muzeja ieeja sākotnēji bija ēkas otrajā līmenī, līdz ar to pirmais stāvs palika otršķirīgs un maz izmantots. Pēc pārbūves astoņi kubiskie izstāžu zāļu apjomi ir pilnībā saglabāti, savukārt pirmais stāvs ir iztīrīts un pārvērsts par galveno. Saglabāts sākotnējais princips — desmit izstāžu zāles otrajā un trešajā stāvā ir izkārtotas kā uzvērtas uz spirāles, veidojot vienu maršrutu, kas ļauj īstenot hronoloģisku ekspozīciju. Galerijas patstāvīga ekspozīcija izvietota vecajā ēkā, bet jaunās telpas paredzētas īslaicīgām izstādēm un administrācijai.

Oriģinālajai ēkai atjaunota akmens plākšņu fasāde, savukārt jaunajiem apjomiem konceptuāli izvēlēta metāla apdare. Spīdīgais jumts ar virsgaismām veido savienojumu starp veco un jauno galerijas daļu – vertikāliem apjomiem, kas atgādina datora monitorus. Melnie «ekrāni» ir kā galerijas «smadzenes» — administrācijas telpas, kas iespiestas trīs metrus šaurajos apjomos.