Liepājas Būvvaldē no pasta pakas izsaiņoja sējumu — Šveices Inženieru un arhitektu apvienības atsauksmju grāmatiņu Baustelle Baltikum par pērn augustā atklāto apmeklētajās māsu zemēs.
Atmiņā aizkabinās un alkstam atgriezties tur, kur tikām neviltoti mīļi uzņemti, apčubināti un ar ceļa maizi prom pavadīti. Gludas, bet tukšas ielas, pliki, kaut spoži nami, pilni sterili pareizām istabām, vientulīgi pieput, ja tajās nemana viesmīlīga saimnieka starojuma.
Vecliepājas arhitekte Gunta Šnipke, 130 gadus liepājniece, turklāt — valodas projektētāja un pilsētas patriote jeb dzejniece un gide bez tā, ka pati nerimst profesionālajai presei uzrakstīt par Liepājas būvniecības entuziastiem, saskrienoties no skaņojamo papīru kaudzes ikreiz iztrauš kādu ziņojumu, nododamu arī A4D. Pašsaprotami — Gunta, guvusi atsaucību, brīvprātīgi sastāda maršrutus un labprāt novada mirkli mūžības ekskursijā pa Liepājas pievilcīgo pilsētvidi. Nav nozīmes —profesionāļu vai žurnālistu delegācija, vakars vai svētdiena, vienīgi skaidrojošie vārdi būs citi. Dzinulis? «Man ir ambīcija, ka par visiem labāk varu to izdarīt,” izsmejas Gunta, piekodinot pieminēt ikvienu iekšā ielaidēju — kā bosu, tā sargu.
A&K Šveices Inženieru un arhitektu apvienība vairākas reizes gadā rīkojot biedru braucienus uz daždažādām pasaules pusēm aplūkot arhitektūru klātienē. Ceļojumu Būvvieta Baltija apvienības Arhitektūras un kultūras grupa (16 arhitekti Dominika Marti vadībā) mēroja cauri trīs valstu arhitektoniskajiem punktiem — Viļņai, Kauņai, Klaipēdai, Nidai, Palangai, Liepājai, Ventspilij, Kuldīgai, Rīgai, Jūrmalai, Pērnavai, Tartu līdz Tallinai.
Katra no pilsētām tikusi prezentēta vietējā kolēģa / kontaktpersonas akcentu amplitūdā. Liepāja — vāciski pieprotošās G.Šnipkes gaumē: «Pirmkārt, mani aizkustināja uzstādījums Nepazīstamās teritorijas — Baltijas — atšķirīgās zemes. Otrkārt, šveicieši atbrauca, sapratnes pilni, par mūsu problemātisko vēsturi un realitāti.» Jau pirms ekskursijas bija nosaukti apskatīt kārotie objekti — Vatikāna ekspaviljons un Ūdenslīdēju skola. Kontrastiem bagātās programmas secībā apbrauca arī kompleksus: U.Pīlēna birojs un Māja, Karostas cietumu, fortus, promenādi ar ēdienreižu pauzēm (pierasti) Pastnieka mājā un rokkafejnīcā pastarpēs pastaigām pa centru.
«Limitētajā laikā (16.00—22.00 23.08.2003.) kopā ar Liepājas SEZ plānotāju I.Ansoni iespējami daudzveidīgi atklājām — kā dzīvojam, kā projektējam,» Gunta sirdīgi ierāda trekno tekstu, kas iegrāmatots vispārējā Baltijas apmeklējuma aprakstā. Citēju: «Liepāja, valdzinot ar vēsturi un daudzajām dažādu tautību pēdām, meklē jaunu nākotni dominējošās Rīgas un Ventspils terminālu ēnā. Ticības brīvība rada nepieciešamību pēc jaunām baznīcām, ko mobilā sabiedrība pārvieto 2000 kilometrus. Karosta pārtapusi par mierīgu ostu. Agrākā — padomju armijas cūkaudzētavā izvietota Terrabalt prāmju piestātnes. Paneļēku dzīvojamo masīvu ārprātīgo fizisko stāvokli papildus apgrūtina jaunās īpašuma attiecības, t.i., ēkas — privātas, zeme — kopīpašums…» Svešu analītiķu redzokļiem uzzinām ko svabadu par sevi.
Bukletā apkopoti tematiski vērojumi sadaļās: kioski, torņi, tilti, biroju vai baznīcu būves u. c., ieskaitot naktsmītnes un ēstuves. Pārsvarā ar melnbaltām ilustrācijām — momentuzņēmumiem vai skicēm. Apskatnieki uzsver, ka mācās no mums dzīves uztveri: «Cilvēki (iepazītie — IĶ), kuri piedzīvojuši garu un smagu likteni, izstaro spēku un cerības. Mēs apbrīnojam šo triju nāciju lielos panākumus tik īsā laikā.»
Materiāls ir kā tonizējošs profesijas augļu kokteilis. Varianta viela vasaras meistardarbnīcu vai plašsezonas plenēru rīkotājiem. Zīmīga vēsts vaidētājiem par mūsu baigi bēdīgo arhitektūru. Un uzmanības trauksme rīdziniekiem, jo attēlu kaleidoskopā izteiksmīgo igauņu modernismu pretstata Latvijas piemēri vien no Jūrmalas un Liepājas, Rīgu proponējot kā vidi vēsturisko monumentu, jūgenda un melngalvju skavās.
Pie paušanas par Liepājas arhitektūru atgriežoties, Gunta atceras — kad atjaunotā žurnāla Latvijas Arhitektūra (bez c) nākamais redaktors J.Lejnieks atbrauca runāt par iespēju sagatavot savu pirmo numuru (septīto pēc kārtas — 1996.) kopā ar liepājniekiem, kolēģu izvirzīta, uzņēmusies kļūt par tā viesredaktori. Sākusies sadarbība ar izdevumu, kura ievada slejā solīts turpmāk regulāri atainot arī provinces ēkas, vienojoties par attiecīgas informācijas piegādi iz mūsupuses. Nule Latvijas Architektūra burtnīcā, kurā runā ar un par sievieti arhitektūrā, Gunta atkal autora augstumos. Tikai… Bet. Pazudis tulkojumā — vistuvāk sastopams.
