LAS kongresa cilvēks — Daiga Dzedone

«Pašlaik par kritiku daudz vērtīgāks ir kolēģu padoms vai ieteikums, jo visa pamatā ir arhitektoniskais patriotisms,» Ventspils pilsētas galvenā arhitekte Daiga Dzedone vēlas, lai arhitekts būtu labskanīgs vārds visā Latvijā.

Vai ievēlēšanas gadījumā piekritīsiet kļūt par LAS vadītāju?
Nē. Nav savienojami Ventspils galvenās arhitektes darbs ar LAS vadīšanu. Esmu ar mieru piedalīties. Man ir jāizvēlas — Ventspils vai LAS. Nav iemesla visas arhitektu sabiedrības priekšā pateikt nē iesāktajam Ventspils arhitektūras tēla spodrināšanā, arhitektu attiecību un kontaktu veidošanā. LAS ir globāli nopietna, profesijai svarīga institūcija. Nav normāli, ka LAS priekšsēdētājs vienlaikus dara vairākus darbus. Juris Poga ir fenomens. Brīnums.

Iesaku amatam tikai un vienīgi Ingurdu Lazdiņu. Viņš ir figūra no visiem aspektiem. Labs profesionālis! Dēļ kašķīgās dabas viņam ir opozīcija, taču raksturam apakšā ir zināšanu bāze, kas kopā noderēs, aizstāvot LAS intereses.

Kādu pozitīvo pieredzi  pārmantot no līdzšinējā LAS priekšsēdētaja pozīcijas? Kādus trūkumus saskatījāt?
Toleranci pret kolēģiem. Mierīgo, līdzsvaroto attieksmi, risinot problēmas. Trūkumi? Vairāk agresijas pozitīvā nozīmē! Ja nepārvērš pašmērķī, tā ir vajadzīga bieži. To var tikai cita persona, kam daba devusi šo īpašību. Jurim tā nepiemīt.

Kā sekmēt paaudžu dialogu, diskusiju kultūru un koordinēšanos arhitektu vidū ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās?
Žēl, bet «jaunie» maz piedalās: «Labi — vadiet!» Bet jābūt pieredzei — vismaz klāt būšanai. Patreizējās LAS valdes struktūra nav mainījusies gadiem, tomēr tā nekad nav bijusi padomiska. Radoša. Bet — kas notiek kongresā? Atvainojos, tas ir kongress pensionāriem. Radošo potenci nevar nostiprināt. Arhitekts sasniedz profesionālo briedumu tikai vecumā ap 40. Tikai tagad saprotu, ka dzīves posms, sākot no 40 gadiem, ir potenciāli pats pilnvērtīgākais darbam arhitektūrā.

Kā veicināt kvalifikācijas uzturēšanu?
Par kvalitāti ir jācīnās un katram pašam jābūt kritiskam. Daļa jauno un, diemžēl, arī vecākā gada gājuma arhitektu izstrādā projektus, par kuriem ir jāsarkst. Ja sertificēts arhitekts atnes saskaņot projektu, pat nezinot standarta duškabīnes izmērus, nerunājot, ka nav saprašanas, kur un kā aiztek ūdens! Vai esam tikai datora podziņu spiedēji? Ko darīsim būvlaukumā? Traģiski, ka notiek projektēšana «zem» kolēģa paraksta. Nebūtu tik traģiski, ja projekta kvalitāte būtu adekvāta sertifikāta īpašnieka kvalifikācijai. Arhitekti sevi devalvē… Protams, katram ir sava niša. Taču – ja bez kontroles ar tavu sertifikātu darbojas cits, tu veicini nekvalitatīvu projektu pieļaušanas procesu. Tas ir krahs profesijai.

Kur meklējama zelta atslēdziņa arhitektu izglītības sistēmas  atveseļošanai Latvijā?
Liela nozīme ir tam, kādi ir mācību spēki. Viņu darbs ir jāapmaksā. Būs atlase, būs cita līmeņa kopaina ar tiem pašiem spēkiem. Nav, kas maksā. Apmaksas sistēma neļauj piesaistīt izcilus lektorus. Tā jau ir norma, ka students kopš 2.kursa strādā, iegūst profesionālu pieredzi, bet cieš mācības. Ja vēl pieskaita to, ka vairāk varētu vēlēties no apmācību procesa… Tā ir ķēde.

Kāda ir Latvijas arhitekta pašreizējā loma sabiedrībā (arī starptautiskā)? Kādai tai būtu jābūt?
Izglītots arhitekts ir erudīts daudzās sfērās. Savienojums — tehniskās un kultūras zināšanas piesaista. Ja esi arhitekts, jau augstu kotējies. Prestižs ir jāceļ augstāk! Ir dažādas metodes, kā to var panākt. Ventspilī tā ir diskusija ar iedzīvotājiem. Diskusija veido dialogu. Ventspilī arhitekts ir labskanīgs «vārds». Izspēlējot tirgus trikus, jāveido sapratne cilvēkiem, ka cilvēkiem veidojam arhitektūru. Skaidrojot, kas ir dempinga cena, kas ir laba privātmāja, kas — slikta. Projektēta par pieciem tūkstošiem vai 500 latu. Par maz esam atpazīstami, par maz popularizējamies presē. Pēdējā laikā gan mazliet uzbāzīgāk — no pabērna lomas esam ārā. Taču esam un būsim labākie!

Jūsu priekšlikumi LAS rīkotās gada skates pilnveidošanai un dalībai arhitektūras biennālē?
Skate ir vajadzīga kā atskaite par paveikto darbu, lai mēs savstarpēji tiktu informēti un sazinātos. Man ļoti patika pēdējā skate. Tā bija atvērta. Piedāvāto darbu klāsts bija liels. Nebija arī negatīvu piezīmju par vērtējumu. Ļoti daudz cilvēku interesējās un apmeklēja kompleksu mc2. Skatei pateicoties, pat paziņas — nearhitekti — runā par jaunumiem arhitektūrā. Tā ir laba tendence.

Pirmkārt, abstrahējoties no naudas. Biennālē ir jāpiedalās un jāinformē, neatkarīgi no tā, vai mums ir kas ģeniāls arhitektūrā. Nacionālās identitātes apzināšanai. Otrkārt, izmaksas ir lielas. Kamēr nebūs atrisināta centralizētā apmaksa, biennālē varēs piedalīties maksātspējīgais. Tas nav normāli, ka biennāli finansē pašvaldības. Vienai pašvaldībai tas nav pa spēkam. 

9.biennālē Latvijas ekspozīcijas trūkums bija nevienota tēma. Tas bija atsevišķu cilvēku darbs ārpus ikdienas darba laika, lai pieteiktu Latvijas tēlu pasaulei… Globāli svarīgi ir — ka uzdrīkstējāmies un runājām par sevi, ka bijām apritē. Uz patriotismu vien nevar pastāvēt. Problēma risināsies, ja valsts piešķirs finansējumu. Var jebkādā veidā pasniegt mūsu filozofiju, bet ne bez finansu līdzekļiem.

Kā vērtējat Liepājas un Rīgas koncertzāļu konkursu procesus no arhitektoniskā un vadības viedokļa?
Koncertzāles ir vajadzīgas gan Liepājai, gan Rīgai. Liepājnieki uzdrošinājās rīkot starptautisku konkursu un guva labu rezultātu — bez komentāriem. Rīdzinieki ar plenēru palīdzību cenšas atrast vietu un koncepciju — arī pozitīvi. Mani mulsina uzstādījums koncertzāļu ietilpībai, apdzīvotībai, atpelnīšanai u.tml. Rīgas gadījums ir atbilstošāks, Liepājas — pārspīlētāks. Ko darīsim oranžās koncertzāles kubatūrā mūsu klimata apstākļos? Mums būs liela zāle. Vai varēsim to piepildīt ar cilvēkiem? Labāk lai ir mazāka, akustiski augsti kvalitatīva zāle un pilna, nekā efektīga un pustukša.

Varbūt Rīgas koncertzāles projektam jāpieaicina vairāk pašmāju autoru? No Liepājas konkursa projektiem man personīgi mentāli tuvāks (liepājnieciskāks) šķita biroja Arhis darbs.

Vai LAS interesē reģioni?
Strādājot LAS valdē, bieži ir jāizspriež jautājumi, par kuriem būtu labi dzirdēt arī citu reģionu pārstāvju viedokli. Mans citiem varbūt ir nē. Lai arī ir grūti izbraukāt, būtu labi, ja valdē būtu vairāk kolēģu no galvaspilsētas ārpuses. Līdzšinējā prakse pierāda, ka tas ir diezgan utopiski. Lai palīdzētu palielināt LAS atdevi reģionālajām līnijām, lai piedalītos procesā un pieregulētu arhitektiem nozīmīgas lietas, ir jābūt iekšā.

Vai būt par LAS priekšsēdētāju ir praktizējoša arhitekta sabiedrisks pienākums vai patstāvīgs un atalgots amats?
Ideālais modelis — arhitekts, labs profesionālis, kurš nav tieši saistīts ar darbu birojā, pašvaldībā vai kādā citā institūcijā. LAS vadītāja postenī nav vajadzīgs slikts arhitekts. Tai ir jābūt personībai — atbilstoši atalgotai (ne mazāk kā 1000 latu mēnesī). Labs speciālists ir piesaistāms ar labu algu. Pašlaik par kritiku daudz vērtīgāks ir kolēģu padoms vai ieteikums, jo visa pamatā ir arhitektoniskais patriotisms.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000