Kustīgs nekustamais īpašums

«Mūsu mērķis bija uzrunāt cilvēkus,» par Latvijas ekspozīciju Kauliņspēle pilsētā 10.starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē saka tās idejas autors, arhitekts Uģis Šēnbergs. Latviešu kartona kauliņš piesaista pazīstamu arhitektūras un dizaina mediju uzmanību. To Venēcijā veļ, apdzīvo un nozog…

Uģis Šēnbergs sarunu par piedalīšanos Venēcijas arhitektūras biennālē sāk vienkārši: «Mūsu mērķis bija uzrunāt cilvēkus.» Ne tikai ļoti šaura, profesionāla loka ļaudis, bet arī nejaušos garām gājējus: tūristus un vietējos iedzīvotājus. Saskaņā ar LAS rīkotajā konkursā uzvarējušā projekta koncepciju viņi — visi projekta autori un līdzautori — meklēja atbildi uz pašiem sev uzdoto jautājumu: kāda ir jauna veida mobilā māja?

Šēnbergs tūlīt nosauc: «Kustīgs nekustamais īpašums.» Teikumu, kurā asprātīgi īsi izteikts tas pats praktiskums, ar kādu latvieši šogad tiešā nozīmē pārpildījuši starptautisko arhitektūras gadatirgu. 

Kartona namiņš atšķiras no telts un citiem pagaidu mājokļiem. Ar cita veida mobilitāti. Ekonomisku un ekoloģisku. Ar cita veida īpašumtiesībām — pat tīņa vecumā vari kļūt par namīpašnieku. Bez tā, ka kartona mājiņas sociālā loma ir samērojama atbildības skola bērnam par īpašuma lietošanu un kopšanu, tā arī viegli rekonstruējama — detaļas nomaināmas 5 minūtēs. Tikai daži elementi ir līmēti, teju viss kartona kauliņš uzkonstruējams mehāniski. Gofrētā kartona mītne gan nav pasargāta no lielām lietusgāzēm, kuru laikā pēc 6—8 stundām tā sabrūk. Taču plānos ir saliekamā būve no ūdensizturīga kartona.

Raibas ir rūpnieciski sociālās problēmas. Kartona mājiņa ir jauns produkts. Arī no likumiskā viedokļa. Municipālo atļauju definīcijās jaunais ražojums neiekļaujas — kas īsti tiek ripināts pilsētas ielās? Ritenis? Pirmie simts eksemplāri tiks izražoti, bet kā likumīgi apmierināt daudzos pirkt gribētājus? Lai arī Urban Dice videofilmiņā rāda jau safasētas gofrētā kartona mājiņas iegādi saimniecības preču lielveikalos Rīgā, tā pagaidām ir tikai makets un nav gatava pārdošanai.

Viens kartona kauliņš Venēcijā atrodas kustībā pa laukumiem un promendēm, kurus vienlīdz apdzīvo gan venēcieši, gan viesi. Tas ir maza alternatīva dzīvojamai vienībai pilsētā, reizē — ielu mākslas darbs. Kauliņspēles vieta krastmalā no četrām iespējamām izvēlēta apzināti. Šēnbergam mīļo mīmu spēļu teritorija ir novietne pa ceļam no izstāžu zālēm Arsenālā uz Dārziem. Garām nepaiet nedz arhitekti, nedz žurnālisti. (Apstiprinu! — IĶ) Turklāt ar atšķirīgu ekspozīciju, kurā vizuāli un fiziski atpūsties no efektīvi žilbinošo domu parādēm uz lielo valstu arhitektūras skatuvēm. Otrs kartona kauliņš iemēģināms Latvijas paviljona interjerā, kas veidots kā šaura, nepiespiesta noliktavas telpa, tā parādot saliekamo kartona mēbeļu priekšrocības uzglabāšanā.

Šēnbergs ir pārliecināts, sabojāt kādu 50 m2 lielu telpu, gar sienām izkarot attēlus un tādejādi iekļaujoties vispārējā vēsmā, šogad būtu bijis pavisam viegli. Taču izvēle — vienkāršais citādums — vairojusi atsaucību. Venēcijas ielas, saloni un paviljoni ir pilni atgādinājumiem par kartona arhitektūru no Latvijas. Ieloci un piemeties krēsliņi un galdiņi, iespējams, ir biennāles populārākā lieta līdzi nešanai. Venēcija — «noplūdusi» no īslaicīgās lietošanas mēbelītēm, gan ir plānota nejaušība. Dāvināšanai Venēcijā tika nogādāti 2000 eksemplāru. Citu ekspozīciju personāla telpās, kas izrādījušās neaprīkotas, papīra mēbelītes nokļuvušas gan piedāvātas, gan pieprasītas.

Ar kauliņa velšanu ir tāpat kā ar vindsērfingu. Kad izjūti un apgūsti kauliņa kustību koordināciju — pie zināma grūdiena tā ripināšana uz velšanās inerces rēķina padodas viegli. To var pat pārvelt pāri cilvēkam.

Kāpēc kauliņš no kartona? Šēnbergs min materiālu listi. Kauliņš iecerēts piepūšams, no plastikāta, gumijas vai saplākšņa. Tomēr gofrētā kartona konstrukcija ir vienas no 4 dalībniekiem, uzvarētāja firmas — Vējiem līdzi, Jāņa Brinkmaņa vadītās autoru grupas un dizainera Jāņa Merca piedāvājums. Lai arī viņu priekšlikums kauliņa realizācijai bijis grafiski neizteiksmīgākais, 11 gadu pieredze kartona mākslā bija tik pārliecinoša, lai locījumu tehnoloģijās taptu arī arhitektūra. Un finansiāli 2—3 reizes taupīgāk. «Sajutām materialitāti,» veiksmīgo nejaušību komentē Šēnbergs, pieminot mēnesi ilgās šaubas izstādīt vienu lielizmēra kauliņu mērogā 1:1 vai desmit mazākus — 1:10. Viņš uzteic ātrumu, kādā uzdevums paveikts. Piekrišanu izpildījumam kartonā no gatavā kauliņa šķir 2 mēneši. «Spēcīga realizētāja firma!» slavē Šēnbergs.

Pirmo krastmalā izstādīto kartona kauliņu—mājokli drīz pēc biennāles atklāšanas nozaga… Savas zemās pašizmaksas dēļ tas nebija dārgi apdrošināts. Plakātā redzamajai sieviņai aizlīmētas acis un mute… Policistiem nav ieskaidrojams — kas tas par priekšmetu pazudis? Notikumu aprakstošo preses relīzi biennāles informācijas centrs nopietni tiražēt atsaka. Tomēr Šēnberga optimisms nav salaužams. Pat vandālisma aktā viņš saskata māksliniecisku faktu: «Skoča uzlīmes bija īsteni izcils ielu mākslas darbs ar teicamu proporciju, krāsas un materiāla izvēli.» Jāpiebilst — neko sliktu zaglim nevajag. 1.oktobrī pēc atvešanas tika uzstādīts papildus kartona mājoklis. Stāsta, ka tajā kāds nakšņojot.

Šēnbergs jūtas laimīgs un gandarīts. Viņa un kolēģu paveiktais augstu novērtēts. Par kartona kauliņu kā rekvizītu interesi izrāda skolas. Perspektīvā — jaunas izstādes. Pazīstamā starptautisko dizaina ziņu platforma Designboom publicējusi latviešu darbu starp 20 labākajām ekspozīcijām, turklāt kā vienīgo ārpus Dārziem. Britu arhitektūras un dizaina žurnāls Blueprint, kura redaktora vietnieks intervējot pats vēlis kauliņu, par apraksta vērtiem šīgada arhitektūras biennālē uzskatījis tikai latviešus! 

Citu valstu arhitektonisko «izrāžu» klāstā Šēnbergu aizkustinājuši japāņi, kas izstāžu zālē eksponē pazemību un skarbus būvmateriālus, piemēram, celtniecībai izmantojamus pārogļojušos koka dēļus. Saistījusi atšķiršanās: «Viņiem bija TĀ!», nevis — kā vienmēr un visur — telpas ar «šķidrajām» bildītēm pie sienām. Tāpat viņš atceras spāņu konceptuālo svaigumu, bet par satriecoši grandiozu un grafiski izbaudāmu atzīst centrālo Ričarda Burdē veidoto ekspozīciju par pilsētām pasaulē — no tām, kas iztiek bez arhitektiem, līdz tām, kur nav diena bez jauna debesskrāpja.