Krīze kā iespēja pilsētai

Rīgai nav nepieciešamas augstceltnes, ir pārliecināts Brandenburgas Tehniskās universitātes profesors arhitekts Jergs Kūns (Jörg J.Kühn), kurš oktobrī kopā ar divdesmit studentiem viesojās te, lai plenērā pētītu Sporta pils kvartālu un izstrādātu priekšlikumus tā ilgtspējīgai attīstībai. Arī viņš atzīst, ka krīze ir laba iespēja izvērtēt pilsētas attīstību un tās mērķus.

Kāpēc izvēlējāties Rīgu un Sporta pils kvartālu savam studiju projektam?

Mēs šeit atrodamies, jo uzskatām, ka pilsētu attīstība nenozīmē tikai debesskrāpju būvēšanu. Tā nozīmē veidot pilsētnieciskus apstākļus, radīt arhitektūru cilvēkam. Ne tikai tai nozīmē, ka būvēt mājokļus, bet veidot interesantu un ilgtspējīgu pilsētu.

Sporta pils kvartāls ir saistīts ar vecpilsētu. Iespējams, nākotnē šīs vietas, šādus divus pilsētas epicentrus saistīs gājēju iela, darot Rīgas centru pilsētnieciskāku, dzīvāku un interesantāku. Mūsdienās tā ir liela veiksme un iespēja — pilnīgi tukšs kvartāls pilsētas centrā, vietā, kur parasti atrodami tukši vien nelieli gruntsgabali. Studentiem tā ir iespēja izstrādāt jaunas pilsētattīstības koncepcijas.

Viens no iemesliem, kāpēc vēlējos jūs intervēt, bija diskusija pilsētas arhitekta birojā un jūsu nostāja augstceltņu jautājumā..

Sporta pils projekta kontekstā mūs interesēja arī attīstība pilsētas otrajā pusē, Daugavas kreisajā krastā. Viesojoties pilsētas arhitekta birojā, radās spontāna diskusija. Mans pirmais jautājums, redzot modeli, bija: Kam vajadzīgas augstceltnes Rīgā? Uz to neviens tā arī neatbildēja.

Lai nepārprastu — nav šaubu, ka Rīga ir vieta, kas attīstās. Te ir daudz spēku, kas rosina pilsētas attīstību nākotnē. Jautājums nav par to, vai Rīgai ir vai nav jāattīstās. Jautājums ir tikai par to — kā jāattīstās.

Kad lūkojos uz Kreisā krasta attīstības modeli un neviens neatbildēja uz manu jautājumu, sacīju, ka tas ir 70.gadu koncepts, ka šī ideja ir visai tālu no reālās dzīves, daudzi kļuva nikni. Un es centos izskaidrot, ka neesmu pret augstceltnēm. Es neesmu sociālists, visu dzīvi esmu dzīvojis kapitālisma sabiedrībā un esmu ar to apmierināts. Bet es domāju, ka ir būtiski atšķirīgi ceļi pilsētu attīstīšanai.

Vai ir kādi nopietni ņemami dati, cik daudz biroju platības Rīgā ir vajadzīgs? Skatoties projektā, tajā redzams vairāk augstceltņu nekā Frankfurtē. Taču Frankfurte ir pavisam cita lieta — liela pilsēta, kamēr Rīga — sarūkoša. Tas gan var mainīties, taču Rīga nekad nebūs 3—4 miljonu pilsēta. Nekad. Tad kāpēc gan Rīgai vajadzīgas augstceltnes? «Kapitālisma katedrāļu» laiks ir vēsture. Un es nerunāju par konfliktu ar UNESCO, par vecpilsētu — tā nav mana problēma. Ir vecpilsēta, ir upe un buferzona. Ja tam būtu pamatots iemesls — ar UNESCO iespējams diskutēt arī par augstceltņu attīstību buferzonā.

Esmu pārliecināts,  ja jūs par Rīgas attīstību domājat nopietni, sarunā jāiesaista visas sabiedrības daļas. Un ja arī šīs diskusijas rezultāts ir piecas augstceltnes — tad būvējiet tās! Rīkojiet konkursus, aiciniet jaunos Latvijas arhitektus, ļaujiet tiem radīt kādas iespaidīgas ēkas! Domāju, ne tajā ir būtība. Galvenais ir jauna domāšana. Jauna domāšana, bet ne revolūcijas nozīmē. Kad biju jauns, 1968.gadā, arī es biju ielās. Taču tā nebija revolūcija. Tās bija pārdomas par mūsu situāciju. Mūsu tēvi bija nacisti. Un vēl arvien viņiem bija vara. Mēs sacījām — tas nav akceptējami!

Tā bija domāšanas lieta. Un piemērojot to pilsētu attīstībai — tādai pilsētai kā Rīga šodienas apstākļi varētu būt iespēja iet citu ceļu. Ir finanšu krīze, kas būs vismaz pāris gadus. Šodienas krīze atklāj, ka sistēma šādi vairs nestrādās. Tāds kapitālisms, kā tas darbojies kopš 2.Pasaules kara — tas ir beidzies. Šī sistēma ir zēlusi un plaukusi, sasniedzot absurdu. Summas, kas zaudētas banku sektorā — tās ir neaptveramas. Bet es domāju, ka krīze ir iespēja. Manuprāt, tā ir pozitīva lieta — iespēja pārveidojumiem daudzās nozarēs. Un izšķiroša nozare ir pilsētplānošana un arhitektūra.

Līdzīgi kā naftas krīze septiņdesmitajos, kas savā ziņā rosināja ekoloģiskās arhitektūras un būvniecības rašanos?

Jā, šādās krīzēs es redzu iespēju. Lai pateiktu — mēs darīsim savādāk. Esmu pārliecināts, ka attiecības starp investoriem un pilsētām arī būs citādas. Domāju, Rīga ir ceļā uz to, lai noteiktu, definētu, kādai jābūt pilsētai nākotnē.

Un šī lieta vēl nav veikta. Tam jābūt vispirms. Pirms būvēt augstceltnes vai darīt to vai citu lietu, jums jābūt redzējumam, kādai vajadzētu būt pilsētai nākotnē. Vienoties par to, kas ir nepieciešams un ko vēlaties. Vispirms — aptvert to, kur esat šobrīd un kur vēlētos būt. Un galu galā sacīt — darām to.

Krīze ir laba iespēja, jo spiež izvērtēt un reizē — dod vairāk laika padomāt. Pirms diviem, trim vai pieciem gadiem attīstītāji steidza attīstīt, būvnieki būvēt un arhitekti projektēt.

Jā, tas ir normāli. Spiediens ir liels un cilvēki domā, ka nav laika. Bet šobrīd ir cita situācija. Un esmu pārliecināts, ka atradīsiet, izveidosiet pilsētas redzējumu. Ne tikai arhitektiem, plānotājiem, pilsētas arhitektam, bet visām sabiedrības daļām ir jāsēžas ap galdu un atklāti jārunā, formulējot idejas un redzējumu. Un tikai pēc tam pilsētas arhitekts var nākt klajā ar plānu, ko apstiprinājusi lielāka daļa cilvēku. Un tad šai pašā līmenī iespējams sacīt investoriem: lūk, Rīgas plāns un ja vēlaties ieguldīt mūsu idejās — laipni aicināti, ja nē — palieciet malā!

Rīgai jau ir izstrādāts attīstības plāns, lai ar varbūt tajā Jūsu minētais demokrātijas un līdzsvara princips ir ievērots visai formāli. Pilsētas augstumu plānā ir zilie laukumi — apbūve ar palielinātu stāvu skaitu, kas nereti ir mazstāvu apbūves vidū — vietas plānā, par kurām redzams, ka aiz tā stāv konkrēta nauda.

Jā, bet tā ir pagātne. Visur ir bijuši šādi veco laiku investori — «puiši ar uztūkušām kabatām». Nākotnē tas nebūs iespējams. Investori naudu ņem no bankas, bet bankas naudu aizdos tikai nopietniem ieguldītājiem un inteliģentiem projektiem. Un šaubos, vai bankas aizdos un ieguldīs naudu augstceltnēs Rīgā, ja tā pamatā nebūs skaista un ilgtspējīga koncepcija. Frankfurtē dažu jauno augstceltņu enerģijas patēriņš būvniecībai un uzturēšanai ir nesaprātīgi augsts, pārsniedzot nomas maksas. Tas nav piemērs uz ko tiekties.

Tā ir ekoloģiskā revolūcija, par ko šī gada Venēcijas biennālē runāja Džeremijs Rifkins. Cik ilgu laiku, jūsuprāt, tas prasīs Rīgai, līdz investori sāks domāt šādās kategorijās?

Es nerunāju par attīstības apstādināšanu. Kā jūs sacījāt, šī krīze lietas piebremzē, naudas spiediens mazinās. Taču, protams, būvniecībai un attīstībai ir jāturpinās. Domāju, divu gadu palēninājuma periods — tas ir vērtīgi šādai izvērtēšanai, piedaloties visām iesaistītajām pusēm. Tas dotu skaidru un saprotamu koncepciju pilsētas attīstībai. Un ja šī koncepcija paudīs, ka jābūvē augstceltnes — lūdzu, būvējiet! Taču es šaubos. Jo pēc šī perioda jūs iegūsiet noteiktus skaitļus, kas liecinās, ka jums tas nav vajadzīgs. Esmu par to pārliecināts.