Skaidrāks nekļuva, vai biennāļu mērķis ir sava stāsta stāstīšana kopējam krājumam vai kopīga sapņošana par katram inividuālu nākotni. Starptautiskajā arhitektūras izstādē numur 10 Venēcijā redzēju notiekam kā vienu, tā otru. Arī arhitektūra «metas dzīves virpulī iekšā, pēta un attēlo to niecināto atpazīstamo dzīvi — šodienu.»
Šis ir stāstu stāstīšanas — piezīmju jeb dienasgrāmatu — laiks. Teātrī, literatūrā, mūzikā un arhitektūrā. Latviešu stāsti, dzīves atstāsti, retrospektīvi remiksi un pilsētbūvnieciski komiksi. Reklāmas īstenība un realitātes šovs. Sociālais ekshibicionisms valda visas laikmetīgās mākslas un pamākslas izteiksmes. Faktiskais aizstāj iedomāto spožumu un postu, atklātība — muļļāšanos sevī. Atvērtība ir šī laika stils.
Kas ir divas, trīs dienas izpētei atvērtā izstādē? Ko pamanām, kas iedziļina, kas tikai izklaidē un kas nogurdina? Arsenāla IZstieptais komplekss, Dārzi ar IZkaisītiem paviljoniem, vientuļi IZsētas galerijas pilsētā. Ar ko sākt un kādā secībā, lai uztveres mehānisms pie nozīmīgā nebūtu jau sīku, estētisku našķu pārbāzts? Šis ir stāsts par to, KĀ stāstīja citi.
Londonieša Ričarda Burdē kūrētā izstāde Pilsēta. Arhitektūra un sabiedrība šogad rāda ļoti proporcionālu iekārtojumu Arsenāla vēsturiskajam mērogam, kontrasta krāsās (melnbalts + sarkans), ģeometrisku un efektīvu. Ļoti londonisku.
Ar salīdzināšanas metodi pētītās pilsētas pārskatāmas kā liliputam zem lupas. Atbildei tam, vai pilsēta dara pasauli labāku. Vai pilsēta ir modelis ilgtspējai? Pilsētas vienuviet var iepazīt, tajās IEkāpjot, IEklausoties, IEskatoties. Tām piemeklētas rakstursentences: Londona going up, not out, Berlīne ir statiska, Stambula — pilsēta kā tilts, Kaira — haoss un harmonija. Pilsētu audumu atgriezumi fotogrāfiski ieskicē pilsētbūvnieciskos fasonus — radiālu (Barselona), brīvu (Londona) vai ortogonālu (Ņujorka). Publisko telpu analīzei izvēlētās web kameras — podesti — paātrinājumā atklāj laukumu lielpilsētās jēgu vai bezjēdzību: Londonā un Tokijā tie apdzīvoti uz urrā, taču Bogotā vai Mehiko — soļo retais. Vieni komunikāciju veicinošie apstākļi neder citu pilsētu plānošanai. Ir ģeogrāfiski identitātes signāli.
Vairu Analītiskas kontūrkartes zīmē vispasaules nākotni: CIK mēs piesārņojam, apēdam, esam sazvanāmi, bagāti, izglītoti, jauni, ilgi dzīvojam, veci esam, lielpilsētas apdzīvojam. Karstās ziņas par globālajām pārmaiņām urbanizācijā var strēbt pēc sev vien raksturīgiem svarīguma rādītājiem. Informācija izcili uzskatāma, bet — biezi. Aizraujošs moments ir biežā pilsētu samērošana, piemēram, piesaistes mērvienībās — venēcijās (V): Ņujorka ir 1457 V, Tokija — 1367 V, Barselona — 323 V, Berlīne — 89 V. Apdzīvotības blīvums atraktīvi ilustrēts apjomā — piramidālās diagrammās. Sterili monumentālā sadaļa Akmens pilsētas ar depresīvo mūziku fonā — atbaida.
Ko akcentē stāstījuma žanrs un ko tas, ka vieni iekļaujas otru sižetā, veidojot stāsta stāstīšanas tendences? Atkal to, ka cilvēka radošajai domāšanai laikā un tēmā ir teorētiska amplitūda. Izdalu divas: ekspozīcijas kā drumstalu katalogi (teju visi) un viena elementa priekšnesums (Ungārija, Krievija, Kanāda, Islande, Šveice, arī Latvija! uc.).
Vairuma valstu izvēle ir kolāžas — foto, audio vai video sajūtu kopums par dzīvi konkrētā pilsētā (Austrālija, Honkonga, Horvātija, Koreja, Lielbritānija, Vācija, Venecuēla u.c.) vai pat realitātes šovs (Francija). Neretas ir «tumšās istabas». Un krāsainās… Pilsētvide kā tapetes, drapērijas, grīdsegas, instalācijas vai ekrāni. Te nu saliku savu puzli par biennāli.
Zīmīgs ir Ķīnas faktors, ko kompleksi analizē dāņi, bet ungāri — instalē bez vārdiem. Asprātīgas ir e—konferences (Austrija, Berlage Institute), ko spāņi izvērš interaktīvā sieviešu demonstrācijā. Vai pilsētai ir dzimums? Projektu mozaīku un grafisko faktūru grupā var atzīmēt Nīderlandes, Ēģiptes, ETH Studio Basel vizuālo baudu.
Ir konceptuāli suverēni uzstādījumi — problēmu pilsētas, pilsētu daļas vai atsevišķas, īpašas ēkas: skandināvi pievēršas arktiskai zonai (Viruna, Oulu, Trumso), somi garlaiko ar augsti attīstītas dzīvojamās apbūves pārskatu, ASV iespaidīgi risina katastrofu cēloņseku likvidēšanu Ņūorleānā, Izraēla savās memoriālajās celtnēs redz nacionālus simbolus, šveicieši filozofē par elipsoīdu, bet korejieši — par pēdējo māju. Ielūkošanos pilsētu dvēseļu kambaros kā informatīvu dainu skapīšu virināšanu piedāvā: Koreja, Rumānija, Vācija. Pa atziņu molekulai līdz pasaules atmosfērai.
Saistoša, dominējoša, ekoloģisko virzienu apliecinoša bija konteksta pazīme — īslaicīgai ekspozīcijas konstrukcijai izmantot pagaidu celtniecības materiālu: gofrēto vai preskartonu (Latvija!, Singapūra, Honkonga), skaidu plātnes (Vācija, Ķīna), saplāksni (Nīderlande, Rumānija), finieri (Grieķija), būvplēvi un drāšu žogus (Vācija), bambusu, dēļu vai cauruļu sastatnes (Honkonga, Krievija, Japāna, Vācija, Francija u.c.). Latvieši ar vienreizējo lietojamību šeit strāvo vadlīnijās.
Nacionālās pašapziņas azartā ķēros uzskaitīt citus spēlētājus klucīšos: ķīnieši kārniņu dārzā meklē dialogu starp arhitektu un mākslinieku, grieķi ar pasta pakām zem uzraksta fragile fiksē ceļotāju un pastāvīgo iedzīvotāju saiknes, rumāņi ievelk reālā kauliņspēlē — veidot katram savu nākotnes pilsētu. Te jāmin arī studentu projekts ASV plūdu pilsētai — vienģimenes mājiņa kā peldošs kubiņš!
Tiem, kas bez klausīšanās un skatīšanās aizsniedz arī citas apmeklētāju maņas, piemēram, taustīšanu, nav konkurentu. Latvieši ar mēbeļu salikšanu, nīderlandieši ar suvenīru — kaleidoskopu, rumāņi ar spēli — testu, ungāri ar sadzīves bižutērijas tarkšķināšanu, islandieši — dabiskā minerālūdens pudeli… Ar cilvēcību pie arhitektūras! P.S. Mikimausis ir modes prece.
Neiztrūkstošs fakts ir izstādes sponsoru stāsti par pasaules arhizvaigžņu sieka iesaistīšanu attīstības projektos, piemēram, Metro—Polis, The rail transport challenge in Naples and Campania vai divu Milānas teritoriju perspektīvie risinājumi Normena Forstera un Renco Pjano skatījumos. Saturīgi izklaidē arī dažādas arhitektūras un mākslas izglītības vai izpētes institūcijas — Royal College of Art (Babylon:don), OMA—AMO (The Gulf) un citas.
Nobeigumā interpretēšu JRT vadītāju Alvi Hermani. Viņam pašlaik spēcīgāks šķiet teātris, kas «metas dzīves virpulī iekšā, pēta un attēlo to niecināto atpazīstamo dzīvi, šodienu.» (22.septembris, Kultūras Diena) Esmu tikpat pilnīgi pārliecināta, ka mūsu papīra namiņš no Latvijas kartona rūpnīcas [vistu fermas meiča no Latviešu stāstiem] pavēsta daudz vairāk par latviešu arhitekta [sievietes] stāvokli sabiedrībā nekā piecas lielpilsētas [Ofēlijas] — Rīga, Daugavpils, Liepāja, Ventspils un Valmiera.
