Kādu gribam Madonu nākotnē?

Impulsu rakstam deva Madonas mūzikas skolas iepirkuma konkurss, tomēr domas par šo pilsētu, kurā esmu pavadījis bērnību un skolas gadus, man krājušās daudzu gadu garumā gan vērojot, gan diskutējot ar madoniešiem un šo pilsētu mīlošiem arhitektiem. Priekšvēlēšanu gaisotne šķita īstais brīdis, lai uzrunātu madoniešus, — raksts šodien ir publicēts Madonas novada avīzē. Tomēr rakstot tas izauga pārāk garš un apjomīgs avīzes formātam, tāpēc tur lasāma saīsinātā versija. Uzdrošinājos pilno versiju publicēt šeit, — neraugoties uz to, ka sākotnēji iecerētā mērķauditorija bija madonieši (ne arhitekti), tomēr aplūkotas ne tikai specifiskas Madonas problēmas, bet arī vispārīgas lietas, kas saistītas ar Latvijas pilsētu un arhitektūras attīstību, zemākās cenas iepirkumiem un pilsētvidi, tāpēc varētu uzrunāt arī citus arhitektus.
A.Z.

Pašvaldību vēlēšanas ir iespēja arī madoniešiem un pārējiem, nu jau lielākā, — apvienotā Madonas novada iedzīvotājiem lemt, kam uzticēt vadību — kādiem cilvēkiem, kuriem politiskajiem spēkiem. Pašvaldības risināmo jautājumu loks ir plašs, — uzņēmējdarbības veicināšana un darba vietas, komunālā saimniecība, ceļi, skolas, mājokļi, slimnīca un citas lietas, — prioritātes katram vēlētājam var izkārtoties dažādi.

Taču gribētu atgādināt un pievērst uzmanību vēl vienai, iespējams, mazāk pamanītai  jomai, kas tomēr būtiski ietekmē iedzīvotāju labsajūtu, viņu vēlmi saistīt savu dzīvi un nākotni ar konkrēto vietu un novadu. Runa ir par dzīves telpu — par arhitektūru un pilsētvidi, kam ir svarīga loma novada identitātes, lokālpatriotisma nostiprināšanā, kā arī uzņēmējdarbības un tūrisma veicināšanā.

“Eiroremonts” un “zemākās cenas pilsēta”

Tie ir divi jēdzieni, kas nāk prātā domājot par neseno attīstību daudzās Latvijas pilsētās, un Madonā  — it īpaši. “Eiroremonts” ir deviņdesmito gadu termins, ar ko parasti saprata iepriekšējā laikmeta dzīvokļu modernizāciju, piemērojot tos kādiem iztēlotiem “Eiropas standartiem”. Plastmasas logi, lamināta grīdas, ģipškartona sienas,  piekārtie griesti, putuplasta dekori ir tikai tādi ārējie atribūti, taču principā tas nozīmē telpas un ēkas iepriekšējās vēstures iznīcināšanu, aizvietojot autentisko ar kādiem lētiem materiāliem, standartizētiem risinājumiem, tāpēc šim jēdzienam šodien ir drīzāk nicīga nokrāsa.

Tieši tas ir noticis ar modernisma mantojumu Madonā, — ēkām, kas pārbūvēs ir zaudējušas sākotnējo skaidrību un eleganci. Skumjākais no piemēriem ir kultūras nams, jeb kādreizējais Aizsargu nams, — savulaik modernākā ēka Latvijā ārpus Rīgas, 30. gadu modernisma piemineklis, viens no Madonas simboliem. Pēc pārbūves tas ir ieguvis papildus kvadrātmetrus, taču ēka ir zaudējusi kādreizējo eleganci ne tikai ārējā tēlā vien. Protams, var iztēloties, ka centienus atjaunot un pārbūvēt vadījuši labi nodomi, taču izpratnes trūkums un izpildījums, piesaistot zemās cenas projekta kantori, ir noteicis rezultātu, kurā visu autentisko aizvietojis bezgaumīgs eiroremonts ar lētiem materiāliem un pliekanām detaļām, no sākotnējā nama, atmosfēras gandrīz nekas nav palicis pāri, piemineklis faktiski ir zudis, bet “jaunajam” kultūras namam jau drīz atkal būs nepieciešams remonts.

Atjaunots un izkropļots. Madonas Aizsargu namam — 80

“Zemākās cenas pilsēta” ir jēdziens, ko pirmais lietojis arhitekts Matīss Groskaufmanis savā trāpīgajā esejā kritiski aprakstot pastāvošo arhitektūras un vides kultūru, kas Latvijas pilsētās masveidīgi ienākusi pēdējā desmitgadē. To ietekmē tādi faktori, kā Eiropas Savienības fondu nauda, lēti būvmateriāli, būvnieku lobijs sazobē ar kvalitātē neieinteresētiem un reizēm arī korumpētiem pašvaldību un valsts institūciju pārstāvjiem un, protams, — zemākās cenas konkursi projektiem.

Matīss Groskaufmanis. Zemākās cenas pilsēta

Runa gan nav par zemākas cenas būvēm, — būvniecības darbi jau izmaksā tik, cik izmaksā, un būvnieki nopelna labi. Jēdziena būtība nozīmē zemākās cenas arhitektūru, — pilsētu un vidi, kas rodas no zemākās cenas idejām un risinājumiem, nereti arī — ar lētākajiem būvmateriāliem. Šo pilsētu estētiku nosaka ierobežota repertuāra elementi — pasteļkrāsās ieturētais vieglais fasādes apmetums, cinkotā metāla barjeras, betona bruģis, un citi standartizēti un viegli replicējami risinājumi, kas piedāvā saimnieciski izdevīgāko risinājumu telpiskā dizaina problēmām.

Viena no šādi “rekonstruēto” pilsētu centru pazīmēm ir arī tā, ka cauri tagad vieglāk izbraukt ar auto, — ielas paplašinātas, koki nocirsti, ietves atdalītas ar barjerām. Ir pietiekami daudz pašvaldību, kas seko šim abstraktās sakoptības modelim, — šķiet, Latvijas pilsētiņas nekad nav bijušas tik kārtīgas un reizē — tik tukšas un nedzīvas. Lielākā cilvēku pulcēšanās parasti ir tikai  stāvlaukumos pie lielākiem veikaliem. Un šajā viduvējībā Madona izskatās viena no viduvējākajām. Provinciāla šī vārda nievīgākajā nozīmē.

Kā tas notiek? Mūzikas skola

No nesenajiem piemēriem zīmīgs ir mūzikas skolas pārbūves iepirkuma konkurss, kas reprezentē to shēmu, kā Madonā rodas “arhitektūra”. Mūzikas skolas paplašinājums, koncertzāle — liktos, — nozīmīga sabiedriska būve, kam vajadzētu kļūt par nākotnes kultūras mantojumu. Citas pilsētas tādos gadījumos mēdz rīkot arhitektūras konkursus, lai rastu labāko arhitektūras risinājumu. Madonas process nekādi neliecina par šādām ambīcijām, — projekta skici uzzīmē vietējais arhitekts, — pa lēto. Un šī skice to arī apliecina, — lielā piebūve kopā ar plānoto autostāvvietu iespiežas šaurā vietā pilsētas centrā, blakus divām vēsturiskajām ēciņām, ignorē apstādījumus (jācērt koki), vietas reljefu un garāmtekošo upīti, par ēkas arhitektūras kvalitātēm pat nerunājot. Šāda ēka noteikti nekļūs par vērtīgu mantojumu, bet tikai vēl vairāk apliecinās Madonas viduvējības provinciālo statusu.

Tālāk sekojošajā iepirkuma konkursā — būvprojekta izstrādei un autoruzraudzībai, kurā piedalījās 12 kompānijas, pretendentu piedāvātās cenas veidoja plašu amplitūdu, mazākajai no lielākās atšķiroties četras reizes. Starp pretendentiem, protams, bija arī kompānija, kas ir skiču projekta autori — respektīvi tie, kuru radītā skice tālāk jāpārvērš būvprojektā un gatavajā ēkā. Un tomēr divi pretendenti nosauca summas, kas bija vēl krietni mazākas par viņējo. Ko tas nozīmē? Visdrīzāk jau to, ka tie, kas gatavi strādāt vismaz divreiz lētāk, nekā vidējā cena, šo darbu nekādi nespēs paveikt kvalitatīvi. Rezultāts diezgan droši būs apšaubāmas arhitektūras būve zemā kvalitātē.

Tas ir tikai viens piemērs, kas raksturo kopējo ainu. Iepirkuma konkursi arhitektūrā ir visas Latvijas nelaime, kas nekādi nesekmē labas arhitektūras rašanos un būvkultūras attīstību. Tie apliecina to, ka pasūtītājiem arhitektūras kvalitāte nav svarīga, — galvenais ir būvēt un apsaimniekot Eiropas dāvāto naudu. Pašvaldības, kas vēlas īstenot patiešām augstvērtīgus projektus, vispirms rīko arhitektūras ideju konkursus. Madonā šķiet vismaz gadus divdesmt nav bijis neviens arhitektūras konkurss vai plenērs.

Madoniešus vārgi mierinot gan jāsaka, ka gala lēmums mūzikas skolas lietā tomēr rāda, ka šo darbu beigās dabūjuši tie paši skiču projekta autori, — viss tātad noticis pēc ieplānotās shēmas, kā sarunāts. Var jau būt, ka sarūkošajā Madonā ir nepieciešama jauna koncertzāle ar 250 skatītāju vietām, — ja nu tiešām ar esošo kultūras namu nepietiek. Tomēr šķiet, ka nozīmīgāks šīs apšaubāmās būves pamatojums ir centieni tikt pie Eiropas naudas.

… un estrāde

Cits piemērs ir neprātīgā estrādes iecere. Atšķirība no citiem projektiem, kuros šķietami trūkst jebkādu ambīciju, šajā nav nekā cita kā tikai ambīcijas, neizvērtējot ne saimniecisko modeli (uzturēšanu), ne ietekmi uz pilsētvides mērogu un vidi (koku izciršanu autostāvvietu vajadzībām), par akustikas risinājumiem nemaz nerunājot. Milzīgas metāla kopņu arkas septiņstāvu mājas augstumā, kam jānotur jumts, zem kura varētu sasēsties puse pilsētas iedzīvotāju, — vai tiešām madonieši ir tik lieli kultūras mīlētāji? No kurienes gan rūkošai provinces pilsētai ir tik monumentālas ambīcijas?

Madonas monumentālās ambīcijas

Kā rādīja pašvaldības vēlēšanu debates LTV, tad pieci no sešiem spēkiem, kas kandidē uz Madonas novada vadīšanu, apliecināja, ka Madonai šāda būve esot vajadzīga un viņi to atbalstot. Ko gan tas vēsta par kandidātiem?

Lai arī mēroga ziņā apstulbinošs, procesa shēmas aspektā šāds Madonas projekts tomēr nav unikāls uz visas Latvijas fona. Apšaubāmi kultūras būvju piemēri kļūst saprotamāki, ja apzinās to vietu, kas Latvijas koruptīvi ekonomiski politiskajā modelī ir būvniecības industrijai, — politiķi piespēlē valsts un pašvaldību pasūtījumus noteiktām būvnieku kompānijām, kas savukārt sponsorē politiskos grupējumus. Pa vidu vēl ir iztapīgie projektētāji, kurus par arhitektiem pat negribētos saukt, — tie, kas palīdz tērēt publisko naudu, apkalpojot šādu grupējumus, nevis visas sabiedrības intereses, kurās taču ietilpst arī labāka pilsētvide un arhitektūra.

Būvniecība daudzām pašvaldībām ir leģitīms Eiropas naudas iegūšanas veids. Reizē ir sajūta, ka liels vairums no šiem projektiem ir neizmantoto iespēju gadījumi, kad tiek nobruģēts, nosiltināts, sabūvēts, taču šīs vietas un būves par iedzīvotāju lepnuma, prieka un gandarījuma avotu nekādi nekļūst. Pašvaldību vadītāji pamanās to sev spraust kā ordeni pie krūts uz nākamajām vēlēšanām, bet paskatoties ir skaidrs, ka šādas būves par nākotnes kultūras mantojumu nekļūs.

Šajos iepirkumus lielākoties piedalās projektēšanas biroji, kurus arhitektu aprindās īsti neviens nepazīst, — tā ir sfēra, kas it kā pastāv ārpus arhitektūras, par to gan skumīgi mēdz runāt arhitektu profesionālajā organizācijā, bet drīzāk kā par bezcerīgu  lietu, ko kontrolē Ekonomikas ministrija un pašvaldības. Taču patiesībā tas ir kā caurums Latvijas valsts un visas Eiropas kabatā, caur kuru izbirst publiskā (mūsu visu!) nauda, atstājot aiz sevis zemākās cenas pilsētas, vietas un ēkas, plešoties plašumā un absorbējot arī to, ko vēl nupat varēja uzskatīt par kultūras mantojumu, bet pēcāk vairs ne, jo notikusi “sakārtošana”, “renovācija” un “rekonstrukcija”.

Skumjā Madona šodien

Kas gan ir tās vietas un ēkas, kas reprezentē Madonu?  Vai madonieši lepojas ar kādu ēku, laukumu, ielu, vietu, kas būtu radusies, iekārtota, atjaunota pēdējos 20-30 gados? Vienīgais piemērs, kas man nāk prātā, ir biatlona bāze Smeceres silā — viens no nozīmīgākajiem ziemas sporta centriem Latvijā. Vai ir vēl kas?

Kā ar pilsētas centru? Kas vispār ir Madonas centrs — kura gan ir tā vieta, kurā pilsētniekiem gribētos uzturēties, uzkavēties, ne tikai šķērsot savās ikdienas gaitās? Vai ir tāds laukums vai iela vai varbūt parks? Diezin vai tas ir labu naudu izmaksājušais deviņdesmito gadu pliekanajā estētikā ieturētais Saieta laukums ar attiecīgajiem elementiem — kādas bankas dāvināto pulksteni, banālo tūju rindu, ar krāsaino bruģi un strūklaku, kas aizpilda tukšumu, — cilvēki tur neuzturas.

Stacijas laukums? Brūkoša stacijas ēka, stāvlaukums un Rimi, kura ieejas daļa — pa tiltiņu pāri savdabīgam grāvim šķiet ieturēta tādā kā kūtspakaļas vai nepabeigtu būvdarbu estētikā, jau vismaz gadus desmit. Un milzīgā, mērogam neatbilstoša “neogotikas garā” ieturētā ēka otrā laukuma galā, — kas spiežas virsū dzelzceļa sliedēm un it kā parodē vēsturiskāko Madonas apbūvi otrpus Saules ielai, nepārprotami degradējot pilsētas ainavu. Vai tas ir centrs?

Vai varbūt kāda no ielām? Poruka iela padomju gados šķita ar tādu kā pilsētas centra, ar gājēju ielas potenciālu, tomēr tagad tas vairs nav sajūtams. Tādu lomu īsti nepilda arī ne Saules, ne Raiņa vai Blaumaņa iela.

… un kādreiz

Bet senāk, pirms dažām desmitgadēm bija savādāk. Savulaik, septiņdesmitajos gados Madonas mākslas skola radās kā pirmā šāda tipa skola Latvijā. Ap to pulcējās mākslinieki, rīkoja mākslas dienas pilsētā. Madonas muzeja jaunā ēka astoņdesmitajos gados noteikti bija viena no lielākajām un modernākajām izstāžu zālēm ārpus Rīgas, un pati ēka palikusi kā spilgts, bet pietiekami nenovērtēts reģionālā modernisma paraugs. Pilsētā darbojās daudzi amatiermākslas kolektīvi. Savukārt deviņdesmitajos gados vietējais mūzikas festivāls izauga par visas Latvijas mērogā nozīmīgu notikumu un scēnu jaunajām un alternatīvajām grupām.

Tais laikos bija sajūta, ka Madona ir kaut kas vairāk par vidusmēru Latvijā. Šobrīd galīgi tā nešķiet. Kur ir palikusi tā radošā enerģija un gars, kas kādreiz šķita mājojam pilsētā? Viss izplēnējis, aizmigrējis vai pārtapis par kaut ko citu?  Šodienas garlaicīgi sakoptajā Madonas pilsētvidē grūti sajust kaut ko no bijušās enerģijas.

Labie piemēri

Mazpilsētas sarūk ne tikai Latvijā. Tam pamatā ir globāli ekonomiskie faktori. Taču jau sen vairs nav nekāds noslēpums, ka dzīvīga pilsētvide, laba publiskā telpa, pilsētu centri, kuri kļūst par vietu kultūras pasākumu organizēšanai un brīvā laika pavadīšanai — patīkama dzīves vide — tas ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, kas veicina arī uzņēmējdarbību un bremzē pilsētu sarukšanu.

Īpaši mērķtiecīgu un konsekventu pilsētvides uzlabošanas politiku mazpilsētās īsteno kaimiņu Igaunija, atjaunojot un pārradot pilsētu centru publisko telpu. Jo tā ir  laba iespēju satuvināt cilvēkus, vairot vietējās sabiedrības vienotības izjūtu un padarīt pievilcīgu mazo pilsētu dzīves vidi. Noteikti jāpiemin Igaunijas Arhitektu savienības rosinātā un aizsāktā Labas publiskās telpas programma, kuras ietvaros vairāku mazpilsētu centros tiek īstenoti publiskās ārtelpas projekti — jauni laukumi  vai gājēju ielas,  kur pilsētniekiem tikties, pulcēties, atpūsties…

Iniciatīva tika aizsāka ar arhitektūras konkursiem 2015. gadā, gatavojoties Igaunijas valsts simtgadei, un lai gan svētku gadā neviens no projektiem vēl nebija īstenots, process bija iekustināts un šobrīd pabeigti ir jau desmit no projektiem, iezīmējot pilsētiņu centrus ar jaunu vai atjaunotu laukumu, galveno ielu vai to apkārtni, padarot pilsētu labāku, mājīgāku un patīkamāku dzīvošanai. Starp citu, šķiet, ka pirmā bija Rapla — Madonas sadraudzības pilsēta, kas šīs programmas ietvaros ieguva jaunu pilsētas centrālo laukumu. Vēl sešas citas pilsētas atrodas samērā tuvu Latvijai — kādreizējās Lielvidzemes Igaunijas daļā, — noteikti ir vērts tās apmeklēt.

Igaunijas pilsētu jaunie laukumi

Vairums no šīm jaunajām ārtelpām ir ļoti atraktīvas, lai gan daudzos gadījumos apdzīvotās vietas ir tik mazas, ka reizēm apkārtni grūti uztvert kā pilsētvidi. Tomēr jauneklīgie, nereti arī rotaļīgie projekti pilsētiņās ienes nebijušu urbanitāti un arī optimismu, piešķir jaunu identitāti un enerģiju, atdzīvinot un aktivizējot šīs vietas. Pagājušajā nedēļā ar šiem pilsētu projektiem Igaunija startēja Venēcijas arhitektūras biennālē. Kaimiņzemes piemēri, kompleksā pieeja vēlreiz apliecina tēzi, ka publiskā telpa mazpilsētās ir svarīgs instruments, lai noturētu tajās cilvēkus. Un process turpinās, jo programmai pieslēdzas arvien jaunas pilsētas.

… Latvijā

Taču arī Latvijā, neraugoties uz vispārējajām “zemākās cenas pilsētas” tendencēm, ir arvien vairāk labo piemēru, kas apliecina, ka ir iespējams vairāk, — pilsētu vadība ir sapratusi, ka pievilcīga  pilsētvide piesaista iedzīvotājus un veicina attīstību. Var pat nerunāt par lielākām pilsētām, kā Liepāja, Daugavpils, Ventspils, Rēzekne vai Valmiera, vai nelielajām pilsētām ar senāku vēsturi un līdz ar to ievērojami bagātāku kultūrvēsturisko mantojumu — kā Kuldīga, Cēsis vai Sigulda.

Taču ir arī daudzas mazpilsētas, kas lieluma un nozīmes ziņā ir salīdzināmas ar Madonu, bet, ir sekmīgi īstenojušas lielākus vai mazākus pilsētvides un publiskās arhitektūras projektus, no kuriem vērts mācīties, — vietas, kas priecē un iedvesmo ar mūsdienīgu publisko ārtelpu un arī arhitektūru, mainot pašas pilsētas un to atmosfēru. Tālāk – tikai lakonisks šo pilsētu piemēru uzskaitījums — vietas un paveiktais tajās, kas priecē un iedvesmo ar mūsdienīgu publisko ārtelpu un arī arhitektūru.

• Talsi. Eleganti atjaunotais Tautas nams, kopā ar mūzikas skolu un t.s. Radošo sētu veido vienotu kultūras kompleksu, kura sastāvdaļas ir arī publiskā ārtelpa — mājīgs iekšpagalms un terases Ķēniņķalna nogāzē; Lielās ielas pārbūve par mūsdienīgu, kājāmgājējiem draudzīgu un patīkamu vidi + promenāde ap Talsu ezeru; atjaunotā estrāde.
• Saldus. Mūzikas un mākslas skola, kas ir ievērojams un inovatīvs mūsdienu arhitektūras darbs, kas saņēmis Latvijas arhitektūras gada balvu; Cieceres upes promenāde, kas kādreizējo krūmiem aizaugušo vietu pārvērš centrālā pastaigu maršrutā, kas savieno pilsētas centru gan ar jauno skolu, gan ar labiekārtoto ezera pludmali.
• Dobele. Mūsdienīgi atjaunots vēsturiskais Tirgus laukums, kas kļuvis par nepārprotamu mazpilsētas centru; Bērzes upes un pilsdrupu promenāde.
• Bauska. Rekonstruēts vecais rātsnams; sakopta vēsturiskā Rīgas un Plūdoņa iela; sinagogas piemiņas vieta, Viļa Plūdoņa piemneklis.
• Tukums. Zigfrīda Meierovica piemineklis un laukums ap to.
• Limbaži. Dabas taka gar Lielezeru un pludmale.
• Alūksne. Muižas parks; gājēju tilts, kas savieno Pilssalu ar Tempļakalna pakāji; ezermalas iekārtojums ar pludmali, piknika un makšķerēšanas vietām; Bānīša stacija ar muzeju.
• Ludza. Atjaunotā sinagoga, kalpojusi kā grūdiens pilsētas attīstībai; amatnieku centrs – mazāk arhitektūras, vairāk kultūras projekts, kas arī būtisks pienesums pilsētas dzīvīgumam.
• Gulbene. “Goda bibliotēka”— mūsdienīgi veidots piemineklis, kas godina daudzu ievērojamo Gulbenes novada cilvēku piemiņu; pirms pāris gadiem tika rīkots mestu konkurss Gulbīšu parka atjaunošanai, kas cerams tiks arī īstenots.

Un – arī vēl krietni mazākas pilsētas par Madonu:

• Smiltene. Tepera ezera promenāde un pludmale.
• Rūjiena. Jaunā estrāde; laukums kultūras nama priekšā.
• Līgatne. Protams, tur ir izcils dabas un kultūrvēstures mantojums, bet nozīmīgs arī pēdējos desmit gados paveiktais  — takas, tiltiņi, sakopta un saudzīgi modernizēta vide ap kādreizējiem papīrfabrikas strādnieku māju puduriem.
• Ādaži. Kā daudzu turīgu rīdzinieku dzīvesvieta, nav īsti salīdzināmi ar Madonu ekonomiskās labklājības ziņā, taču ir vērts mācīties no Gaujas ielas pārbūves projekta, kas kādreizējo kolhoza ciematu pārvērtis par mūsdienīgu, dzīvīgu un pilsētniecisku vietu — iela ir jaunās pilsētas galvenā satiksmes ass, nu arī pastaigu promenāde, ap kuru radušās jaunas kafejnīcas un veikali, piekļaujas pludmale.

Protams, arī šeit minētajās pilsētas var ieraudzīt kļūdas un ne tik veiksmīgas lietas, bet padarītā vērtība nav noliedzama.

Madonas potenciāls

Šodienas Madonas attīstību, iespējams, vada laba griba, taču acīmredzami trūkst izpratnes. Vai vēlmes. Netiek meklēts un uzsvērts Madonai unikālais un īpašais, bet skatoties, uz citiem, — ja viņiem, ir, tad vajag mums ar. Un kaut ko mehāniski, bez izpratnes un netalantīgi atkārtojot, rodas sliktas kopijas, klišejas un banalitātes.

Madonas potenciāls ir ainava ar izteiktu reljefu — pilsēta uz nogāzes, cauri tekošā upīte un graviņa. Kultūrvēsturiskā mantojuma ziņā varbūt arī Madona nav tik bagāta, kā daudzas senākas pilsētas, tomēr tā centra daļa, ko iezīmē vienlaidu apbūve gar Saules un Poruka ielu slēpj arī pilsētnieciskas telpas potenciālu, īpaši tā daļa ar 20. gadsimta sākuma plēsto akmeņu ēkām, ar zirgu pasta “iebraucamo sētu” — tas ir labs atspēriena punkts, ko būtu vērts kopt un attīstīt. Citur, kur pilsētas struktūra nav tik blīva, attīstot pilsēttelpu ir vērts meklēt īpašo savienojumu starp urbāno un dabas vidi. Nu un protams, Madonas potenciāls ir arī tās cilvēki un kultūras tradīcijas.

Ko iesākt?

Šodien ir skaidrs, ka Latvijas reģionu attīstības pamati ir stipri novadi. Tādi novadi, kas piekļaujas spēcīgākiem attīstības centriem. Madonai, kā jaunā, lielā novada centram ir pienākums būt par tādu pilsētu. Lai to sasniegtu, līdztekus ekonomiskajiem, sociālajiem, kultūras, izglītības faktoriem, arī dzīves telpa, pilsētvide ir ļoti būtisks aspekts, kas savā ziņā arī atbalsta pārējos nosauktos faktorus, ievērojami veicina pilsētas pievilcību un attīstību — to apliecina gan pasaules pieredze, gan jau pieminētie piemēri Latvijā un Igaunijā.

Ir svarīgi, lai iedzīvotāji Madonā gribētu palikt, saistīt savu dzīvi ar to, un veiksmīgā gadījumā – pilsēta piesaistītu arī jaunus iemītniekus no citurienes. Lai tā būtu pilsēta, kurā citi novada iedzīvotāji ne tikai būtu spiesti pa laikam ierasties, bet arī vienkārši gribētu un vēlētos apmeklēt Madonu. Lai arī tūristi ieradušies, gribētu te uzkavēties un atgriezties vēlreiz.

Taču kā liecina līdzšinējā Madonas pieredze, šādas vēlamās izmaiņas pilsētvidē nav iespējams panākt ar zemākās cenas konkursiem un kabatas arhitektiem, kas apkalpo uz četriem gadiem ievēlēto politiķu un saimniekotāju gaumi. Ambīcijas par “lielajiem projektiem” bez arhitektūras konkursiem visdrīzāk novedīs pie kārtējās provinciālās būves, kas tikai vairos Madonas viduvējību.

Sakoptība, tas ir labi, taču lai pretendētu uz ko vairāk, ir nepieciešama konsekventa pilsētvides politika. Ir nepieciešami pozitīvi eksperimenti, jaunu risinājumu meklējumi un uzdrīkstēšanās, reizē saudzējot mantojumu, kopjot pilsētas identitāti un individualitati, meklējot un attīstot īpašo, savdabīgo. Nepieciešams ar izpratni mācoties no labiem piemēriem citur. Un, protams, — ja vēlas kaut ko nozīmīgu būvēt — no jauna vai pārbūvēt, — jārīko arhitektūras konkursi.

Konkursi ir arhitektūras sacensība, kas ir pierādīta, kā viens no galvenajiem instrumentiem un iespējām, lai sasniegtu labu rezultātu. Patiesi arhitektūras konkursi, kas nav tikai formāli ievērotas procedūras, bet tādi, kuros tiek vērtētas idejas, nevis zemākā projekta izstrādes cena. Konkurss ir veids, kas ļauj iegūt iespējami labākās idejas risinājumiem, bet reizēm —, pārbaudīt un pārliecināties, — ka varbūt viena vai otra iecere nemaz nav pārāk jēdzīga. Protams, arī konkursu var uztaisīt formāli un neveiksmīgi, ir arī gana daudz tādu piemēru Latvijā.

Cits līdzīgs instruments ir arhitektūras plenērs, kas mazāk ir sacensība, bet vairāk — vērtīgu ideju apmaiņa, — uzaicinot dažādus arhitektus, kas pāris dienās iepazīstoties ar pilsētu, to, kas Madonā ir darīts (tai skaitā — arī nelabojamais) un arī to, kas nav darīts, novērtējot potenciālu, ar savu profesionālo pieredzi un skatu no malas spētu sniegt vērtīgas idejas un ieteikumus.  Vai arī — šodien vairāk izplatītie plānošanas hakatoni un pilsētas ideju spēles, kur dalībnieku komandās parasti ir nevieni arhitekti, plānotāji, ainavu arhitekti, dizaineri, mākslinieki, bet arī kādi pašvaldības pārstāvji, uzņēmēji un aktīvie iedzīvotāji, kas vienā vai pāris dienās kopā strādājot ģenerē un testē idejas pilsētas vai kādas tās konkrētas vietas attīstībai.

Kā rāda pieredze, — viens konkurss vai viens plenērs reizēm arī neko neatrisina, tomēr veiksmīgākajā gadījumā tas var dot labu, īstenojamu priekšlikumu vai arī vērtīgu impulsu, grūdienu un mācību turpmākajam. Iespējams, tas var kalpot par  pamatu mērķtiecīgai pilsētvides politikai, vai vismaz — noteiktām vadlīnijām. Jo jāapzinās, ka šie darbi prasa vairāk nekā tikai četru gadu periodu. Iepriekš uzskaitītie piemēri dažādās pilsētas apliecina, ka ir pietiekami daudz pašvaldību, kas spējušas izmantot šos vai citus instrumentus, lai radītu īpašas vietas, aicinošu, patīkamu un iedvesmojošu pilsētvidi.

Lai to īstenotu, nepieciešama pašu pilsētnieku un novada iedzīvotāju vēlme, kā arī — līderi ar izpratni un vīziju. Pašvaldības vēlēšanas ir viena iespēja izvēlēt tādus priekšstāvjus, kas ir pietiekami gudri, tālredzīgi un prasmīgi. Tādus, kas vēlas mācīties no labākā, nevis pārņemt viduvējos paraugus. Tādus, kam būvniecība nav tikai naudas apsaimniekošanas veids, bet iespēja radīt patiešām labāku, mājīgāku, patīkamāku pilsētu un vietu. Pilsētvide noteikti nav pirmais no jautājumiem, par kuriem tiks domāts ejot pie vēlēšanu urnām, tomēr tā ir nozīmīga. Un protams, līdzdalība, līdzi sekošana, ideju rosināšana un atbalstīšana ir svarīga arī pēc vēlēšanām. Tikai tā var cerēt uz nākotni pilsētā, kas būs patīkama, skaista un plaukstoša.