Nesen Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns solīja rudenī nākt klajā ar priekšlikumiem jūras piekrastes attīstīšanai, pārskatot apbūves noteikumus jūras piekrastē. Kā līdzsvarot vides aizsardzības un ekonomiskās attīstības intereses piekrastē — tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem ikvienā pašvaldībā pie jūras, kas noteiks to, kāda izskatīsies Latvijas piekraste.
Minēto paziņojumu visdrīzāk rosināja debates, kad atklātībā parādījās ziņa, ka ārlietu ministra Māra Riekstiņa ģimene ir tikusi pie jauna mitekļa jūras kāpu aizsargjoslā, kas juridiski ir noformēts kā palīgceltne — klēts, kaut izskatās pēc pilnvērtīgas dzīvojamās mājas.
Saskaņā ar normatīvajiem aktiem jaunas ēkas 300 metru attālumā no jūras krasta ir atļauts būvēt vienīgi tad, ja tās nepieciešamas saimnieciskām vajadzībām kā palīgbūves. Šādos gadījumos ēkas ir atļauts celt neierobežotā daudzumā, turklāt vēlāk tās iespējams arī oficiāli pārveidot, piemēram, par atpūtnieku namiņiem vai ko tamlīdzīgu. Šādas iespējas jūras piekrastē ir izmantojuši daudzi īpašumu saimnieki.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra viedoklis
«Līdz šim mūsu politika ir bijusi vienpusēja — mums ir ļoti gara jūras robeža, taču esam novilkuši divas sarkanas līnijas, kuras strikti jāievēro,» norādīja Edgars Zalāns, uzsverot, ka daudzās vietās pie jūras nav ne kāpu, ne vērtīgu biotopu, kurus būtu nepieciešams saglabāt, savukārt citās vietās šīs vērtības iet bojā.
Zalāns norādīja, ka ekonomiskajai attīstībai ir tikpat liela nozīme kā vides aizsardzībai, tāpēc būtu nepieciešams rast līdzsvaru un iespēju robežās attīstīt jūras piekrasti.
«Laba arhitektūra papildina vidi, taču kāpās nav jābūvē — jāatrod vietas, kur var būvēt, netraucējot biotopus un kāpas,» sacīja Zalāns, piebilstot, ka citur pasaulē nozīmīgi arhitektūras pieminekļi atrodas tieši jūras krastā.
Vides ministra viedoklis
Savukārt vides ministrs Raimonds Vējonis paudis, ka Aizsargjoslu likuma mērķis ir aizsargāt kāpas no apbūves, «un nav normāla likumdošanas prakse, ka likums tiek nemitīgi «piedzīts» tiem, kas kādu iemeslu dēļ to mēģina pārkāpt un kropļot.»
«Iespējams, apbūve nedarītu lielu kaitējumu dabai atsevišķās pilsētu un ciemu teritorijās. Taču stingrāk būtu jāskatās uz būvniecību ārpus apdzīvotām vietām. Nevajadzētu tomēr aizmirst, ka kāpu aizsardzībai ir divi mērķi — viens ir aizsargāt dabu no cilvēka ietekmes, otrs ir aizsargāt cilvēku no dabas ietekmes. Jūra nāk tuvāk, un, ja nebūs kāpas, būves var aiziet bojā,» sacīja Vējonis.
«Drīzāk Ekonomikas ministrijai, kuras kompetencē ir būvniecības jautājumi, būtu jāpārskata būvvalžu statuss. Ja reiz tās ir tik bezmugurkaulainas, tad tām no pašvaldību institūcijām būtu jānonāk valsts pakļautībā un jākļūst par valsts būvinspekcijas struktūrvienībām,» uzsvēra Vējonis.
Piekrastes ciemus apdraud fragmentācija
Dažas dienas iepriekš šai pašai tēmai — kā līdzsvarot vides aizsardzības un ekonomiskās attīstības intereses piekrastē neilgi iepriekš vēstīja laikraksts Kurzemes Vārds. Avīze ziņoja par kādu tikšanos Nīcas Pagasta padomē, kur pulcējušies pašvaldības pārstāvji, zemju īpašnieki, pagasta teritoriju detālplānojumu izstrādātāji un daži iedzīvotāji, lai pārrunātu divu piekrastes ciemu attīstības stratēģiju.
Šai apspriedē piedalījies arī Nīcas pagasta teritorijas plānojuma autors arhitekts Egons Bērziņš. Lai arī sapulcē skarti konkrēti pašvaldības attīstības jautājumi, arhitekta pausto var vispārināt attiecinot uz jūras piekrasti kopumā:
«Pašvaldība ir saņēmusi smagu mantojumu no privatizācijas procesa un nekustamā īpašuma tirgus — dramatisku fragmentāciju, kura aizvien turpinās. Un tas ir drauds kopējai piekrastes ciemu ainavai un tālākai pastāvēšanai vienotā veselumā», sacīja E.Bērziņš.
Detaļplānojumu veidošana atsevišķām, mazām teritorijām, «starp četriem stabiem», šo fragmentāciju vēl vairāk padziļina, tā nepalīdz attīstīt teritoriju kopumā, ir pārliecināts E.Bērziņš. «Saskarsmes infrastruktūra — tas ir būtiskākais, kas šajos piekrastes ciemos ir nepieciešams,» viņš sacīja. Ceļi ir pamatu pamats, tāpat arī citas kopīgas sistēmas, piemēram, kanalizācija. Iedzīvotāji paši savstarpējās sarunās vien to nekādi nevar nodrošināt.
E.Bērziņš atzīst, ka iekļaut ciemu detālplānojumus jau kopējā pagasta teritorijas plānojumā bijis pārāk komplicēts uzdevums, bet, teritorijas plānu veidojot, bijis paredzēts šādus plānojumus ciemiem radīt pēc tam. «Jo pašvaldība te var piesaistīt daudzus spēkus, neatduroties tikai uz atsevišķām detālplānojumu pasūtītāju interesēm,» piebilda arhitekts.
«Vietas kvalitāte ir atkarīga no publiskās telpas kvalitātes – vismaz tā tam civilizētā sabiedrībā vajadzētu būt.Un, ja vēlamies kvalitatīvu sabiedrisko telpu, pašvaldībai šajā lietā ir jānāk kā sabiedrotajai.» tikšanās reizē sacīja arhitekts E.Bērziņš.
Lai tas Zalāns man parāda, kurā vietā Latvijā kāpu zonā " nav ne kāpu, ne vērtīgu biotopu, kurus būtu nepieciešams saglabāt" !!! Iespējams tās ir vietas, kur viņš ar savu džipu jaui ir izbraukājis… Latvijas jūRAS robeža ir tik unikāla un neatkārtojama, ka tā pati par sevi jau ir saglabājama – ainavisko vērtību dēļ – nerunājot nemaz par visu pārējo. Vai nepietiek, ka Juurmalā kāpās dažs labs jau ir uzcēlis savu templi….? ! Un, cik zinām, turpinās celt….vēl lielākus 30 stāvīgus monstrus. Visur, kur ir mājas pie jūras vairs nav tas Kādēļ Latvija nespēj būt oriģināla un saglabāt savu jūras… Lasīt vairāk »
Vispirms gribu atgādināt, ka ļoti lielu Kurzemes piekrastes daļu ar visiem priežu mežiem skalo laukā Baltijas jūra. Šī problēma laikam uztrauc tikai tuvējo zemju īpašniekus, ne zaļos, ne pašvaldību deputātus, ne teritoriālplānotājus.
Otrkārt, piekraste, mums visiem piederošā vērtība vienmēr piesaistīs, vilinās gan pašmāju atpūtniekus, gan tūristus no citurienes.
Arī šoreiz nav jāizgudro velosipēds no jauna, jo skandināvijas pieredze gana pārliecinoši parāda, ka par piekrasti ir jārūpējas tieši tāpat kā par visu cilvēka apdzīvoto telpu – gan jāsaudzē, gan jālabiekārto, lai velotūristiem nebūtu jātransportē tukšā tara līdz tuvākai pilsētai.
Ja kāds edomājas, ka piekraste ir "mūsu, kopīga un tml. blablabla…", tas kaut ko nav pamanījis vai nevēlas to darīt. Absolūti lielākā piekrastes daļa ir pri(h)vatizēta. Tas ir legāls, Zemesgrāmatā reģistrēts fakts, neatkarīgi no tā vai tas mums patīk, vai ne. Ieteikums tiem, kas vēlas kaut ko darīt pie jūras (no piknika līdz dižattīstības projektiem tautas (un savas) labklājības vārdā), labāk doties uz Latvijas iekšzemes teritorijām, būtu tik pat sekmīgs, kā ar rokās sadošanos, vaigos pūšanu un ūjināšanu mēģināt apturēt krasta noskalošanu. Cilvēkiem patīk pie jūras un viņi tur centīsies tikt- katrs pēc savas iespējas un saprašanas. Kas kājām, kas… Lasīt vairāk »
Pilnīgi piekrītu!!! Kas attiecās uz kāpām – un jūras piekrastes teritoriju – ir jābūt loti piesardzīgiem… Jebkurā situācijā – iejaukšanās dabiskā vidē neizbēgami sagrauj esošo situāciju – tikai pie jūras tas notiktu straujāk – dabisko kustību dēļ – vējš, ūdens, smiltis…
Varētu vairāk domāt, kā saglabāt un aizsargāt šo zonu…Un kā attistīt Latvijas iekšzemes lauku teritorijas….
Jūra ka tāda ir dināmiska sistēma un ar to jūrmala vai piekraste ir atkarīga no tās ietekmes. Ja runa iet par attīstību vai privatizēšanu tur kur nav īpaši svarīgi biotopi vai kāpas, tomēr kad nekustāmais īpašums paradās pie kustīgām jūras robežam kādam nāksies maksāt. Atļaut būves kas ir nekustāmas pēc definīcijas jūras tuvumā var tikai ar apzinumu ka tās var tikpat vienkārši palikt jūras neatdalāma sastāvdaļa. Pāvilostā, jūras mala tuvojās blakus novietotajiem īpašumiem un tas mājas kas tur ir celtas. Skaties šeit (http://pruned….beachhead.html) un būs skaidrs ka pat ja valdība dos dažiem iespējas iegūt labumu būvējot šajās vietās, dažiem arī… Lasīt vairāk »
viņa mainas, kas zin, varbut pēc desmit- 15 gadiem tā māja būs ūdenī… par to arī jādomā manuprāt
Lai tas Zalāns man parāda, kurā vietā Latvijā kāpu zonā " nav ne kāpu, ne vērtīgu biotopu, kurus būtu nepieciešams saglabāt" !!! Iespējams tās ir vietas, kur viņš ar savu džipu jaui ir izbraukājis… Latvijas jūRAS robeža ir tik unikāla un neatkārtojama, ka tā pati par sevi jau ir saglabājama – ainavisko vērtību dēļ – nerunājot nemaz par visu pārējo. Vai nepietiek, ka Juurmalā kāpās dažs labs jau ir uzcēlis savu templi….? ! Un, cik zinām, turpinās celt….vēl lielākus 30 stāvīgus monstrus. Visur, kur ir mājas pie jūras vairs nav tas Kādēļ Latvija nespēj būt oriģināla un saglabāt savu jūras… Lasīt vairāk »
Vispirms gribu atgādināt, ka ļoti lielu Kurzemes piekrastes daļu ar visiem priežu mežiem skalo laukā Baltijas jūra. Šī problēma laikam uztrauc tikai tuvējo zemju īpašniekus, ne zaļos, ne pašvaldību deputātus, ne teritoriālplānotājus.
Otrkārt, piekraste, mums visiem piederošā vērtība vienmēr piesaistīs, vilinās gan pašmāju atpūtniekus, gan tūristus no citurienes.
Arī šoreiz nav jāizgudro velosipēds no jauna, jo skandināvijas pieredze gana pārliecinoši parāda, ka par piekrasti ir jārūpējas tieši tāpat kā par visu cilvēka apdzīvoto telpu – gan jāsaudzē, gan jālabiekārto, lai velotūristiem nebūtu jātransportē tukšā tara līdz tuvākai pilsētai.
Ja kāds edomājas, ka piekraste ir "mūsu, kopīga un tml. blablabla…", tas kaut ko nav pamanījis vai nevēlas to darīt. Absolūti lielākā piekrastes daļa ir pri(h)vatizēta. Tas ir legāls, Zemesgrāmatā reģistrēts fakts, neatkarīgi no tā vai tas mums patīk, vai ne. Ieteikums tiem, kas vēlas kaut ko darīt pie jūras (no piknika līdz dižattīstības projektiem tautas (un savas) labklājības vārdā), labāk doties uz Latvijas iekšzemes teritorijām, būtu tik pat sekmīgs, kā ar rokās sadošanos, vaigos pūšanu un ūjināšanu mēģināt apturēt krasta noskalošanu. Cilvēkiem patīk pie jūras un viņi tur centīsies tikt- katrs pēc savas iespējas un saprašanas. Kas kājām, kas… Lasīt vairāk »
Tas, ka vajadzētu veidot daudz detālāku piejūras piekrastes sakopšanas un sakārtošanas plānu ar stingrāku nostāju šīs ainavas sakglabāšanā un izcelšanā ir skaidrs – ar veloceliņiem, autostāvvietām (lai nebrauc kāpās), pieejas celiņiem pie jūras, krasta nostiprināšanas pasākumiem, kā dažviet tas ir – protams! Arī par īpašuma tiesībām – Vecrīgā arī daudziem ir īpašumi – tas nenozīmē, ka vini var darīt, ko grib! «Laba arhitektūra papildina vidi, taču kāpās nav jābūvē — jāatrod vietas, kur var būvēt, netraucējot biotopus un kāpas,» – interesanti zināt – kur kāpās var uzbūvēt neiejaucoties vidē (un unikālajā ainavā) un kas ir laba arhitektūra??? Un kas to… Lasīt vairāk »
Reiz, ne sevišķi sen, Liepājas pludmalē gājēju celiņu vietas brutāli izšķūrēja ar buldozeru, pārcērtot kāpu stiprinošo kārklu saknes. Tas izskatījās tik pretīgi brutāli, ka elpa aizsitās.
Man ir arhīvā bildes, kur pa šādām gājēju ejām vētrā gāžas iekšā milzīgas viļņu masas.
Tepat netālajā Palangā (kas kādreiz bijusi latvju zeme) ļauži iet PĀRI kāpu zonai pa iekārtotām ejām, taču pašas kāpas nostiprina ar pinumiem.
Tāpēc uzskatu, ka plānotājiem, projektu skaņotājiem ir bijušas pielaistas BŪTISKAS kļūdas, neatkarīgi no zemju juridiskās piederības.
Pilnīgi piekrītu!!! Kas attiecās uz kāpām – un jūras piekrastes teritoriju – ir jābūt loti piesardzīgiem… Jebkurā situācijā – iejaukšanās dabiskā vidē neizbēgami sagrauj esošo situāciju – tikai pie jūras tas notiktu straujāk – dabisko kustību dēļ – vējš, ūdens, smiltis…
Varētu vairāk domāt, kā saglabāt un aizsargāt šo zonu…Un kā attistīt Latvijas iekšzemes lauku teritorijas….
Jūra ka tāda ir dināmiska sistēma un ar to jūrmala vai piekraste ir atkarīga no tās ietekmes. Ja runa iet par attīstību vai privatizēšanu tur kur nav īpaši svarīgi biotopi vai kāpas, tomēr kad nekustāmais īpašums paradās pie kustīgām jūras robežam kādam nāksies maksāt. Atļaut būves kas ir nekustāmas pēc definīcijas jūras tuvumā var tikai ar apzinumu ka tās var tikpat vienkārši palikt jūras neatdalāma sastāvdaļa. Pāvilostā, jūras mala tuvojās blakus novietotajiem īpašumiem un tas mājas kas tur ir celtas. Skaties šeit (http://pruned….beachhead.html) un būs skaidrs ka pat ja valdība dos dažiem iespējas iegūt labumu būvējot šajās vietās, dažiem arī… Lasīt vairāk »
…Uģis, Ints un Edgars, manīm domāt.
viņa mainas, kas zin, varbut pēc desmit- 15 gadiem tā māja būs ūdenī… par to arī jādomā manuprāt