Kā no 39 pāri paliek 4

Arhitekts Ģirts Kilēvics izbrīna pilns komentē to, kā birojs ARTEKS piedalījās konkursā Latgales priekšpilsētas multifunkcionālā kultūras un mākslas centra un daudzstāvu autostāvvietas arhitektoniskā vīzija.

Metu konkursu ar šādu nosaukumu Rīgas domes Īpašumu departaments izsludināja 2007.gada novembrī, tas beidzās 2008.gada februārī. Iesniegto priekšlikumu daudzums un konkursa norise radījusi izbrīnu ne tikai tiem, kas piedalījās. Tā vietā, lai piesaistītu iespējami daudz profesionāļus un iegūtu vairākas ēkas tēla un transporta risinājumu idejas vienam no trim svarīgākajiem transporta mezgliem izbraukšanai no Rīgas, konkursa organizētāji  saņēma 4 darbus no 39 iespējamajiem, t.i., no visiem konkursa noteikumu izņēmējiem. Negaidītā disproporcija nerada izbrīnu, iepazīstoties ar konkursa Nolikuma materiāliem. Ļoti izvērstajā dokumentā norādīts atsevišķu darba vietu lielums kvadrātmetru desmitdaļās, dots detalizēts apgaismojuma parametru apraksts luksos, prasīta nepieciešamā aizkaru materiāla krokojuma pakāpe, balkonu malas drapējuma materiāls utt. Visbeidzot — iesniedzamā maketa detalizācijas pakāpe norādīta M 1:200, kas nosaka gabarītus lielākus par nelielas istabas platību. (Konkursa norises gaitā organizatoriem tika uzdots jautājums: vai iespējams šim pilsētbūvnieciskajam konkursam iesniegt maketu mērogā M 1:500, kas būtu daudz atbilstošāks mērogs? Tika saņemta atbilde: jāiesniedz M 1:200!) Šāds Nolikuma prasību apraksts liecina par tā sastādītāju, mazākais, satriecošu neatbilstību ieņemamajam amatam un veicamajiem pienākumiem.

Skaidri apzinoties (laikam tomēr — nepietiekoši skaidri) konkursa nosacījumus un Nolikumā prasītos iesniedzamos materiālus, nobalsojām par piedalīšanos un vēlmi izteikt savu redzējumu, un sākām izkalkulēt darba programmu. Loģiski, tika uzrunāti un iesaistīti ceļu projektētāji, maketētāji utt. Pie kam, atradām par iespējamu sadalīt darbus un veicamos pienākumus tā, lai konkursa piedāvājums būtu gatavs Nolikumā noteiktajā termiņā (tāpēc jau tas saucas — Nolikums), t.i., 2008.gada 7.janvārī. Aplūkojot konkursa darbu izstrādei atvēlēto laika periodu gada griezumā, vērojams nedaudz dīvains laika nogrieznis, bet, tobrīd nezinot projekta realizācijas kalendāru, pieņēmām to kā nemaināmu lielumu. Mēnesi vēlāk, kad presē tika publicēta informācija par 2008.gada septembrī (!) veicamajiem konkursa objekta pamatu izbūves darbiem un 2009.gada janvārī ekspluatācijā nododamajiem izbūvētajiem ārējiem inženiertīkliem, radās apjausma par objektīvu kritēriju neesamību vismaz būvniecības procesa vērtējumā.

Taču — vai tāpēc nestrādāt arhitektiem? Birojā norisinājās rūpīgi plānots un diezgan saspringts darbs. Kad tuvojās darbu iesniegšanas termiņš, sekoja atklāsme — Pasūtītājam, t.i., konkursa organizatoram nezināmu un neizskaidrotu iemeslu dēļ ir pieļaujams mainīt darbu iesniegšanas termiņu, pie kam — pēkšņi paildzinot izstrādes laiku gandrīz divas reizes! Atlika vienīgi pieņemt izmaiņas, mainīt darbu sadalījumu un veikt korekciju laika grafikā. Priekšlikums tika iesniegts, un sekoja kārtējais pārsteigums — konkursam iesniegto darbu ekspozīcija. Mazajā zālītē tikai dažas planšetes no katra priekšlikuma piespraustas stendiem, pārējās — atbalstītas pret  galdiem un sakrautas kaudzē uz grīdas. Par šādu «cieņas» izrādīšanu izbrīnu pauda ne tikai darbu iesniedzēji, arī klātesošie žurnālisti. Mūsu atbildētais jautājums šā konkursa sakarā — turpmāk daudz rūpīgāk izvērtēsim iespēju piedalīties Rīgas domes organizētajos arhitektūras konkursos. Paliek neatbildētais jautājums: vai un ko no šī konkursa norises iegūs Rīgas pilsēta — tās arhitektūra, transporta sistēma; galu galā — tās iedzīvotāji?