Pirms nedēļas svinīgi tika atklāts atjaunotais Spīķeru
kvartāls un Daugavas krasta promenāde posmā no Dzelzceļa līdz Salu tiltam, — īstenots
ievērojamākais pēdējo gadu publiskās ārtelpas projekts Rīgā.
Vajadzēja paiet vairāk nekā 15 gadiem pēc neatkarības
atgūšanas un kļūt pieejamai Eiropas savienības fondu naudai, lai Latvijā sāktu
domāt par publisko arhitektūru, tai skaitā arī par publisko ārtelpu. Izņēmums
savā ziņā bija Ventspils, taču arī tur izpratne par publisko telpu aprobežojās
galvenokārt ar betona bruģi un dažādu formu puķudobēm un strūklakām. Arī Rīgas Rātslaukums
nav uzskatāms par īstu izņēmumu, jo tas netapa ar domu par laukumu, kā
pilsētniekiem domātu sociālu telpu, bet drīzāk tikai par par oficiālu reprezentāciju,
par Vecrīgas reģenerāciju atbilstoši priekšstatiem par mūsdienīgu viduslaiku
pilsētu un par pastkartīšu skatu vietu, — tas bija visnotaļ politisks uzstādījums.
Kad vēl pirms pāris gadiem rakstīju tekstus grāmatai 5×10. Latvijas arhitektūra kopš 1991. gada,
kur atbilstoši izdevuma koncepcijai nācās atlasīt desmit projektus, biju
iecerējies savu sadaļu veltīt tieši publiskās telpas arhitektūru un pilsētvides
atjaunošanas projektiem. Taču tā kā nebija iespējams atrast atbilstoša līmeņa
desmit piemērus, tad šī izlase iznāca
stipri vien neskaidra un samuļļāta. Ja šādu izlasi veidotu šodien, nu jau būtu
no kā izvēlēties, — jo īpaši pēdējos divos trijos gados, pateicoties
galvenokārt jau pieminētajai Eiropas naudai, varam pieredzēt ne tikai ielu
remontus un ietvju bruģēšanu ar betona
klucīšiem, bet arī dažādus citus interesantākus, vērienīgākus un noteikti vajadzīgus
projektus gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās.
Spīķeru kvartāla un tam tuvumā esošās krastmalas revitalizācija
ir pedējo gadu nozīmīgākais publiksās telpas projekts Rīgā. Ir vērts atgādināt,
ka arhitektu klātbūtne šīs vietas pārmaiņās aizsākās 2006. gada novembrī, kad
tika rīkots starptautisks arhitektūras plenērs par par Daugavmalas spīķeru
kvartāla attīstību. Tajā piedalījās septiņas dažādu valstu arhitektu komandas,
tika bārstītas dažādas idejas, taču pārliecinoši uzvarēja Snøhetta. Viņu projekts šķita visai rimts,
salīdzinot ar citu piedāvātajiem milzu objektiem vai rakšanas darbiem, taču
reizē tas bija arī konceptuālākais un radikālākais, rādot gandrīz vai ģeniālu risinājumu, kam sekojot patiešām varētu
telpiski sakārtotu vietu starp dzelzceļa uzbērumu, autoostu, tirgus paviljoniem
un Daugavmalu.
Taču Snøhettas
projekts tika nolikts malā un 2010. gadā tika izsludināts konkurss — ne
arhitektūras, bet iepirkuma — «tehniskā projekta izstrāde un saskaņošana
kvartālam starp Maskavas ielu, Krasta ielu, Turgeņeva ielu un Daugavas upes
krastmalas daļai no Dzelzceļa līdz Salu tiltam». Tajā tiesības izstrādāt
projektu ieguva birojs ARPLAN.
Paveikto īsti nevar saukt par pilsētbūvnieciska mēroga
projektu, — tas drīzāk ir lokāls, tāds, kas uzlabo nelielu vietu, neiejaucoties
pilsētas struktūrā radikālāk, — Krasta ielas maģistrāle ar blīvo satiksmi paliek,
kur bijusi, un arī nesakarīgā telpa starp Spīķeru kvartāla šaurāko galu, Zivju
paviljonu un dzelzceļa uzbērumu paliek tikpat nejēdzīga kā iepriekš. Tomēr tas,
kas ir izdarīts, priekš Rīgas šķiet neticami daudz un pārliecinoši. Ja iepriekš
Spīķeri jau vairākus gadus veidojās par tādu pilsētnieciskās kultūras epicentru
un tika pasniegti kā kvartāls, tās arvien tomēr palika atsevišķas ēkas. Nu,
īstenojot šo projektu, vietu neapšaubāmi var uztvert kā vienotu pilsētvidi, ne
vairs kā atsevišķu ēku kolekciju, bet patīkamu un pievilcīgu pilsēttelpu.
Oficiālajā informācijā par paveikto tiek saukti dažādi
skaitļi, lai apliecinātu to labumu, ko šis darbs devis. Cipari, kas norāda soliņu
un puķupodu skaitu, vairāk rāditi, lai lepotos, taču daudzums tiešām ir nozīme —
droši vien šī varētu būt tā Rīgas publiskā ātelpa, kurā ir visiespaidīgākais
soliņu daudzums attiecībā pret platību. Tāpat arī apzaļumojums, — tā īsti gan tā
nozīme varēs sajust pēc gadiem, kad koki krastmalā un spīķeru ielā būs
sakuplojuši. Un arī lampu skaits liecina par zināmu vides kvalitāti. Labiekārtota promenāde gandrīz 1,3 kilometru garumā, tiešā centra
tuvumā, — tās nozīmi nevar nenovērtēt. Iesākoties
pie dzelzceļa tilta, tā savienojas ar granītā kalto krastmalu iepretim Vecrīgai,
tātat faktiski ir kājāmgēju telpa, kas saista Vecrīgu ar Spīķeru kvartālu un daļu
Maskavas priekšpilsētas, integrējot to
ciešāk centra pilsētvidē, palielinot paša kvartāla nozīmi.
Arhitektūras ziņā projekta veiksmes pamatā ir konceptuālā
skaidrība, dizaina vienkāršība. Lielākā problēma cilvēkam piemērota
spilsētvides attīstīšanai šeit ir Krasta iela, kas reizē arī šķir kvartālu no
ūdensmalas. Taču arī nemainot ielas būtību, prasmīgiem paņēmieniem iela ir telpiski atdalīta no kvartāla laukuma, kas radīts,
nojaucot šķūnīšu, nojumes un citas nevērtīgas būves, — no maģistrāles to atdala
pusotru metru augsta betona siena, kas pret ielu pavēršas kā zaļa nogāze. Līdzīgi,
kā tāda atdaloša telpa darbojas arī iedziļinājums, kas reizē daudz patīkamāku
padara ieeju tunelī — kājamgājēju savienojumu ar krastmalu.
Kādreizējā plenēra kvartālam piedāvātajos projektos vīdēja
idejas par jauniem apjomiem gar Krasta ielu, tādejādi veidojot mazāku, bet
telpiski noslēgtu laukumu. Šobrīd neņemos
pateikt, kā būtu labāk — vai neliela, mājīga piazza, vai tāds plašs un atvērts (arī
Daugavas vējiem) laukums kā īstenots dzīvē. Droši vien to rādīs izmantošana un cilvēku
daudzums.
Spīķeru kvartāla revitalizācijā nav izmantotas iespējas padarīt
apbūvi intensīvāku, atšķirībā no kādreiz piedāvātajām idejām, jaunas
arhitektūras arhitektūras klātbūtne izpaužas tikai labiekārtojumā, vides sakārtošanā. Zinot Rīgā
tradicionālo piesardzīgo attieksmi, tas ir saprotams, vieta galu galā arī atrodas
UNESCO pieminekļa teritorijā. Taču atceroties Hamburgas Spīķeru pilsētas (Speicherstadt) un visas HafenCity un arī citus atbilstošus piemērus,
var tikai iztēloties, ka jēdzīga un apdomīga, bet reizē arī drosmīga un
pārliecinošā jaunā arhitektūra, — vienalga vai kādas jaunas būves brīvā vietā,
vai kā izbūve virs kādas no vēsturisko spīķeru ēkām vai stiklots ātrijs starp tiem,
— iespējams vietas potenciālu un funkcionālo nozīmi varētu tikai vairot.
Taču neraugoties uz iespējamiem attīstības versijām, Spīķeru
kvartāls un promenāde ir viens no jaunajiem Rīgas lepnumiem. Tas ir darbs, kas spēj
pārliecināt rīdziniekus par publiskās telpas nozīmi un, lai arī visai ptretrunīgi,
— arī par arhitektu darba nepieciešamību.
Spīķeru kvartāla revitalizācija un
krastmalas promenāde
Projekts: ARPLAN — Rolands Bruzgulis, piedaloties Ksenijai
Semjonovai, Valteram Bruzgulim, Salvim Stafeckim, Rihardam Milleram
Labiekārtojuma projekts: A Plus — Dace Kalvāne, Laura Birstiņa, Kristīne Svalbe
Izmaksas:
Ls 5,42 mlj., tsk. Eiropas Reģionālā attīstības fonda finasējums — Ls 2,55 mlj.
