Iztiksim bez plastiskās operācijas Rīgas sejā

Līdz šim masu saziņas līdzekļos izskanējušā diskusijā par Zemkopības ministrijas debesskrāpi pārsteidz paradoksālais ierastās situācijas apvērsums: valsts institūciju pārstāvji un tieši pieminekļu aizstāvji, kam pēc definīcijas jābūt konservatīviem, uzstājas kā radikāli revolucionāri, kamēr avangardiskie jaunie arhitekti, kuriem būtu jānoliedz viss vecais, parādās kā līdzsvaroti, toleranti, daudz pieredzējuši gudrinieki, kas aicina likt mierā šo vēlīnā modernisma pieminekli. Viņiem gan pievienojies šveiciešu arhitektūras guru Kurts Forsters, kas nesen Rīgā vērtēja koncertzāles projektus (Kultūras Diena, 19.V).

Argumenti par labu augstceltnes nojaukšanai, kas tiek piedāvāti — vismaz tie, kas parādās atklātībā, ir tīri estētiskas dabas: celtne ir «sliktas» arhitektūras piemērs, kas degradē vecpilsētas arhitektūru un neatbilst UNESCO dotajiem solījumiem saglabāt to iespējami nepārveidotu. Patiešām, augstceltne ir līdzīga neskaitāmiem citiem iestiklotiem taisnstūrainiem torņiem, kādus cēla visos pasaules centros un malās XX gadsimta 60. un 70.gados, pret kuriem pašreiz gan arhitektūras pazinēji, gan plašāka sabiedrība izjūt alerģisku noliegumu, kas izpaužas «kastīšu» un «monstru» nolādēšanā (to pat varētu saukt par pašreizējo gaumes un vērtību konjunktūru). Vispārējai alerģijai pret «kastītēm» var nākt klāt vēl nepatīkamas atmiņas par padomju laiku, par nerealizēto Republikas laukuma projektu, par plānotajām obligātajām darbaļaužu demonstrācijām turpat u.tml. Ir jāatzīst, ka pilsētas siluetā ministrijas tornis atrodas pārāk tuvu vecpilsētas baznīcām un pēc formas nesaskan ar to smailēm. Viedokļu atreferējumos presē pat parādījās norāde, ka «monstrs» neatbilstot veco baznīcu garīgumam.

Tomēr šie argumenti un emocionālās attieksmes nav pietiekošas, lai pamatotu tik radikālu plastisko operāciju Rīgas sejā (profilā). Kompetences trūkuma dēļ neskaršu ekonomiskos jautājumus: cik maksās nojaukšana un kas ieguldīs līdzekļus (valsts, Rīgas dome, privātais bizness?), kas kam par to tiks, cik daudz jāinvestē jaunas ministrijas ēkā utt. Paliksim estētikas laukā. Celtne var nelikties šedevrs, bet runāt par to kā par «degradējošu objektu» uz visu to veco graustu, pusgraustu un ātri sabrūvētu jauno komerciālo ēku fona gan pilsētas centrā, gan nomalēs ir vismaz savādi. Tomēr galvenais ir kas cits. Pieminekļu aizstāvjiem taču jāatceras, ka ēka, kas uzcelta gandrīz pirms četrdesmit gadiem, tagad tiešām ir jau piemineklis, kas aizsargājams tāpat kā citi. Protams, var teikt, ka ne viss, kas nācis no pagātnes, ir saglabājams, ka katrs gadījums ir jāvērtē konkrēti. Tad nu spriedīsim. Tik vecas pilsētas kā Rīga arhitektoniskā vērtība ir atkarīga no tās kultūrvēsturiskās un stilistiskās daudzveidības. Tā ir banāla patiesība, bet šajā gadījumā atkārtojama.

Otrā pasaules kara laikā tika sagrauts rātsnams, Melngalvju nams un Sv.Pētera baznīca, tomēr laimīgā kārtā Rīga nebija pārvērsta par gruvešu kaudzi kā daudzas citas Eiropas pilsētas. Mums ir no viduslaikiem nākušas lielās baznīcas, vecpilsēta, kuru nepaspēja kā “vācisku” galīgi pārveidot K.Ulmaņa laikā, labas klasicisma celtnes, krāšņi un dažādi neostilu paraugi, bagātīgs jūgendstils, kuru tagad visi slavē, bet kādreiz — citas gaumes konjunktūras laikā uzskatīja par kiču, vēl nepietiekami novērtētais funkcionālisms, monumentāls neoklasicisms un pat retrospektīvā padomju laika augstceltne — Kolhoznieku, tagad Zinātņu akadēmijas nams (vai jauksim to arī nost, ņemot vērā tā piramīdas nepietiekamu atbilstību veco baznīcu siluetiem un pie reizes atceroties briesmīgos totalitārisma laikus?). Bet Rīgā nav daudz izteiktu vēlīnā modernisma augstceltņu, it īpaši stikloto torņveida ēku, kuru tipu arhitektūras vēsturē visspožāk pārstāv slavenā L.Mīsa van der Roes radītās būves. To tikai pa daļai atgādina tagad renovētā viesnīca Reval Hotel Latvija un vislabāk — pašreizējā Zemkopības ministrija. Un pieminekļu vērtība ir atkarīga, kā zināms, no to retuma. Čikāgā vai Ņujorkā šāda tipa celtnes nojaukšanu uz daudzu citu līdzīgu fona varbūt pat nemanītu, bet Rīgā tā būs uztverama kā pamatīga trauma. Debesskrāpis, protams, ir padomju laika celtne, bet tālaika politiskā ideoloģija ārējās formās neatklājas un kaut kādas asociācijas ar kādreiz plānoto oficiālo ansambli paliek tikai vecākās paaudzes projekta pazinēju atmiņā.

Atsauce uz Rietumu pilsētbūvnieku praksi, kad tiek nojauktas tehniski un morāli novecojušas 60.—70.gadu ēkas, lai celtu kaut ko jaunu, te nelīdz, jo šajā gadījumā runa ir nevis par tipveida ierindas apbūvi, bet par unikālu celtni. Pat visu jauno pieprasošie amerikāņi nevis nojauca Ņujorkas Lever–house, kas bija šī tipa ēku visbiežāk atkārtotais pirmparaugs, bet rūpīgi jau 90.gados to renovēja, nomainīja stikla paneļus, metāla spraišļus un pasludināja par pilsētas «zīmi» (landmark). UNESCO regulas te arī nav arguments: neatkarīgā Latvija šai organizācijai pievienojās tikai 1991.gadā, Rīgas vēsturiskais centrs iekļauts pasaules mantojuma sarakstā tikai 1997.gadā, kad nojaucamā ēka jau sen tur stāvēja. Šaubos, ka šīs organizācijas ierēdņi būtu gatavi pašreiz akceptēt tik dramatisku nojaukšanas pasākumu.

Neesmu principiāli par augstceltnēm. Tās bijušas un ir ne tikai cilvēku celtnieciskā ģēnija un arhitektūras kā mākslas izpausmes. Visos laikos tās ļoti bieži paudušas pasūtītāju tendenci apliecināt politisko, ekonomisko, konfesionālo institūciju varenību ar grandioziem celtņu mērogiem. Pēdējo gadu desmitu arvien augstāku torņu celšanas bums pasaulē ir nomācošs un biedējošs. Es tīri subjektīvi priecātos par nākotnes arhitektūru, kas būtu cilvēciskāka un intīmāka. Bet vēsture paliek vēsture, un ar tās mantojumu ir jārīkojas uzmanīgi. Neatkārtosim ne savu priekšgājēju, ne citu kļūdas. Rīgas siluets, kāds tas izveidojies un pašreiz skatāms no Pārdaugavas, nav jāvērtē no tīri formālas harmonijas viedokļa — cik saskanīgi augstuma un apveidu ziņā ir visi torņi. Vēsture, kā zināms, nav harmoniska, un arhitektūras stilu vēsture tieši tāpat. Rīgas siluetā šī vēsture atklājas ļoti labi — centrā viduslaiku un baroka baznīcu smailes, vienā — eklektiskā padomju laika augstceltne, otrā pusē — minimālistiskais modernisma tornis. Pēdējais ir arī sava laika zīme, kuru pazudināt būtu grēka darbs.

Beigu beigās, ja paliekam mainīgo estētisko vērtējumu jomā, varam iedomāties nākotnes situāciju, kad šis tornis spētu atkal iepatikties. Iztēlosimies nākotnes Rīgu, kas būs pārpilna ar hai–teh, dekonstruktīvisma, neoekspresionisma un kādu vēl nezināmu -ismu sarežģītām liektu un lauztu apjomu celtnēm. Tad visu šo spēcīgo efektu nogurdinātais skatītājs varēs atpūtināt acis un jutekļus, pievēršoties lakoniskajam Zemkopības ministrijas apjomam un priecājoties par tā atturību un skarbo vienkāršību.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx