Laikmeta vērtību kolāža

Konkrētā laika oficiālās vai ne tik oficiālās estētikas ietvaros, lai cik šie ietvari nebūtu ierobežoti stilā, izteiksmes līdzekļos un pasūtītāja dotajā rāmī, iespējams pietiekoši daudzveidīgs un atšķirīgs risinājums sabiedriskai vai dzīvojamai ēkai, piemineklim, estrādei, pilsētas laukumam vai kvartālam ar ielu plānojumu.

Izstāde Latvija, kuras nav Latvijas Arhitektūras muzejā

Izgāju no izstādes «kā būtu, ja būtu…» noskaņā, un pirmā doma bija — cik ļoti nejaušību, sakritību un gadījuma diktēta ir tā Rīgas un citu Latvijas (un pasaules!) pilsētu seja, ko mēs uztveram kā absolūti pašsaprotamu un dabisku. Kā status quo, kurš nekādi nevarēja izvērsties savādāk. Bet varēja taču. Tikpat labi varēja gadīties, ka šajā izstādē par Latviju, kuras nav, parādās skvēri, pieminekļi vai ēkas, kas pilsētā tagad ir reālijas, turklāt tādas, kas ir ar zināmu simbola, zīmes vai zīmola statusu (Dziesmu svētku estrāde, Brīvības piemineklis, Melngalvju piparkūku namiņš, Doma laukums utt.), un to vietā kaut kas pavisam cits — no šiem nerealizētajiem projektiem. Nācās nonākt pie visai utopiska jautājuma —  kā izskatītos Rīga, ja tajā realizētos visas šīs idejas?

Interesanta šķita ideja par kafejnīcu uz AB dambja — vietā, kas ir stratēģiski nozīmīga skaisto skatu baudītājiem, ūdens mīļotājiem, romantiķiem un tiem, kuri grib atpūsties no centra kņadas, centru nepametot. Rīgā vispār izteikti trūkst kafejnīcu pie ūdens. Ņemot vērā, ka caur pilsētas centru tek upe ar pietiekoši garu krasta līniju pilsētas ietvaros, tas liekas pat dīvaini. AB dambis vienmēr ir šķitusi vieta, kuru būtu žēl zaudēt, jo dzirdētas runas par tā avārijas (vai tuvu tam) stāvokli. Iepriecinoši, ka tagad šai vietai ir cerības uz «piedzimšanu no jauna», jo tā atzīta par piemērotu koncertzāles novietnei.

Rīga, kuras nav, un arī tā, kura ir, atgādina kopēju, bieži neviendabīgu aplikāciju, kur katrs laiks ir «ielīmējis» savai estētikas izjūtai, varbūt arī ideoloģijai un vērtību hierarhijai atbilstošo, kā arī nereti izņēmis laukā arī neatbilstošo. Piemēram, Rātslaukums ir viena no vietām, kur kā kolektīvai kolāžai katrs laikmets ir mēģinājis uzlipināt savu zīmi. Rātsnams, vēsturiskā Rīgas domes mājvieta, par kuras vairāku pārbūvju arhitektoniskā risinājuma kvalitāti jautājums bija atklāts jau iepriekšējos gadsimtos un līdz pat tās drupu nojaukšanai pēc kara.

Arī tagad ir daudz jautājumu, ideju un skepses par to, kā izturēties pret vēsturisko, veco un kādreiz simbolisko, kuru gribas saglabāt vai aktualizēt šodienai. Vai atjaunot tieši tādu, kāds tas bijis (šajā kontekstā Melngalvju nams tomēr šķiet nedaudz zombijisks), vai arī ar pietāti pret veco veidot interpretāciju, kas atbilstu mūsu laika estētiskajām un funkcionālajām prasībām (M.Ģelža Rīgas domes nama priekšlikums ar funkcionālo apjomu, kas no sava iepriekšējā veidola saglabājis dažas zīmīgas dekoratīvas detaļas, šķita diezgan simpātisks).

Konkrētā laika oficiālās vai ne tik oficiālās estētikas ietvaros, lai cik šie ietvari nebūtu ierobežoti stilā, izteiksmes līdzekļos un pasūtītāja dotajā rāmī, iespējams pietiekoši daudzveidīgs un atšķirīgs risinājums sabiedriskai vai dzīvojamai ēkai, piemineklim, estrādei, pilsētas laukumam vai kvartālam ar ielu plānojumu. Izstādē redzamie zīmējumi ir ar tikpat nozīmīgu vēsturisku jēgu un stāsta tikpat daudz par laiku, kad pilsēta top, par pilsētas tēlu un raksturu, kā šīs pilsētas realizētais veidols.