Nav vienkārši. Atzīšos, ka piedalos un dažkārt arī mēģinu diskusijas vadīt nevis tādēļ, ka zinātu šo tēmu, bet gan tādēļ, ka man tā liekās ļoti interesanta un nozīmīga. Ir jāuzklausa arī kritika. Tā par pirmo diskusiju Artis Zvirgzdiņš rakstīja: «…lietderīgāk ir rīkot šaurākas tikšanās, par precīzāk definētām tēmām, aicinot tos, kam ir ko teikt». Un tā, šoreiz diskusijā bija paredzēti tikai četri ziņojumi.
Kā pirmais pārdomās par Latvijas arhitektūras identitāti dalījās Artis Zvirgzdiņš, A4D redaktors. Viņš mēģināja atrast atbildes uz jautājumiem: «Kādus mēs sevi iztēlojamies? Kādi esam? Uz ko tiecamies?» Pēc manām domām, arī viņam tas izdevās tikai daļēji, jo analizētas un demonstrētas tika galvenokārt pilsētu ēkas bez sasaistes ar vietu un laiku. Viņš runāja par metaforu, klišeju un daudznozīmības meklējumiem, ironizēja par alus dārziem un jūgendu.
Guntars Ruskuls, Rīgas domes stratēģiskās plānošanas nodaļas vadītājs referēja par Rīgas identitāti. «Rīgas identitātes pamatā ir divas galvenās asis: dabas veidotā Daugava un cilvēku veidotais Brīvības lielceļš, kas sākas no Rīgas robežas un ved līdz pat Akmens tiltam. Daugava un Brīvības lielceļš krustojas Daugavas vidū simboliski iezīmējot pilsētas centru. Pārvietošanās gaitā ainava mainās telpiski, un šo maiņu cilvēks izmanto, lai orientētos tajā. Pārvietojoties pa Brīvības lielceļu no pilsētas robežas līdz tā saskarei ar Daugavu cilvēks uztver un izjūt pilsētas vēsturisko evolūciju un ainavu telpu nomaiņu. Tāpēc svarīgi saglabāt katra Brīvības lielceļa posma — gatves, ielas un bulvāra unikālo pilsētbūvniecisko situāciju un uzlabot publiskās ārtelpas kvalitāti. Savukārt Daugavai jākļūst par identitātes ikonu, jo pilsētas samērā plakanajā reljefā, citas tik spilgtas dominantes Rīgai nav.»
Arhitekta Visvalža Sarmas tēma — Kolonizācija, ienaidnieks, reliģija un valoda. Viņš identitātes meklējumus iesaka izdarīt nosakot to, kas nav mūsu identitāte, sašaurinot kosmupolītisma jēdzienu, un citē tautas dziesmu par vācieša, kā folklorizēta ienaidnieka, dancināšanu uz karstiem ķieģeļiem. Kā kolnizācija ir mainījusi ienaidnieka uztveri, reliģiju um valodu. Vai par modernizāciju var runāt kā par kolonizāciju ? Vai tā ir globalizācija ? «Identitāte neatdzimst — tā nepārtraukti veidojās!» Tā referents atbild uz manu jautājumu sakarā ar Rema Kolhāsa 2014. gada bienāles tēmu par nacionālās arhitektūras likteņiem pēdējā simtgadē.
Filozofe Dace K. Bormane no Filozofijas un socioloģijas institūta rosināja paradigmālām zināšanām par identitāti. «Saruna par identitāti arī ir identitātes prakse, kas atkarīga no paša pētnieka, runātaja identitātes, un tad nereti identitātes nojēgumā atklājam to, kas mums var pastāstīt kaut ko no tā, ko vēlamies zināt. Jautājums ir, vai pārsvarā meklējam to, kas pierādāms (piem, latvju dainas, raksti, atmiņas «fakti») vai to, kas parādās (izglītībā, habitātē uztveres un domāšanas struktūru nozīmē utt.). Pieņemot, ka identitāte nav precīzi definējama, tomēr tās noteiksme ir iespējama tāpat kā attieksme pret identitāti, un būtisks kļūst nevis jautājums kas ir identitāte, bet kad un kur tā ir?»
