Grīziņkalna atdzimšana. Piemineklis Deglava rīdziniekiem

Grīzņkalns starp citām Rīgas vietām un apkaimēm izceļas ar tēlu, ko īpaši spodrinājis Vārnu ielas republika — grāmata un daudzās tās interpretēvcijas. Taču nu jau vairāk kā desmit gadus Grīzņkalnam īpašu uzmanību pievērsusi pašvaldība, soli pa solim virzot dažādus pilsētvides atjaunošanas projektus, tostarp arī — ar mākslas darbu palīdzību.

Starp daudzām Rīgas
vietām un apkaimēm Grīziņkalns izceļas ar īpaši spilgtu tēlu. Un, kā jau tas
mēdz būt, reālajā, fiziskajā pilsētvidē šis priekšstats varbūt nemaz nav tik
ļoti pārliecinošs, atšķirībā no tā tēla, kas ir nostabilizējies kolektīvajā
atmiņā, kam pamatā ir spēcīgs mākslas darbs, kas reprezentē šo Rīgas vietu.
Runa, protams, ir par Jāņa Griķa alias
Jāņa Grīziņa grāmatu Vārnu ielas
republika
, kas neapraksta abstraktu Rīgu, bet atsaucas uz konkrētām ielām
un pagalmiem, tādejādi tiekot piesaistīts noteiktai pilsētas vietai.

No grāmatas patiešām «pretī
mums dveš lielo dūmeņu pietvanotais Grīziņkalna apkaimes gaiss, skan svilpes un
sirēnas, gan aicinādamas strādniekus uz fabrikām, gan vēstīdamas darba dienas
beigšanos, virs Smilšu kalniem vējš sagriež dzeltenas grīstes, bet pa šaurajām
nomales ieliņām rītos un vakaros kā dzīva, pelēka straume plūst tie darba
darītāju tūkstoši, ko Tautas dzejnieks Rainis jau toreiz bija nosaucis par
pamatšķiru.»[1]  Būdams izteiksmīgs
mākslas darbs tas darbojas arī pretējā virzienā, ­— ne vien atspoguļo, bet
reizē arī pats rada identitāti, — tēlu, ko vēl vairāk nostiprinājusi 1970. gadā
uzņemtā filma, un papildina teātra iestudējumi un nesenā animācijas filmiņa.
Vietas kultūrģeogrāfijai nozīmīgs pienesums ir arī Vizmas Belševicas Billes
triloģija. No nesenākiem artefaktiem, kas reflektē par Grīziņkalnu, ir vērts
pieminēt arī videoklipu grupas Satellites LV dziesmai Pirmais, kas ir filmēts Lauku ielas pagalmā un arī
it kā romantizē šo tēlu.

Taču ne jau tikai
kolektīvajā apziņā glabātie priekšstati vien nosaka Grīziņkalna īpašo auru  —  ir
arī konkrētas fiziskās pilsētvides iezīmes, kas šim rajonam piešķir savdabību
un gleznainu pievilcību. Pirmais, protams, ir pats 24 metrus augstais Grīziņkalns
— viena no augstākajām Rīgas kāpām. Savu vārdu paugurs ieguvis no netālu esošās
Grīzena muižas, un tālāk to pārmantoja visa apkaime. Tā kā vietvārds apzīmē
kultūrvēsturisku, ne administratīvu teritoriju, tad plašākā nozīmē Grīziņkalna
rajonam var pieskaitīt pilsētas daļu, kas tika apbūvēta 19. gadsimta pēdējās
desmitgadēs, atbilstoši 1883. gadā pilsētas Būvvaldē izstrādātam plānam. Tie ir
kvartāli ar fabrikām un strādnieku mājokļiem, bet telpiskās kompozīcijas centru
veidoja trīsstūrveida laukums ap  Sv.
Pāvila baznīcu (1885, arh. Gustavs Hilbigs), uz kuras torni tika orientētas
vairākas ielas — gan lielās, maģistrālās (Avotu, Artilērijas un Rumpmuižas,
tagad Deglava iela), gan nelielas, viena kvartāla garumā, kā Pļavas un Mūrnieku
iela. Pateicoties starveidīgajām pārdomātajam plānojumam un sabiedrisko ēku
izvietojumam, arī cilvēka veidoto vidi šeit raksturo izsmalcināta telpiskā
kompozīcija un gleznieciskums, kam Rīgā nav līdzinieku.

Ir saprotams, ka
šodienas centienos iedzīvināt apkaimju ideju, iekopt pilsētniecisku kultūru ir
sajūtama arī nostaļģija pēc «vecajiem, labajiem laikiem» — tiem, kuri bija jaušami
Vārnu ielas republikā, agrīnajā industriālajā laikmetā, kad rūpnīcas  bija mazākas un būvētas no ķieģeļiem, kad
visu ielas ēku pirmajos stāvos bija veikali, darbnīcas, laikos, kad pilsētnieki
dzīvoja pilsētnieciskāk un pilsoniskāk – sadarbojās dažādās biedrībās, un kaimiņi
patiešām veidoja kopienas un pilsētas apkaimes, nevis anonīmus kvartālus. Tajos
iztēlotajos laikos baznīca Grīziņkalnā bija garīgais centrs, apkaimē darbojās
brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, strādāja slimnīca…

Bet šodien pilsēta tiek
apdzīvota savādāk un ēkas un pilsētas ārtelpas tikai ļauj nojaust, ka kādreiz ir
bijis citādāk. Taču postmodernie  apstākļi
piedāvā citus rīkus centieniem atjaunot pilsētniecisku dzīvesveidu un
pilsētainavas daudzslāņainību. Dažādi urbānās vides  atveseļošanas projekti jau vairākus gadu
desmitus Rietumu pasaules pilsētu dienaskārtībā un zināmas atšķirības ir tajā
vai šos plāni ir kādu komerciālu interešu virzīti vai arī tos īsteno
pašvaldība, respektīvi, — vai tie vairāk rūpējas par privāto vai sabiedrisko
labumu.

Ilgu laiku pēc
valstiskās neatkarības atgūšanas Rīga sabiedriskajā apziņā tika uztverta drīzāk
tikai kā valsts centrs, kam jāreprezentē dažādi nacionālie atribūti, pašas
pilsētas un tās iedzīvotāju vajadzības atstājot novārtā, — kā privāti iniciētā,
tā pašvaldības finansētā attīstība lielākoties bija koncentrēta pilsētas
centrā. Taču nu jau apmēram desmit gadu garumā Rīgā īpaši pamanāma ir Austrumu,
pirms tam Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas darbība, virzot dažāda
mēroga pilsētvides atjaunošanas un atveseļošanas projektus savā teritorijā un
kā viens no pirmajiem bija pirms desmit gadiem atjaunotā Mūrnieku iela
Grīziņkalnā.

Viena no ģeogrāfijas
pamattēmām ir arī centra un perifērijas attiecības un šajā kontekstā ir
interesanti vērot, kā mainoties pilsētvides kvalitātei, kādreizējās nomales
tiek akceptētas kā  centra daļa. Mūrnieku
iela, kuras viena no atrakcijām, ir arī tēlnieka Ģirta Burvja veidotā un Rīgas
amatniekiem veltīta skulptūra Mūrnieks un
skursteņslauķis
, mainījusi visai daudz, kļūstot arī par tūristu mērķi. Vēl
vairāk pilsētvides labā noteikti paveiks koka ēku renovācijas centrs Koka Rīga, ko papildinās arī iecerētais apkaimes
tūrisma informācijas centrs un muzejs, kas demonstrēs tipiskus strādnieku
mitekļu paraugus. Tādejādi abas atjaunotās ēkas Krāsotāju un Lienes ielas stūrī
veido kompleksu, kas papildinot kultūrvides infrastruktūru, piešķirs jaunas
nozīmes un funkcijas  Grīziņkalna
apkaimei, ievērojami ceļot apkaimes tūrisma potenciālu. Jo, kā liecina citu
pieredze, gan sakopta publiskā ārtelpa, gan tūrisma industrijas klātbūtne — tie
ir faktori, kam ir pa spēkam atdzīvināt un mainīt pilsētu.

 

Viens no jaunākajiem
pašvaldības iniciētajiem pienesumiem Grīziņkalna apkaimei tika svinīgi atklāts
pagājušajā vasarā —, atzīmējot rakstnieka Augusta Deglava (1862-1922) 150 gadu
jubileju, tas pats mākslinieks — Ģirts Burvis tika izveidojis skulptūru Rīdzinieki, kas ir piemineklis gan
rakstniekam, gan viņa nozīmīgākajam darbam — episkajam romānam Rīga un tā varoņiem. Skulptūra ir
novietota skvērā Deglava un Pērnavas ielas stūrī, iepretim kādreizējās
Rumpmuižas ielas 24. namam, kurā rakstnieks ar pārtraukumiem esot dzīvojis no
1910. gada līdz savai nāvei 1922. gadā, tātad laikā, kad strādājis pie
kultūrvēsturiski tik nozīmīgās grāmatas [2]. Savukārt pati iela, kas kādreiz
veda uz Rumpju muižu pilsētas patrimoniālajā apgabalā Dreiliņos, tūlīt aiz šī
brīža Rīgas robežas, 1937. gadā par godu rakstniekam tika pārdēvēta Augusta
Deglava vārdā.

Romāns ir viens no
ievērojamākajiem kultūrvēsturiskajiem darbiem latviešu literatūras vēsturē un
arī nozīmīga liecība un izziņas avots, par Rīgas kultūrvidi 19. gadsimta 60. un
80. gados, atainojot latviešu ienākšanu pilsētā, par viņu darbiem un cīņu par
ekonomiskajām un politiskajām tiesībām, tostarp Rīgas Latviešu biedrības sākumiem,
faktiski, — par latviešu nācijas veidošanos. Daļa romāna tēlu ir reāli
vēsturiski personāži, Rīgas latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves veidotāji.
Skulptūrā tie atveidoti kā portretiski izstrādāti ciļņi. Viens no tiem ir
pirmais Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, laikraksta Baltijas Vēstnesis izdevējs, pirmās latviešu dienas avīzes Rīgas Lapa dibinātājs, Rīgas Latviešu
biedrības Teātra un Zinību komisijas izveidotājs Bernhards Dīriķis. Attēlots
arī cits Rīgas Latviešu biedrības dibinātājs, aktīvais jaunlatvietis Rihards
Tomsons. Skulptūru grupā iekļauts arī viens no biedrības dibinātājiem un savulaik
arī tās priekšnieks (1872-1875), pirmais akadēmiski izglītotas latviešu
arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis (1834–1891). Viņa sejas atveids konceptuāli
novietots pieminekļa otrā pusē — it kā raugoties Rīgas centra, bulvāru
virzienā, kur rodams arhitekta atstātais ievērojamais mantojums. Kā zināms,
Baumanis ir projektējis vairāk nekā trešo daļu ēku tā sauktajā Bulvāru lokā, starp
viņa darbiem ir cirks, apgabaltiesa, tagadējās Mūzikas akadēmija un Francijas
vēstniecības ēkas, viņš ir arī saeimas nama un Latvijas bankas ēkas arhitekts.

Nosauktie trīs ir
personāži, kas grāmatā rādīti ar īstajiem vārdiem, savukārt uzņēmējs Kristaps
Bergs, Berga bazāra radītājs, ir zināms kā romāna pirmās daļas galvenā varoņa
Pētera Krauklīša prototips un arī viņš, lai arī atstatus, ir iekļauts skulptūrā.
Vēl skulptūru grupā portretiski detalizēta Kārļa Ērgļa, jeb paša romāna autora tēls.

Interesanti
ir tēlnieka iecerētie interpretācijas līmeņi, kas savienojas šajā mākslas darbā,
ietverot romāna tēmas un sižetiskās līnijas, — 
gan Rīgas Latviešu biedrības veidošanu, — izdevniecību un kultūras
dzīves nozīmi, uzņēmēju un mecenātu lomu, gan arī — mīlas lirika. Skulptūra it
kā atveido romāna lappusi, no kuras iznirst grāmatā aprakstītie tēli.
Piemineklis ir burtiskā nozīmē lasāms — daļu attēloto personāžu papildina
romāna citāti, kas reizē ir arī skulptūras faktūra, padarot to vieglāku un
gaisīgāku. Vienlaikus, protams, teksts rosina interesi par Rīgas vēsturi un
mudina pārlasīt grāmatu.

Abstraktāki
un ne tik dokumentāli romānā ir sieviešu tēli, kas tomēr reizē spilgti raksturo
laikmetu, sabiedrību un sadzīvi. Skulptūrā šie simboliskie tēli veidoti kā ēnu
silueti, vedinot uz asociatīvu līdzību ar savulaik iecienīto stilistisko
paņēmienu — melnbalto siluetu portretu un ēnu teātra saspēli. Tāpat atsauce uz
laikmetu ir arī lietussargi, kas skulptūrai piešķir telpiskumu un ļauj to
asprātīgi izgaismot naktī.

Šodien,
ar gadsimta distanci labāk varam novērtēt gan grāmatas nozīmi, gan tajā
atspoguļoto notikumu lomu nācijas tapšanā. Ir gandarījums, ka pilsēta un
sabiedrība ir izaugusi līdz tam, ka nu šāda līmeņa pieminekļus var izvietot ne
tikai pašā Rīgas centrā, bet arī citās, attālākās, vietās, izpildot vismaz trīs
uzdevumus – atjaunot kādu pilsēttelpas stūrīti, pieminēt un atgādināt vēsturi
un — bagātināt vietu un ainavu ar jaunām nozīmēm, jaunu kultūrvides slāni. Šajā
gadījumā skulptūra godina ne vien rakstnieku, bet arī kādreizējo Rīgas
perifēriju —  latviešu Ārrīgu. Un, kā jau
minēts, no arhitektūras nozares viedokļa skulptūra ir īpaša arī ar to, faktiski
ir Rīgā pirmais piemineklis, kas veltīts kādam arhitektam. Simboliski, ka tas
ir pirmais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis.

[1]  Bruno Saulītis grāmatas Vārnu ielas republika 1957. izdevuma priekšvārdā
[2] Romāna Rīga pirmā daļa Patrioti avīzes Dienas lapa
turpinājumos izdota 1910.-1911. gadā, otrā daļa Labākās familijas — 1921. gadā

Dalīties ar ierakstu:

3
Pievienot komentāru

avatar
10000
3 Komentāru pavedieni
0 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
0 Komentāru autori
dignečupakabraMr Pink Eyes Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
digne
Guest
digne

Skaisti aparakstīts. Gribās atkal klātienē Grīziņkalnu redzēt.

Mr Pink Eyes
Guest
Mr Pink Eyes

Forši Artis Griškenes auru aprakstīja. Vēl poētiskāk bija A.Grīnam "Dvēseļu putenī" par strēlniekiem no Zvaigžņu un Rēveles ielām…

čupakabra
Guest
čupakabra

vins nemak neko darīt bet bija labs virs