Gada balva 2006 — skatītāju viedokļi III

Noslēdzot ar Gada balvu saistīto ekspresinterviju sēriju, uz A4D jautājumiem atbild arhitekti Anda Ābele, Renārs Putniņš, Andrejs Ģelzis, Jānis Krastiņš, Mārtiņš Jaunromāns, Oskars Redbergs, kā arī skates žūrijas dalībniece Margit Mutso.

A4D vaicāja:
Kādi ir jūsu iespaidi pēc Gada balvas pasākuma?
Vai vērojama kāda izaugsme, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem? Kuri no skatē izstādītajiem objektiem likās interesanti jums? Kā vērtējat pasākuma norisi un organizāciju?

Un, izmantojot izdevību, jautājums:
Kāda ir jūsu attieksme pret A4D šogad pirmo reizi organizēto Bietes balvu?
Vai, jūsuprāt, tāda ir nepieciešama?

Anda Ābele, Renārs Putniņš

GMARP

Balvas sadalītas atbilstoši, pilnīgi noteikti. Nebija spilgtu darbu. No tā, kas izlikts, no tās izvēles Alkšņa darbs ir labākais.

Mums patika Ģirta Kilēvica projektētā māja. Varētu nosaukt par tādu reģionālo modernismu. Arī tas, ko Liepājā taisa AKA birojs, Andris Kokins ― viņš ir izkodis pilsētas dvēseli. Dara nevis kā liktos eiropeiski pareizi, vai kā modīgi, bet tā, kā tas atbilstoši vietai un pilsētai. Piemēram, Klondaika Liepājā. Šie bija vissimpātiskākie no visa klāsta. Bet nebija pārsteigumu. Revolūcijas nebija. Ja Sīlim izdotos uzbūvēt koncertzāli, tad iespējams, būtu. Mēs derējām savā starpā, vai būs galvenā balva koncertzālei vai nebūs.

Pats pasākums? Likās jocīgi, ka neielaiž zālē apsēsties, pat ne mazajā. Un neattaisnoti sadalīts. Pietrūka dzīvīguma un krāsainības. Dikti politkorekti.

Biete ― domājams gan, ka šādiem kritikas centieniem vajadzētu būt. Negaidīta rezonanse bija sajūtama studentu korporāciju vidū. Paziņas, vairāku šo organizāciju pārstāvji un biedri interesējās ― daudzi atjauno vecās korporāciju ēkas un grasās būvēt jaunas. Viņi vēlās izbēgt no tādām peripetijām, kā Lettgalias mājai Dzirnavu ielā. Varēja pabrīnīties, cik daudzi no viņiem bija lasījuši par šo tēmu A4D.

Andrejs Ģelzis

Brīnišķīgo Projektu birojs, 2002.gada Lielās balvas ieguvējs

Nu man nav pretenziju par balvu sadalījumu. Ja kāds meklē, vai ir atbilstoši, tad viņš maldās. No žūrijas puses to labāk var redzēt. Par labākajiem ― grūti pateikt, neesmu vēl iedziļinājies. Es patiesībā nekad nemeklēju favorītus, bet skatos kopējo līmeni. Un man liekas, tas kļuvis stabilāks.

Ja mākslinieki paši rūpējas par savu darbu izstādīšanu, tad šeit tas galīgi nav. Šāds pasākums varētu notikt normālā izstāžu zālē. Bet šādi nevar izstādīt darbus, tas ir par traku.

Par to Bieti ― es vispār apbrīnoju, cik tomēr baigi maza ir tā arhitektu daļa, kas iesaistās. Tā tas bijis senāk un ir tagad. Un arī portālā. Es nezinu, kā kurš uztver. Man patīk kādreiz kaut ko uzrakstīt. Un ja nu kāds sadusmojas un no tā sākas diskusija, tas ir forši. Tāpēc es reizēm izmantoju taktiskus spēka paņēmienus, piemēram, sākot komentārus ar formu: «Sīli, tu to gribēji?». Tas jau arī ir veids, kā dabūt atbildi.

Jānis Krastiņš

RTU APF dekāna vietnieks, profesors

Vai no tiem objektiem, kas nominēti, balvas saņēmuši tie pareizākie? Visumā, jā. Lai gan pirmajā, «vieglākajā» daļā daži objekti izraisīja pārdomas, ja ne iebildes. Īpaši uzkrita privātmāju kategorijā uzvarējusī ēka, kas ir, vēlākais, 80.gadu stereotipu ne īpaši veiksmīgs atdarinājums. Varbūt vidē tā sēž korekti, bet arhitektūras kvalitātes neuzrāda. Detaļas, cik var spriest no vizuālā materiāla, nav visai eleganti un profesionāli, veiksmīgi no kompozicionālā viedokļa sakārtotas. Bija citas ēkas, par kurām daži varbūt teiks, ka tas ir tikpat novalkāts stereotips, taču izcēlās ar profesionālu perfekciju, kaut vai minētā Andra Vītola ēka Jūrmalā.

Pirmā balva, kas simtprocentīgi trāpīja mērķī, bija Sīļa birojam par ēku Dzirnavu ielā. Tā ir celtne, ko no ielas neredz, bet labi, ka tā ir pamanīta. Tas ir korekts piemērs, kā zināmā teritorijā jūtami uzlabot vides kvalitāti. Ja pareizi saprotu, tai cauri ir pasāža, kas ievieš iekšpagalma vidē jaunu, mūsdienīgu kvalitāti, tieši tas, kas Rīgas vēsturiskajai videi ļoti pietrūkst. Visas rietumu pilsētas izceļas ar šīm pasāžām, ko mūsu attīstības plānā Blūms un kompānija sazīmējuši vienkārši voluntāri, kā absurdu vīziju. Bet tā ir ļoti jūtīga un smalka lieta, ko nemaz tik viegli nevar realizēt. Iekškvartāla publiskās telpas aktivizēšana un integrēšana ar ielas publisko telpu.

Sīļa paradīšanās uz skatuves koncertzāles saistībā ― man tas likās vienkārši banāli. Par koncertzāli diskutēts jau pietiekami daudz. Protams, ārzemnieku uzmanību pirmajā brīdī šis projekts var piesaistīt, bet nekādu dziļāku profesionālu kritiku tas neiztur, ne no pilsētbūvnieciskā, ne no attīstības vēstures viedokļa, ne arhitektoniski semantiskā, nerunājot nemaz par visu finansiālo un pārējo, arī atrašanos konkrētajā Rīgas vēsturiskā centra vidē, starp aizsardzības zonām.

Zināmas pārdomas izraisīja sabiedrisko ēku kategorija, kurā bija izvirzīti divi objekti. Šī Liepājas ēciņa ir ļoti korekta, laba ēka, bez iebildēm, taču tā neizceļas ne ar kādu novitāti, ne ar kādu sevišķu jaunpienesumu.

Turpretim Četru spārnu iebrauktuve, lai arī apzināti Latvijā ieviesusi svešu motīvu, citu reģionu, kā kolēģi sacīja ― Teksasas fermu tēlu, ir ar ļoti interesantu, uzmanību saistošu tēlu, ar attieksmi introducētu Latvijas lauku vidē, radot šai funkcijai ļoti veiksmīgu tēlu. Tieši tēls to veiksmīgi atšķir no simtiem citu viesu namu, kas izmisīgi mēģina interpretēt latviešu rijas motīvu. Tur vajadzīgs kāds cits pieskāriens. Šeit, nerunājot nemaz par iekštelpu risinājumu, tas izdevies ļoti veiksmīgi. Domāju, tā bija pelnījusi augstāku atzinību, nevis tikai, nosacīti, otro vietu, kas šeit faktiski vispār nekas nav.

Galvenā balva ir ļoti korektam objektam. Atšķirībā no iepriekšējā gada uzvarētājas, Drupu mājas, kas, šķiet, bija absolūts pārpratums arhitektūrā kā tādā, šī ir ēka ar tādu profesionāli izkoptu tēlu. Turklāt ārkārtīgi liela vienkāršība. Šobrīd tā vienkāršība bieži pārvēršas primitīvismā. Šai gadījumā vienkāršība ir eleganta, ar augstu arhitektonisko kvalitāti.

Pasākums ― šķiet, ka ļoti izdevies. Bija svinīga noskaņa. Vienīgi, runas dāma bija perfekta aktrise, bet runas vīrs bija, kā jaunieši saka, totāli garām. Brīžiem nebija iespējams saprast mikrofonā runātos vārdus.

Biete ― tādās aptaujās iekļuvuši pat pasaulslaveni arhitekti. Ir zināms, ka pat Paolo Portogezi ieguvis balvu par sliktāko arhitektūras objektu Itālijā kaut kad 80.gados. Bet šai vajadzētu savādāku publicitāti. Nevar iebilst pret šiem objektiem, kas tika atzīmēti kā sliktākie darbi. Taisot uz priekšu, vajadzētu pamatotāku argumentāciju. Tai ziņā, ka nevis kaut kāda viena žūriju izlemj, bet veic plašāku aptauju. Tad būtu objektīvāki argumenti ― kāpēc tas ir tas. Un, ja veiksiet plašāku aptauju, mūsu sabiedriskais pienākums ir piestrādāt arī pie koncertzāles, jo daudz jau netrūka, ka tā būtu ieguvusi Grand Prix. Tas būtu spļāviens Latvijas kultūrai sejā.

Mārtiņš Jaunromāns

aunromāns un Ābele

Par galveno balvu ― man prieks par to māju, esmu to apskatījis, izstaigājis, man patika.

Par kvalitāti ― man liekas, kaut kāda attīstība notiek. Bet novērtēt ― tas laika posms ir īss. Visi tie mazie biroji jau nevar ik gadu kaut ko piedāvāt. Ja birojs izliekās uz vienu skati, pilnīgi skaidrs, ka nākošajā gadā nav īsti ko rādīt. Tāpēc tādu kopskatu var iegūt, tikai aplūkojot 3 vai 5 gadu posmu. Tad var tā īsti spriest par attīstību. Man vislabāk patika konkursu sadaļa, tā vislabāk parāda to, kas notiek. Arī virzību uz priekšu, to, kas varētu būt.

Vēl tā problēma, ka skate neatspoguļo visu, kas top. Daudzi lieli biroji ignorē. Varbūt vajadzētu kādu vietēju žūriju, kas nosaka ― šis objekts ir sabiedriski nozīmīgs, un tam obligāti jāparādās skatē.

Bietes pamatdoma man šķiet ļoti laba, to gan uztvēru tikai vēlāk. Sākumā varbūt pietrūka tas skaidrojums, ka galvenais nav atrast sliktākos objektus, bet saprast kāpēc tas notiek, tos procesus. Skatoties uz ēkām, tu jau nezini, visam ir kāds stāsts apakšā, arhitektūra ir mijiedarbība. Cik esmu no malas dzirdējis ― līdz sabiedrībai tas nemaz nav aizgājis, drīzāk tikai prieks par cita neveiksmi ― kā studentu korporācijas ēkas gadījumā.

Oskars Redbergs

Standardsituation

Domāju, diezgan labi bija. Atbilstība bija acīmredzama. Starptautiskā žūrija viegli atrada visu, kā ir. Nebija tāda viena lokāla kolorīta, ko varētu īpaši izcelt.

Man ienāca prātā ― arhitektūra ir «kolektīvs jūtīgums». Citās mākslās runā par jūtīgumu, bet arhitektūrā tā īsti par to nevar runāt. Jūtīgums ― tas ir Centra nams, viena cilvēka jūtīgums, bet visur citur vairāk ir runa par kolektīvo jūtīgumu. Daudzi cilvēki kopā, pasūtītājs, process, realizācija, viss notiek ilgā termiņā.

Bietes pasākums ― neesmu tajā tā iedziļinājies. Par kritiku, kritizēšanu ― tas tāds dīvains jautājums. Kritika ― vienīgais, kas tajā ir vērtīgs ― diskusija. Kritiskāk jau nevajag. Nolikt kādu nevajag, ir nepieciešams dialogs. Vajadzētu, lai runā visi vienā projektā iesaistītie. Būvvalde vai inspekcija, piemēram, lai stāsta visu, kas, kā un kāpēc. Process ļoti izkropļo rezultātu. Un tas ir redzams. Par to jārunā, kaut ar nav viegli to darīt.

Sabiedrībā jau nav īstu sarunu. Koncertzāle, piemēram. Palaista vējā tāda iespēja aprunāt šādu superīgu lietu. Neviens neko nopietni nav runājis, ne pirms, ne pēc, sabiedrība neko nav ieguvusi. No šī konkursa nevienam labāk nav kļuvis, neviens neko vairāk nav uzzinājis, ne sabiedrība, ne arhitekti.

Margit Mutso

Eek & Mutso, Igaunijas Arhitektu savienības priekšsēža vietniece, Gada balvas žūrijas dalībniece

Es biju pārsteigta par Latvijas arhitektūru. Atceros, pirms septiņiem gadiem, kad piedalījos Ventspils centra lineārajās spēlēs, man likās, ka arhitektūra šeit ir ļoti vecmodīga. Šodien ir pilnīgi cits līmenis, ir daudz ļoti labu projektu un ēku.

Skatē man tuvākā bija dzīvojamā māja Jūrmalā. Tā ir tā, ko es atcerēšos. Laba arhitektūra ir tāda, ko patur atmiņā. Mūsdienīgas formas, labi materiāli un izsmalcināts to pielietojums. Lai arī daudzi arhitekti apgalvo, ka laminētais saplāksnis pēc laika varbūt izskatīsies ne visai labi, domāju, tas vairāk ir tehnikas jautājums.

Ēka ir veiksmīgi izvietota, labi iesēžas vidē. Interesanta pieeja plānojuma risinājumam. Igaunijā redzami meklējumi pēc jaunām mājokļu tipoloģijām, jaunām idejām. Cilvēkiem un arī arhitektiem apnikušas arvien tās pašas sekciju dzīvojamās mājas ar kāpņu telpām. Jaunas pieejas cenšas apvienot savrupmājas un daudzdzīvokļu mājas īpašības. Arī Jūrmalas māja tiecas šai virzienā. Protams, tā nav lēta arhitektūra, bet bieži gadās, ka dārga arhitektūra ir slikta, un arī otrādi ― ka laba arhitektūra radīta ar nelielu budžetu.