Gada balva pandēmijas ēnā

Piektdienas vakarā ar klātesošo skaita ziņā ļoti ierobežotu sarīkojumu noslēdzās arhitektūras gada balvas epopeja. Visiem zināmo apstākļu dēļ, pasākums no ierastā laika maija vidū tika pārbīdīts uz pašām oktobra beigām, —  tumšā un diezgan drēgnā un arī lietainā rudens vakarā, ar izklaidus sēdvietām, maskām un mikrofonu dezinficēšanu.

Šķiet, daudz vairāk vērotāju balvas ceremonijai līdzi sekoja attālināti ekrānos, tāpēc varbūt pat visai konceptuāli atbilstoši, ka sarīkojumu vadīja televīzijas diktore. Lai nedaudz kliedētu citādi stīvi svinīgo atmosfēru, ar savu pienesumu pieaicināts bija arī pazīstamais puisis no Skuteļšova, kuram šī bija jau trešā vai ceturtā reize arhitektūras balvas pasākumā. Viņa sagatavotie video gabaliņi arvien tiecas nedaudz apstrīdēt un izaicināt elitārisko svinīgumu un nopietnību, ironizējot par arhitektūras un pilsētvides tēmu no dažādiem lietotāju, neprofesionāļu skatpunktiem. Lai gan bieži tas šķiet diezgan pliekani un banāli, tomēr nevar noliegt, ka brīžiem — arī visnotaļ asprātīgi un trāpīgi. Tāpat bija arī šoreiz.

Domāju, ka šogad kāda daļa ceremonijas skatītāju gan jau satrūkās, kad ekrānā parādījās kultūras ministrs. It kā jau pierasts, — nozares ministra uzruna ir stabila tradīcija, kas taču piešķir vairāk nozīmes un svara pašam arhitektu savienības rīkotajam pasākumam. Šogad gan ministra tēls visvairāk saistās ar apšaubāmo valdības lēmumu nojaukt bijušo centrālkomitejas ēku Elizabetes ielā. Tāpēc arī viņa runā minētais arhitekta — kalpotāja, sabiedrības interešu īstenotāja koncepts, lai arī saprotams, bet šai kontekstā varēja arī tikt interpretēts kā mājiens un aicinājums labāk apkalpot ministra un viņa partijas virzītās vēlmes koncertzāles saistībā. Pēc pēdējā pusgada notikumiem man gan liktos, ka arhitektu sabiedrības simbolisks žests varētu būt bijis neaicināt šo ministru uzrunāt arhitektus viņu pasākumā. Taču saprotams, ka viedokļi visu Latvijas arhitektu vidū šai lietā arī nemaz nav vienādi.

Ceremonijas pirmā daļa, kurā visiem finālā iekļuvušo darbu autoriem tika pasniegtas gada balvas diplomi un nozīmītes, ar diktores un ar vietējās žūrijas lasītajiem tekstiem, ar apbalvoto īsajām pateicībām bija stīvāka un vienmuļāka. Bet, ja tā nav ierasta lieta, nav jau ar nemaz tik viegli uzrunāt cilvēkus no skatuves, izpausties šarmanti un asprātīgi. Tāpēc tomēr gandarījums par tiem, kas otrajā daļā citādi paredzamo pasākuma plūdumu mēģināja piepildīti ar vairāk jēgas, tiecoties savās uzrunās un pateicības vārdos, skart arī visai nozarei būtiskas un problemātiskas lietas.

Novērtējot klātienē pasākuma scenogrāfiju, jāsaka, kā tā bija tiešām laba, — gan eleganta, gan asprātīga. Izmantojot pusi no lielās kādreiz industriālās telpas, baltā siena gan izcēla norises uz nelielās skatuves, gan kalpoja par labu ekrānu videosižetu demonstrācijai, gan attiecīgo attēlu un uzrakstu projicēšanai. Un noslēguma daļā negaidīti izrādījās veidota no papīra, — tika uzplēsta, kalpojot par durvīm vai vārtiem uz otru telpas daļu, kur atklājās garais galds ar ananāsiem. Tāpat it kā nemanāma, bet tātad ļoti atbilstoša un papildinoša bija gaismu un skaņu režija. Jāatzīst, ka īpaši mani sajūsmināja arī pats pasākuma sākums ar Pink Floyd dziesmas latvisko versiju visnotaļ atraktīvā Ērika izpildījumā.

Savulaik diezgan lielas diskusijas raisīja pati balvas jeb kā kādreiz to sauca — Latvijas arhitektūras gada skates pamatkoncepcija. Viens viedoklis bija, ka tai jāturpina sākotnējā skates ievirze — jārāda vispārējā aina, atklājot nosacīto vidējo līmeni, mēģinot iekļaut izstādē un katalogā teju visu, kas iepriekšējā gada ir uzbūvēts. Tolaik tie gan vairāk bija tādi profesijas svētki, — galvenokārt pašai arhitektūras nozarei, pašiem arhitektiem, uz āru laureātus komunicējot visai maz. Droši vien var teikt, ka likumsakarīga ir bijusi sākotnējā pasākuma attīstība līdz tādam kā arhitektūras festivālam un līdz balvai, kas sumina izcilību, vidusmēram uzmanību tikpat kā neveltot. Nē, nevar teikt, ka nepavisam neveltot — vietējā jeb atlases žūrija taču apmeklē klātienē vai visas pieteiktās ēkas, atšķirība no tā kā kādreiz, kad žūrija šo pirmo atlasi veica galvenokārt skatot bildes vien.

Šodien gada balvas būtiska komponente ir arī plaša publicitāte, rīkojot preses konferences un sūtot preses relīzes gan pirms, gan pēc, rīkojot publiskas diskusijas, izstādes, lekcijas, — arī tāpēc, lai uzrunātu iespējami plašākus sabiedrības lokus, tādejādi vairojot arhitektūras nozares prestižu. Taču tāds kā nevajadzīgs relikts šajā komunikācijā palikušas tā sauktās kategorijas. It kā ir saprotama vēlme kaut kā salikt pa plauktiņiem daudzos pieteikumus, starp kuriem var būt gan liels iepirkšanās centrs vai koncertzāle, gan kādas mazītiņas kafejnīcas interjers vai pat tikai neliela izstāde. Taču, kā liecina pieredze, žūrijas nesalīdzina pieteiktos darbus pēc lieluma vai tipoloģiskās piederības, bet pēc arhitektūras kvalitātēm. Un kaut arī nolikumā tiek uzsvērtas kategorijas, pat vietējā žūrija tās diez ko neņem vērā, — nav tā, kā finālā tiktu izvirzīti pa vienam vai pāris labākajiem no katras kategorijas, tad nu suminot kategoriju uzvarētājus. Ārzemju žūrijai kategorijas ir vēl mazāk saistošas. Tādejādi šī diezgan samākslotā dalīšana un klamzīgo kategoriju uzvēršana gala ceremonijā piedeva tai drīzāk stīvumu.

Turpinot par komunikāciju, — neveikla nekonsekvence jaušama arī darbu virsrakstos, — piemēram tādi pieteikumi kā K99 un Go(a)t waste?  — bez kāda izskaidrojuma publikācijās tie vairumam ar nozari nesaistītajiem nepasaka neko, kamēr visiem jau diezgan labi pazīstamā Hanzas perona gadījumā, visur tika paskaidrots, ka tā ir “noliktavas pārbūve par ēku plašizklaides pasākumiem”.  Tāpat arī acīs dūrās latviešu valodas tradīcijai pārspīlēta lielo sākumburtu lietošanu tekstā — vārdus perons, kvartāls, aptieka taču neraksta ar lielo burtu, tāpat arī atlases un fināla žūrijas. Apzinos jau gan, ka man tā ir drīzāk profesionāla deformācija – tik daudz vērības pievērst valodai, izteiksmes skaidrībai un pat burtu lietojumam, jo droši vien to, kurus traucē šādas nianses, nav pārāk daudz.

Vēl tomēr nedaudz paturpinot par valodu kādā runājam par arhitektūru, — manai personīgajai sajūtai ausīs griež arī no padomju celtniecības nozares pārmantoto jēdzienu pārmērīga lietošana. Nu, piemēram, “objekts”, — man liekas teju nepiedienīgi, ka pat šādā pasākumā nemitīgi tiek atkārtots šis vārds, tādejādi tiecoties arhitektūru reducēt uz būvobjektiem. Nedaudz līdzīgi ir arī ar “rekonstrukciju”, — jāatgādina, ka šis termins nozīmē zudušas ēkas atjaunošanu iepriekšējā vai vismaz teorētiski iztēlotā ārējā veidolā, izmantojot jaunus materiālus. Rekonstrukciju piemēri ir Melngalvju nams, Pēterbaznīcas tornis vai Āraišu ezerpils, bet gada balvu ieguvušā darba gadījumā korektāk ir runāt par pārbūvi vai/un atjaunošanu.

Pretstatā pieminētajām paviršībām, ir jāatzīmē vietējās žūrijas sagatavotie, respektīvi Venta Vīnberga rakstītie vērtējumi katram no finālam izvirzītajiem darbiem, — tie teksti, kas ir publicēti katalogā un tika nolasīti ceremonijas pirmajā daļā, pasniedzot gada balvas nozīmītes.  Īsie, trāpīgie darbu raksturojumi ir īpašs žanrs, un man patīk teikt, ka tas ir “vērtīgs pienesums vietējai arhitektūras kultūrai”.

Var teikt, ka viss iepriekš rakstītais bija vairāk par formu, par to kā balvas pasākums izskatījās, izklausījās un lasījās, tāpēc turpmākajā — mazliet pievēršoties saturam. Gada balvas norises nedaudz mainās no gada uz gadu, ieviešot kādas izmaiņas, kas, ja tiek turpinātas, kļūst par tradīcijām. Nozīmīga loma tajā ir rīkotājiem un vietējai žūrijai, kas lielākoties  ir iepriekšējā gada uzvarētāju pārstāvji. Tradīcija piešķirt gada pasākuma norisēm kādu vienojošu tēmu nav pārāk sena. Šoreiz uzsvars uz tēmu tika pat ļoti manifestēts. Un ir arī saprotams, — neparedzamās sekas, —  kad gan vēl to uzsvērt tik ļoti, kā šajā gadā, kad pats pasākums ir nobīdījies visiem zināmās situācijas dēļ.

Daudziem pietiekami drosmīgs, bet arī diskutabls šķita vietējās žūrijas solis, — tas, ko viņi nosauca par “pandēmijas filtru”, — visnotaļ kritiska sijāšana darbu atlasē, papildus arhitektūras mākslinieciskajām un tehniskajām kvalitātēm ieviešot vēl vienu kritēriju, kas reprezentē tādas jomas kā ētika un ilgtspējība. Šobrīd jau nevar zināt, vai tas būs tikai tāds sāņus izklupiens gada balvas vēsturē, vai tomēr iezīmēs paradigmas maiņu, tiecoties signalizēt arhitektūras nozares atgriešanos pie kādiem augstākiem ideāliem. Ļoti saturīga un izdevusies šoreiz šķita arī balvas nedēļā rīkotā atklātā diskusija.

Šis raksts bija iecerēts kā refleksija tikai par dažiem no gada balvas norišu aspektiem, kas mani aizķēruši, apzināti neskarot pašu godalgoto arhitektūru, kuru jau diezgan trāpīgi noraksturojušas abas žūrijas. Tomēr gribētu vēl pavisam īsi pieminēt Hanzas peronu (kuru diemžēl autora kategoriskās nostājas dēļ nav bijis lemts publicēt A4D pilnīgāk), — man ir žēl, ka ārzemju žūrijai nebija iespēja to redzēt vakara gaismā, kad iekšpusē norit kāds sarīkojums, — tad šī būve patiešām izskatās pilnīgi citādi, atklājot dienas apgaismojumā neredzamu tēlu un dzīvi. Tāpat droši vien nav bijis veiksmīgi tas, ka visas žūrijas Hanzas perona ēkā tiek ievestas pa aizmugures ieeju, — arhitektūras uztverē ceļam, skatu un iespaidu secībai, virzībai cauri telpām, arī ir nozīme. Jā, varu atzīt, ka tīri personīgi man bija skumji par diviem darbiem un to autoriem, kas netika tik augstu, kā man būtu licies, tie būtu pelnījuši. Savukārt par vienu citu — ir tiešām gandarījums, ka tas tika novērtēts. Taču tas nenozīmē, ka apšaubītu fināla žūrijas lēmumus, — arvien cenšos parunāties ar ārzemju žūrijas locekļiem,  un uzklausot argumentus un pamatojumus, balvu sadalījums kļūst ļoti labi saprotams.