Lai gan Frankfurte tiek dēvēta par futūristiskāko Eiropas pilsētu, rakstītos dokumentos apdzīvota vieta, kas nozīmē franku sēkli, minēta jau 8. gs. Stāstījumu par Frankfurti turpina Vita Rēdliha.
raksta sākums
Frankfurtes centrālo daļu var saukt arī par stabiņu pilsētu — visas gājēju zonas no brauktuvēm atdala stabiņi — dažādas formas, pārsvarā pelēcīgi vai metāliski mirdzoši. Tomēr ne vienmēr visi ir pasargāti, un ne vienmēr satiksmes noteikumi tiek perfekti ievēroti. No savas istabas varu veikt pilsētas kritisko momentu uzskaiti: ātrās reaģēšanas dienestiem acīmredzot netālu atrodas bāzes vieta, tādēļ sirēnu «balsis» dzirdamas regulāri.
Viena zīmīga lieta, kas mulsina negatīvā nozīmē, ir «adatu piknikotāji», kas reizi pa reizei sēž ietves malā aiz automašīnu rindas un mēģina kaut ko iepildīt sev roku vai kāju vēnās…
Tirdzniecībai Frankfurtē bijusi svarīga loma jau no viduslaikiem. Mese — viens no Frankfurtes «barības avotiem» aizņem lielu teritoriju, tiklab virs, kā arī zem zemes. Tās triumfa smaile Messe Turm pilsētā redzama gandrīz no katra skatu punkta. Taču Eiropas kvartāls, kā sauc šo vietu, vēl nav noapaļojis savas aprises. Turpat pie Nikolā Grimšova — Grimshaw & Partners ekspresīvās 200 m liellaidu pārseguma halles uzbūvēts jaunais Mövenpick viesnīcas apjoms, taču abas Eiropas alejas malas vēl šobrīd tukšas un pamestas (ja neskaita izrakto pamatu būvbedri). Vienā līdzīgā bedrē Eiropas viesizrādēs frankfurtiešus izklaidēt ieradies Barelli cirks — bedre uz brīdi pārtapusi par krāsainu telšu un vagoniņu kvartālu ar lielu pelēcīgu arēnas telti centrā. Steliņģos manāmi vairāki četrkāju cirka mākslinieki — zirgi, mazs, balts, ziņkārs ēzelītis un pat kamielis. Darbā pie blakus datora top skices vienam no Eiropas alejas jaunajiem objektiem — biroju ēkai, kas galā pieslēgsies Mövenpick viesnīcai. Neņemot vērā, ka atsevišķas vietas ir gluži smalki izplānotas un detalizētas, rajons vēl kopumā atstāj nedaudz izkliedēti haotisku iespaidu.
DAM — Deutsche Architekturmuseum izveidojis nelielu izstādi, pieminot nesen mūžībā aizgājušo meistaru Matiasu Ungersu — izstādē redzamas viņa skices un maketi DAM ēkai — nu jau vairāk nekā 25 gadus muzeja ekspozīcija izvietojas viņa ideju materializācijā, kur postmodernā «serde», izspraukusies 1920.gadu neorenesanses villas čaulā, bija arī viens no publicētajiem darbiem 1981.gadā pirmoreiz iznākušajā Vācijas arhitektūras gadagrāmatā.
Muzeja augšstāvā izstādīta 2007.gada Vācijas arhitektūras «raža» — atlasīti labākie 23 darbi no 90 piedāvātajiem. Galveno balvu ieguvis arhitektu Wandel Hoefer Lorch + Hirsch (vieni no mūsu konkurentiem Städel konkursā) projekts — dokumentācijas centrs kādreizējā nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnes vietā Hincertā. Projekts rāda rūsas saēstu, trijstūrveida, masīvām tērauda plātnēm klātu amorfu būvi ar tādiem pat informācijas klātiem bērza saplākšņu trijstūriem iekštelpās. Galā — logs ar skatu uz nometnes vietu (patlaban — zaļa pļaviņa) — uz stikla 40.gadu nometnes fotogrāfijas nospiedums.
Vācijā pagātnes notikumu iezīmēšana joprojām ir aktuāla. Jāsaka, arī šeit manāms tāds kā jauns vilnis — vēl gadu atpakaļ neesot bijušas nopērkamas pastkartes, kas tagad rotā katru no šādiem stendiem. Frankfurte.1945 — skumjš skats — nežēlīgi sabumbotās pilsētas drupas. Vai arī tādas, kur vienā kartes daļā 1945.gada skats, un otrā — tā pati vieta šobrīd, tā sacīt, lūk, kā esam pacēlušies. Tas atkārtojas: kioskā uz žurnāla vāka — Hitlers 1934.gadā, grāmatu veikalā kārtējais jaunpublicējums — Ādolfa H. divas sejas. Vienudien ceļā uz tuvējo lielveikalu garajā tunelī zem dzelzceļa pamanu aerosolkrāsas uzrakstu komunisms un līdzās sakrustotus sirpi un āmuru, nedēļu vēlāk — jauns lozungs: Staļingrada, ’43, jums parādīs!, un turpat tālāk vēl nākamais: 9.maijs,45: slava & gods Sarkanajai armijai (khmm)…acīmredzot, ir fakti un notikumi, atmiņām par kuriem nav lemts izbalot.
Vai pati pilsēta ir veca? Ticot pētījumiem — rakstītajos dokumentos tā pirmoreiz esot minēta 794.gadā, lai gan liecības par apdzīvotām apmetnēm katedrāles apkārtnē datējamas, sākot ar 3.gadu tūkstoti pirms Kristus. Savulaik pilsētā «padzīvojušies» romieši, citkārt tā «izbaudījusi» arī francūžu valdīšanu. Brīvpilsētas statusu Frankfurte ieguvusi 1220.gadā un nākamreiz — 1815.gadā. Savulaik tajā kronēti imperatori. Ir vērts pieminēt Svētā Paula baznīcu, kas reiz bija zīmīga sanākšanas vieta Vācijas federālo zemju vadītājiem — 1848.gadā tajā tika sasaukta pirmā Vācu nacionālā Asambleja, ar mērķi apvienot spēkus un nodibināt vienotu un spēcīgu Vācijas valsti. Gadu vēlāk jaunais parlaments tika atlaists un baznīcā atkal vietu rada reliģiskās ceremonijas.
Pēc otrā pasaules kara Frankfurtē atradās sabiedroto spēku administratīvais centrs, un vēlāk balsojumā par Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsētu Bonna to apsteidza tikai ar divu balsu pārsvaru (par spīti tam frankfurtieši jau bija pasteigušies uzbūvēt parlamenta ēku). 1998.gadā pilsēta kļuva par «sēdekli» Eiropas Centrālajai bankai. Kas vēl ievērības cienīgs? Vai būtu jāpiemin dīvainās iesaukas Mainhattan vai Bankfurt? Neesmu dzirdējusi nevienu šejienieti tās kādreiz piesaucam, acīmredzot — tik vien kā ārzemnieku nievas. Jā, starp citu, iesaku iegriezties nogaršot samosa teller pakistāņu ēstuvē Akhmal fast food and sweet center — nu jau vēsturiskā vietā — plakāts uz sienas vēsta, ka šeit šo zirņu mīklas pīrāgu ar dārzeņu pildījumu pasniedz jau no 1974.gada.
