Rītvakar Arhitektūras muzejā atklāj izstādi Astoņas astotdaļas, kurā dažādu valstu arhitekti apspēlē tipveida projektu tēmu, par prototipu ņemot BIG projektēto 8HOUSE. Izstādi papildina kuratora Bārta Goldhorna teksts, kas veltīts tipveida dzīvojamā kvartāla problēmai, — gan modernisma laikmetā, gan šodien un nākotnē.
Masveida mājokļu celtniecība laikā pēc sociālisma
Likās, ka reizē ar Padomju Savienības sabrukumu masveida mājokļu celtniecība no gatavām būvkonstrukcijām tuvojas noslēgumam. Rietumeiropā šāda prakse tika atmesta kopš 20. gs. 70. gadu beigām. Tomēr tā nav. Daudzās bijušajās sociālisma zemēs tāpat kā Āzijas un Āfrikas jaunattīstības valstīs paneļu dzīvojamo ēku celtniecība attīstās pat ļoti sekmīgi, jo standartizācijas un reproducēšanas piedāvātās priekšrocības ir lielākas, nekā to trūkumi. Šīs valstis ir sasniegušas attīstības stadiju, kura līdzinās Rietumeiropai laikā pēc Otrā pasaules kara, un var paredzēt, ka šīs zemes gatavojas atkārtot tās pašas kļūdas, kas tika izdarītas pilsētplānošanā Eiropā 20. gs. 60.-70. gados.
Mūsu pieņēmums par to, ka masveida mājokļu celtniecības jautājums starptautiskajā arhitektūras diskursā ir zaudējis jēgu kopš 20. gs. 70. gadiem, ir maldīgs. Pruitt Igoe dzīvojamā kompleksa nojaukšana 1976. gadā (20. gs. 50. gadu vidū Sentlūisā (ASV) uzceltās ēkas kļuva par kriminogēnu rajonu drīz pēc uzcelšanas — tulk. piez.), ar kuru Čārlzs Dženkss apzīmē modernisma laikmeta beigas, ir likusi arhitektiem domāt, ka mājokļu celtniecībai, lietojot iepriekšminētās metodes, pienācis gals. Tomēr vajadzība pēc lētiem mājokļiem lielākā vairumā nav izzudusi, taču pēc 1970. gada arhitekti vienkārši ir pārtraukuši par to domāt. Rezultātā esam nonākuši situācijā, kad arhitekti vairs var uzņemties atbildību tikai par 2 % ēku no kopējā pasaules celtniecības apjoma. Ja arhitekti vēlas veicināt lielākās sabiedrības daļas labklājību un ne tikai projektēt pārtikušajai elitei, tad viņiem ir jāpārdomā jautājums par tipveida projektiem arhitektūrā. Pat ja tas nozīmē, ka arhitektiem ir jāatkāpjas no dažiem principiem, kuri definēti šajā profesijā pēdējos trīsdesmit gados.
Moduļu pilsēta
Iespējams, ka visu laiku lielākā revolūcija arhitektūrā notika 1954. gadā, kad Ņikita Hruščovs aizliedza Staļina klasicismu un veicināja radikālu industrializāciju celtniecībā. Industrializēta tika ne tikai ēku celtniecība, bet arī to projektēšana. Arhitektu biroji tika pārveidoti par zinātniskās izpētes un projektēšanas institūtiem. Pēdējie attīstīja projektus, kuri varēja tikt realizēti jebkurā Padomju Savienības vietā. Tā daudzdzīvokļu ēkām varēja būt identiski plānojumi pat tad, ja tās tika celtas, lietojot atšķirīgas būvkonstrukcijas. Sākotnēji jauno dzīvojamo rajonu pamatelements bija standarta ēka. Pēc zināma laika šis princips attīstījās līdz tā sauktajām «sekcijām»: viens modulis sastāv no kāpņu telpas, ap kuru grupējas dzīvokļi. Šādi moduļi piedāvāja iespēju veidot dažādu apjomu konfigurāciju, saglabājot tipveida ēku celtniecības priekšrocības. Tomēr celtne kā pabeigts arhitektonisks veidojums šajā sistēmā pazuda. Šis modelis ir izplatījies visā pasaulē kā efektīvākā tipveida ēku projektēšanas metode.
Moduļu pilsētas krīze: dzelzs priekškars
Padomju Savienībā nebija privātīpašuma. Eksistēja tikai divu veidu telpa: publiskā telpa un telpa, kuru aizņēma apbūve. Rezultātā starp celtnēm bija iespējams brīvi pārvietoties. Paradoksāli, bet neredzamas robežas eksistence apkārt visai valstij radīja iespēju dzīvot bez robežām šīs valsts iekšpusē.
Kad ieradās kapitālisms, izrādījās, ka brīvībai ir cena. Publiskās telpas blaknes ir noziedzība, ielu pārdevēji un «noparkotas» automašīnas. Čērčila metaforisko dzelzs priekškaru ir nomainījis īsts. Lai aizsargātu jauniegūto labklājību, sabiedrība pastiprina norobežojumus starp savu privāto telpu un apkārtējo pasauli.
Tā kā privātīpašuma tiesības aizvien pastiprinās, ir ieviesta trešā telpas kategorija: publiski privātā telpa. Dzelzs priekškars atkāpjas no celtnēm, lai norobežotu īpašumu. Tas tiek lietots, lai publisko telpu sadalītu starp automašīnu stāvvietām, privātiem pagalmiem, tirdzniecības centriem un skolu teritorijām. Padomju pilsētu pārvietošanās brīvība pārvēršas par kvartāliem, kuros celtnes ir nodalītas no publiskās telpas ar žogiem, vārtiem un apsargiem.
Dizaina pilsēta
Tā pati privatizācija, kura izraisīja žogu parādīšanos moduļu pilsētā, radīja arī cita pilsētas tipa attīstību. Žogi te nav vajadzīgi: projekti rada robežas starp publisko un privāto telpu. Atšķirībā no moduļu pilsētas šeit celtnes pielāgojas apkārtnei — tās ir projektētas konkrētai vietai. Tas nozīmē, ka šīm ēkām ir nepieciešams autors, tātad tās automātiski kļūst unikālas. Tādā veidā arhitekti Eiropā rada dizaina pilsētu: pilsēta sastāv no kontekstuālām, īpaši projektētām celtnēm. Ja moduļu pilsētas avoti meklējami sociālismā, tad dizaina pilsētas sākumi — neoliberālismā.
Dizaina pilsētas krīze: holandiešu slimība
Termins «holandiešu slimība» attiecas uz 20. gs. 70. gadiem, kad holandiešu ekonomika ieguva nebijušu paātrinājumu, ko radīja pārdotā gāze. Problēmas radās, kad tā rezultātā tautsaimniecība mainījās no ražošanas uz cita veida ekonomiku, piemēram, pakalpojumiem. Tas pats šķiet noticis pēdējā desmitgadē ar augošajām mājokļu cenām. Tās paver iespējas dizaina pilsētai, jo katra individuāla projekta izstrādāšana, saskaņošana, tāmēšana un celtniecība prasa ieguldījumu. Tomēr tas neveicina celtniecības kvalitāti: katrs arhitekts varēs pastāstīt, ka viņš joprojām lieto tādas pašas kartona durvis kā 20. gs. 80. gados. Arhitekts arīdzan varēs pateikt, ka tad, kad viņš prezentē savu projektu, ap galdu kopā ar viņu sēž vismaz desmit konsultanti, projekta menedžeri, inženieri un ierēdņi, un katrs no viņiem ir labāk apmaksāts nekā arhitekts pats. Dizaina pilsēta rodas kā mājokļu tirgus pārkaršanas produkts. Jāšaubās, vai šāds modelis ir dzīvotspējīgs Rietumeiropā, nerunājot par to, ka tas varētu tikt piedāvāts kā masveida mājokļu celtniecības paraugs citās zemēs.
Kopijas
Neraugoties uz to, ka jaunceltnes tiek būvētas ar roku darba palīdzību, mūsdienās lielākais vairums celtniecības materiālu ir rūpnieciski ražoti. Tas attiecas kā uz dizaina pilsētu, tā moduļu pilsētu. Moduļu pilsētas priekšrocība ir nevis fabrikas izejvielās, bet tajā, ka resursi jātērē tikai viena moduļa projektēšanai, tāmēšanai un saskaņošanai, pēc kā tas var tikt nebeidzami atkārtots. Tas ir lēti un ātri. Šī paša iemesla dēļ dizaina pilsēta top lēni un dārgi.
Samazinot ēku pašizmaksu, pārāk lieli pūliņi tiek veltīti celtniecības izmaksu samazināšanai. Šobrīd ir laiks palūkoties, kā varētu padarīt efektīvāku projektēšanas procesu. Atbilde ir vienkārša: kopējot sekmīgus mājokļu projektus, jo projekta izstrādāšanai nepieciešamās izmaksas iespējams ieguldīt vairāku kopiju izgatavošanā.
Kvartālu pilsēta
Celtniecībai pēc individuāliem projektiem aizvien attīstoties, oriģināli izstrādātie projekti ir vēl grūtāk pielāgojami atšķirīgām novietnēm nekā moduļu projekti. Šī problēma ir kopīga daudzām ražošanas nozarēm. Ja produkts nav pielāgojams visām situācijām, ir mazākas iespējas to pārdot. Pārdodot mazāk, ceļas produkta pašizmaksa. Tieši tādēļ ir ieviesti standarti: apģērbu un kurpju izmēru standarti, skrūvju un veidņu standarti tāpat kā visu veidu mediju, piemēram, DVD vai datoru programmu standarti. Lai padarītu lietas savietojamas, standarts orientējas uz raksturīgo, pametot novārtā pārējās vajadzības. Paradoksāli, tā vietā, lai ierobežotu izvēli, šis princips veicina daudzveidību: pat, ja produkts ir ļoti specifisks, standartam ir vajadzīgi pietiekami daudz pircēju, kas padarītu produktu dzīvotspējīgu.
Celtniecības paneļu standarta izmēru ieviešana paveica to pašu mājokļu arhitektūrā. Projekti, kas paredzēti konkrētai vietai būs savietojami ar citām vietām tad, ja tie tiks atkārtoti, nezaudējot kvalitāti. Arhitektiem jāpiedāvā gatavi projekti mājokļu arhitektūras tirgū. Tas veicinās sacensību, inovāciju un daudzveidību.
